Trash panda

Spotify Discover Weekly mani ir iepazīstinājis ar the most creepy song.

vakardienas videočatā ar kolēģiem featured guest bija Voldiņš, kas ir riktīgs retums. šorīt Dārtiņš neatstājas no manis visu rītu un bija featured guest darba videočatā. kolēģi, protams, visi tādi aww un ohh. protams, kad kameras izslēgtas mūsu dievība un mīļuks, abas sastrīdējās un dzenājās pa visu māju šņākdamas. eh.

citās ziņās, rītu sāku ar R.E.M., bet neizturēju un uzliku Interpol vienīgo albumu, kurš man pa īstam patīk - Antics. tā dzīvojam.

Jā, ir tik jauki, ka manā galvā dzīvo iedomu draugs, kurš ir draugos ar citiem cilvēkiem. VZ vakar pajautāja, vai mans iedomu draugs ir atrodams feisbukos.
Šis iedomu draugs nodarbojas ar dīdžejošanu manā galvā un viņam Molko patīk daudz vairāk nekā man. Vēl ir radušās aizdomas, ka viņam ir depresija.

griežu uz riņķi atkal un atkal current music, dzeru kafiju un domāju.

sarakstos atkal ar vairākām sievietēm. un ar vienu esmu divreiz satikusies. tikai tā, ar kuru esmu divreiz jau satikusies, viņa neraksta. viņa ar mani nesarakstās. tas mani ļoti mulsina. nē, nu ok, tak čatbotings arī nav mans mērķis un viss tas. bet, viņa neraksta tā, ka vispār. uh. ē? nu lūk. bet tinderis ir man piegādājis vēl pāris matčus un tās gan čatbotē. viena gan arī diez gan ātri pateica, ka davaj labāk satiekamies. trešdien satiksimies. bet nu, tinderis. nja :D man ļoti patīk svaipot. ielūrēt tajā, ko cilvēki uzskata par reprezentatīvu un svarīgu, ko pateikt, vai nepateikt. kādas bildes izvēlas. tas viss. daudz facepalm momentu un daudz wtf. brīnums, ka man vispār ir tie matči, jo nu... ir tik daudzi faktori, kas liek momentā novērsties un teikt nē. piemēram, snapchat filtiņi, bļa.

ja kādam vēl bia šaubas par manu trakumu, informēšu, ka šorīt pamodos un galvā skanēja Radiohead un Elbow mashup. pie tam, nevis pa vienai dziesmai no katra, bet nē, tur bija kādas 5 dziesmas, kuras vienlaicīgi mashup'oja manā galvā. un pati to nekā nevaru nokontrolēt.

tagad noklausījos (uz ārējām tumbām) vienu Elbow albumu, uzliku Radiohead. galva joprojām cenšas izklaidēties tur metot klāt citas dziesmas.

žēl, ka nevaru downloadēt failu un iedot paklausīties.

par barčiku secinājumi ir divi:

1) piektdienās tur ir visādi ļauži. ienākot un piesēžot vidējo vecumu novilku uz leju pa apmēram pusgadu, kaut arī publika tur bija tāda ap pensijas vecumu.
2) ir tik neaprakstāmi forši, kad no barčika var aiziet ar kājām mājās pa klusām ielām.

un tad atnācu mājās jau atkal ļoti labā noskaņojumā, tur bija pudele ruma, ciemiņš un labs vakara turpinājums. izrādās, ka ciemiņš šodien dosies apskatīt Elbow. jūsu humble žurnāla redakcija dosies viņus apskatīt pirmdien.

also, vispār liekas, ka vairāk jāiet skatīties mūzika dzīvajā. un nebūt ne obligāti tur uz milzu šitajām te. ir taču tik daudz totally affordable and enjoyable gigu šai pilsētā.
(btw, kāpēc AFP grasās koncertēt iekš Heaven? es to iestādi drusku ciest nevaru. laikam jau neiešu uz šito konci.)
jo nu, mūzika nav mirusi vai apstājusies.
varbūt gan tas tāpēc, ka pēdējā laikā esmu iepazīstināta ar visu ko salīdzinoši jaunu un ļoti labu.
un jāiegādājas Neil Gaiman jaunā grāmata.

Šodien back to AFP. No rīta uzliku Who Killed Amanda Palmer albumu un tagad griežas tas albums, kur viņa ar ukulele spēlē Radiohead dziesmas. Ļoti, jā. Īstā diena tam.

Kaut kādas dīvainas sajūtas par visu ko. Drausmīgs insecurity visu nedēļu jau, vispār visādas pms pazīmes totāli iztukšojušas mani. Insecurity, anxiety, paranoia, sadness, agression and all that shit. Un galva, milzu galva sāp. Un Marlīnes īsziņas totāli sit no sliedēm un pat tā kā sadusmo, nē, aizvaino. Protams, var gadīties, ka esmu vienkārši sagājusi totālā trakumā un viss ir slikti. Vai arī, visas sliktākās paranojas ir piepildījušās, protams, un this is reality now.

Bet ko nu par to. Hehe, ir atklāts diez gan jēdzīgs barčiks relatīvi netālu no mājām. Vo! Tas jau ir kaut kas, ko ir vērts nosvinēt. Tāpēc iedzēru 2 free beers darbā, kā teiktu ome - ceļakājai, un nupat dodos tālajā ceļā uz. Saprotiet, tas viss zinātnes nolūkos, ja! Jāizpēta, kā tur ar publiku piektdienās. :)

gadiem nebiju klausījusies The Chemical Brothers. gadiem. bija ļoti dīvaini atsākt. vēl dīvaināk bija secināt, ka vecie faili telefonā bija totāls sūds, Spoķikā ir labāki. nu ok, dīvainība bija nevis failu kvalitātē, bet tajā, cik sen tie ir staigājuši man līdzi from phone to phone, cik gadus neklausīti, bet vienmēr godīgi pārnesti.

toties She Bar ir diez gan izklaidējoša vieta. tiešām baigi sapaticies atkal pavadīt laiku sieviešu bāros. tā 24gadīgā sadzērusies zaja, kura dikti centās kaut kā uzflirtēt ar brittany, tā bija tik smieklīga. vakars totāli izdevies.

un Megija arī neesot bijusi. laikam būs jāaizved. cerams, ka ceturtdien, hehe.

Mazkaķim tiešām patīk Nick Cave, bet nepatīk prog rock.

Joprojām neesmu neko uzrakstījusi. Weekends bija drusku tāds, ka šodien jūtos drusku like walking dead, kicked in the head, ja izsakās Bowie vārdiem. Bet varēja būt sliktāk, daudz sliktāk.

mums tur ar mex sievieti vispār viss it kā progresē virzienā, kurā man gribētos, lai tas progresē. viņa tur ik pa laikam uzpeld, mēs uzčatojam un tad atkal pazūd. loģiski un pat patīkami. drošības pēc būs jāatgādina, ka tam boyfriendam joprojām nē. jo, ja nu viņa tomēr vēl cer un tik spēlē man līdzi.

citās ziņās, šodien jāklausās Gogol Bordello, jo nu... atvainojiet, bet bļaģ.

darbā izdalu problēmas pa labi un pa kreisi. ir pēdējās nedēļas sākums un issues saraksts joprojām neietilpst vienā (mājas) ekrānā. viss liekas mazliet drūmi un pizģecā. šis janvāris ir kaut kāda personīgā ellīte. nē nu, saprotu, ka visiem ir miljons darbu, bet šitas ir jāpaspēj.

uz galda stāv brokastu cepumi. organismam pilnīgi pietiek ar to, ka viņi tur stāv ģenerālajā redzeslokā.

nav īsti skaidrs, kāpēc, bet viens no kaķiem kļūst izteikti aktīvs Nick Cave mūzikas iespaidā.

upd.: nu jau abām nav miera. dzenājas pa māju.

nevaru izvēlēties, skatīties medicore crime drama vai klausīties Arctic Monkeys.
in any case, I'm fucked in the head today.

P.S. gribu atvainoties visiem, ar kuriem esmu pieklibojusi kontakta uzturēšanā vai atsaucībā.

Šorīt ir tas rīts, kad jāklausās Dougans.

Vakar pirms gulētiešanas paskatījos uz šokolādēm, kuras neoplasm bija gādīgi sarūpējusi (vēlreiz paldies!) kā līdzņemamo paciņu, apēdu vienu un... piekārtoju istabu. Saliku somas un čemodānus tur, kur tiem jābūt, un visādas citas lietas. Kad beidzot tiku gultā, atlika tikai nopūsties, jo atkal vairs nebija "laicīgi". Šorīt atkal attiecīgi arī pamodos tad, kad jāiet no mājas ārā, lai nokavētu tikai drusku. Tāda nedēļa laikam. Toties pirmdien brīvs because fuck the system.

Par rakstīšanu jāsaka, ka neļaušana sev sasapņoties par lietām dzīvē ir mazliet paralizējusi manu fantāzijas lidojumu arī visā pārējā. Tad nu uzrakstītais nav tik, ē, poētisks (ghh). Jāizdomā kaut kas ar to tak. Jo jābeidz rakstīt dzejoļus, kuri man pašai besī. Bet atsākt dzīvot savā fantāziju pasaulē arī šķiet kaitīga doma.

Tāds, lūk, rīts.

Dāmas, jūs esat lieliskas. Uzskatu, ka izejamās bībeles godam aplaistītas ar nebeidzamiem daudzumiem džina. Kaut kā viss bija totāli dažādi, bet diez gan labi. Vakar gan drusku vienā brīdī pavilka tādā dīvainākā domu gājienā, bet whatever. Visur kur sabijām, gan galerijā (walked on some art. Nearly fell down), gan vintidž bodēs, gan pabos, gan bāros, gan boilerrūmā. Gan arī pidžamās! Noskatījāmies Die Hard, jo dažām no mums gribējās Kristmasīgu mūvi. Un Neo, tie tavi puikas ir totāli zeltīti gabaliņi. Tik fantastisks pāris un tik lieliski indivīdi. Nu, un man bija iespēja vairākas reizes "iziet no skapja", jo gulēju skapī uz matrača.

Toties paliekot viena te vilcienā ar savām domām par nākamo nedēļu, bet ar labu playlisti, vēlos sev atgādināt: kaķ, you don't *need* to feel that you have to fix what's not broken. Oh fuck. Anyway.

Par vilcienu runājot, nezinu, kas tam manam blakussēdētājam notika, bet viņš vispār diez gan uzkrītoši centās būt no manis pēc iespējas tālāk, līdz piecēlās, atrada sev citu vietu vilcienā, savāca savas mantiņas un demonstratīvi aizgāja prom. Kas man ļoti patika, jo vispār viņš man arī besīja.

P.S. Spotjika pleilisti tagad ir the new mix tape? :D

P.P.S. Man vajag vienu jūzerpikču ar baltvīnu un otru ar džinu. :D

Nu, kopš izlasīju to rakstu pie jūzerneima kautskis, ļoti saspringti domāju, cik esmu nostaļģiska. Nē nu, pat man ir skaistas atmiņas, nenoliegšu. Bet gribētos ticēt, ka tomēr kaut kā virzos uz priekšu nevis "Mēs vārtāmies krampjos renstelē ar putām uz lūpām un pārgrieztām acīm, un rokā mums nodevīgi rēgojas nuostaļģijas adata." Protams, reizēm patīk paklausīties apšaubāmas kvalitātes mūziku, jo drusku un uz mirkli sajūties it kā jūra atkal tikai līdz ceļiem. Bet tai pat laikā, esmu saskaitījusi, ka 5 nedēļas līdz nākamajam lidojumam. Un vispār jau gaidu rītvakara došanos pie neoplasm uz cibas dāmu pieredzes apmaiņas pļēgurošanu. Un citas reizes pa retam izdodas noķert dzīvošanu tagadnē, kā, piemēram, tai Lazarus mūziklā. Bet nepamet sajūta, ka esmu kaut ko palaidusi garām par to nostaļģiju.

Enīvei, ļauži, šovakar ballīte, rīt pirmās boozy Christmas pusdienas ar darbu (vienu no team'iem, kurā esmu). Zsvētki muļķības, toties ballīšu sezona up to it, jūtu, būs laba.

P.S. ļoti nāk miegs.