*

Tesas slepenais koncis vakar Aptiekā bija ļoti kruts. beeeeidzot jauna programma. tāda stounerīgāka un mazāk liriska kā vecās dziesmas. vakars bija jauks, tāpēc iedevu hepatītam brīvdienas un izdzēru veselus trīsarpus alus. mājās braucot izmantoju priekšrocības, ko sniedz tas, ka zirgs mitinās 2,5km no mājām - ap 4iem no rīta piebraucām pie staļļa paglaudīt balto deguntiņu.
šodien kā izkāpām no gultas tā atgriezāmies Aptiekā uz Hot as Shit pēcpusdienu, kurā baudīju asāko ēdienu savā dzīvē. hmm, baudīju laikam nebūs īstais vārds, jo savā negausībā uzkrāmēju pārāk lielu porciju un to visu izbaudīt es tiešām nespēju. tik vien kā lēnītēm iecilāt sevī iekšā. ēdiens gan bija tiešām ļoti garšīgs. bet ass vairāk nekā garšīgs.

mans pēdējā laika mīļākais ieraksts.


VILKT

Skota Kellija koncerts bija ļoti silts un ļoti priecīgs.

es te tā viendien domāju, ka ir visnotaļ likumsakarīgi un iederīgi, ka jaunais Neirozis un jaunais Gadspīds iznāk tieši rudenī. bet uz tā fona ir nenormāli jauki, ka tieši rudenī iznāk arī Čipsis un Dullais. par dziesmu Ja Tu nezini es vispār esmu stāvā sajūsmā un koncs vakar bija burrrvīgs!

vakardienas Mācītājs on Acid Aptiekā bija pure love un pure enerdžī. viens no krutākajiem končiem ever.

*) likās, ka uz Labu Dabu bija atbraukusi daļa to zvērēnu, kam Zvērā tika ļaunīgi aizliegts ienest alkoholu;
*) šī laikam bija visnekārtīgākā LD, kādā esmu bijusi - vairāk atkritumu pa zemi, netīrākās tualetes, zemāks vidējais apmeklētāju vecums un kultūras līmenis;
*) telšu pilsētiņā nepalaimējās būt vienā rajonā ar kaukādu tusofkas kvartālu, kuri laikam festivālā iekšā nemaz negāja. tur bija džeks, kurš 24h diennaktī bļāva skaļā patosainā balsī. zināja viņš tikai dažus vārdus - kaaaaai-mi-ņi, zu-pa, peeeel-me-ņi, šņab-īīīī-tis. akjā un uz atvadām vēl kāds jauks cilvēks atnāca un apčurāja mašīnu, kurā es gulēju, gaidot kad nospēlēs Tesa un varēs braukt mājās;
*) alus LD bija drausmīgs un drausmīgās cenās. Naba - 1,20 Ls - vēeeh, Valmiermuižas - 1,70 Ls - parasti, tak ir labs un dzerams, bet šoreiz smirdēja pēc vēmekļiem un garšoja pēc sūda (c) Digna. salīdzinājumam Zvērā - Zvēra alus 0.70 bija dzeramāks, turklāt tur bija Bauskas pa 1,20. ēdināšana ar LD bija diezgan briesmīga - pa visu teritoriju vēlās atrabotkā ceptu desu smārds. nu tiešām likās, ka tā eļļa, kurā ēdienu cep, tiek lietota vismaz no astoņdesmitajiem gadiem. veģetārā piedāvājuma vispār nekāda - kartupeļus cepa kopā ar desām. Zvērā vismaz bija vaišnavu virtuve;
*) muzikālā programma, protams LD daudzveidīgāka un interesantāka nekā Zvērā, bet Mācītājs On Acid Zvērā skanēja labāk;
*) baigi patikās Šubrovska jaunā grupa Manta. Dzelzs Vilka jauno Jāņu orķestris nepatika - izklausījās pārāk pēc LV estrādes (ne tai labākajā nozīmē). Chinawoman patika, bet likās pārāk miegaina priekš 6dienas vakara praimtaima. Stūrī Zēvele, Starmetis arī patika. Striķis arī bija foršs. Pienvedējus nespēju paklausīties, pat bērnības vārdā ne, Žigata augstprātīgās bļaušanas uz skaņotājiem dēļ. un Pastniekus nenoklausījos līdz beigām, jo skaņa bija baigi sūdīga, par spīti tam, ka viņiem tak ir personīgais skaņotājs.
*) Zvērā foršākais bija Mācītājs on Acid, Soundarcade un Alpinist.
*) nujā, vispār jocīgi - Zvērā, uz kuru es braucu ar gariem zobiem vnk tāpēc, ka Kārlim tur jāspēlē, man laikam gāja labāk, nekā Labā Dabā, kuru gaidīju ar gaidīšanu un, kurā it kā bija vairāk ko darīt un vairāk ko klausīties. laiks ar Zvērā bija labāks.

un vispār abi festivāli pagāja tādā ne visai pozitīvā ūdens zīmē: kad no Zvērā aizbraucām peldēties uz Saldus ezeru, piebraucām tur brīdī, kad ugunsdzēji bij no ūdens izķeksējuši slīkoni. pēcāk Kārlis nopeldējās Ciecerē ar mobtel peldbikšu kabatā (viņš gan nākamajā dienā atdzīvojās, bet gļuko mazliet). toties Labā Dabā, naktī uz 6dienu, Kārlim ejot gar dīķi viņu sagrāba 4 kuiļi un bez ceremonijām, ar visām drēbēm, iemeta dīķī. knapi paspēja telefonu izraut no kabatas.

man nepatīk grupa Iļģi

biju šodien uz Laiksnes un Saviešu koncertu ĢIT. pēdējā laikā arvien izteiktāk velk uz folku.
koncis kopumā foršs, tik žēl, ka beidzās ar jestrajām dziesmām. man patīk tās minorīgi gaudojamās un skaistās dziesmas, toties visi tie ar āža kāju lecamie uhhhraimtairīdirallalātrādirīdiraimtaitā ne visai.
kad dzirdu tās sērīgās tad ir tāda sapņaina sajūta. it kā es peldētu mijkrēšļainā un siltā upē un visu to, kas skan vienmēr būtu zinājusi. tad šķiet arī, ka pēc tam nebūs nekādu problēmu to dziesmu atcerēties. bet protams neatceros. ir tieši tāda sajūta kā no rīta, kad zini ka kaut kas svarīgs nosapņots, atceries noskaņu, bet neko konkrētāku neatminies.

Laiksne dziedāja daļu no sava 2002. gada Jāņu albūma, Savieši toties viskko, kas tikko apkopots un izdots grāmatiņā 3x9 Jāņi.
ar Laiksnes albūmu es jums varu padalīties, bet Saviešu dziesmas var dabūt jūtjūbā. piemēram, šī ļoti skaista.

im) aizvakar bijām Mārpla blīvplates raudzībās/25 gadu jubilejumā. koncis neeeenormālforšs. vakara kolorītākais tēls bija Kulakovs galīgā komā skotu kostīmā - viņš spēlēja akordeonu, bungas un daudz, lēni un nesakarīgi runāja mikrofonā. Dambim gan ļoti prasmīgi sanāca tikt ar viņu galā. vispār uzstājās visādi bijušie Inokentija dalībnieki un mans uzskats joprojām ir tāds, ka Mārpla ideālais sastāvs ir ar Šakāli un Renartu. pie nosacījuma, ka Šakālis ir skaidrā;

ppd) vakar pa dienu bijām uz Pasaku par gardeguni Ģertrūdielas teātrī. laikam no visām tur redzētajām izrādēm šī man patikās vislabāk. īsti gan nesapratu mērķauditoriju, jo tomēr tak klasiska pasaka, bet priekš bērniem mazliet ta ka par drūmu un garu. bet forši. muzons varēja būt vairāk;

ak) un vakarā atkal neeeeenormālforšs koncerts. patika viss. patika Alis P, Sīmanis arī patika (lai arī man īsti nebija sīmanīgs noskaņojums), bet Rūsa akustiski vispār bija pilnīgs ambrozijs dvēselei. kā jau kaarl to pie sevis aprakstījis nenormālsilta sajūta no tās nepretenciozitātes, vienkāršības un prieka par būšanu.

13) piektdienā, trīspadsmitajā, noskatījos Ķimja Noziegums/sods. jemot vērā, ka man pēdējo gadu Ķimja izrādes vispār nepatīk, biju patīkami pārsteigta, jo šī laikam vairāk patika, nekā nepatika. protams, bija šādas tādas ķimīgas lietas, kas mani vienmēr kaitina, bet kopumā labi. noskaņa man ļoti asociējās ar drūmo datorspēli Alise. Keišs nenormālforšs, Samītis arī labs. no Gunas gaidīju vairāk, bet cik sapratu, tad viņa nemaz neesot gribējusi spēlēt to lomu.
Dombrovskis ar skatījās un Demakova. Dombrovskis vispār šausmīgi bieži nāk uz teātri. uz Oņeginu arī jau bija atnācis.
un piektdiena, trīspadsmitais turpinājās pavisam negaidīti - pēc izrādes bija gandrīz stundu jāgaida mājuptransports, tāpēc pārgāju pāri ielai paņemt 50g upeņu balzāma. kā paņēmu, tā paliku. izsaucu vīru ar auto no Salaspils un, laikam paskrienot pilnīgi nemanot, nosēdējām līdz kādiem četriem rītā. ļoti dzīvespriecīgi;

14) sestdienā, četrpadsmitajā, pamodos krietni par agru un visu dienu mocījos ar miegu. vakarā beidzot bija jāiet klausīties Soundarcade jaunais albūms dzīvajā. līdz šim nebiju tikusi un briesmīgi gaidīju to brīdi. patika ļoti, lai arī vietām lažaini un krietni par maz. Wolves like us patika pieaugošā progresijā - t.i. kad iegāju zālē pirmoreiz, tad ļoti nepatika, bet, kad pēc brīža iegāju vēlreiz tad jau patika un noklausījos līdz galam.
Junius gan briesmīgs sūds. bet vispār bija grūti, jo nāca virsū tādi ritmiski miega viļņi, kas brīžam pavisam nopietni draudēja aizskalot mani pavisam.

šodien pirmo reizi mūžā biju uz operu. līdz šim bija būts tikai uz baletiem. man diezko nepatīk operdziedāšana, bet Čočosana man patika. drošvien tāpēc, ka tur nebija tā, kas man opermūzikā riebjas visvairāk - kad daudz un dikti dzied viens resns onkulis. sieviešu opervokāli manai balsij šķiet daudz tīkamāki un Čočosanā tie par laimi dominē.

un šodien apritēja 10 gadi kopš sāku draudzēties ar iepriekšējo dzīvesbiedru, bet pēc ~2h būs 4 gadi kopš es ar galvu pa priekšu no riteņa nojaucos. diez mana turpmākā dzīve turpinās skriet tikpat ātri, jeb vēl ātrāk?

šodien, starp citu, ir Teņa diena. pēc lat.t.trad. - ziemas vidus beigas, kad var jau sākt raudzīties pēc pavasara.

Tuņņu dienā sasauc visus bērnus kopā un rāda viņiem kā Tunni dzen. Viens paņem cūkas galvu, spaini ar ūdeni un uziet istabas augšā. Istabas apakšā viens tur maisu, kur Tunni dzīt iekšā. Kas atrodas istabas augšā, met cūkas galvu maisā un līdz ar to lej bērniem ūdeni virsū un saka, ka Tenis mīž. Cūkas galvu tanī vakarā vāra.

šķirstu te pērno plānotāju, ar domu pārnest uz jauno kautkādu vajadzīgu informāciju un aizrāvos ar savas kultūras dzīves statistiku.

tātad 2011ajā:
*) esmu noskatījusies 14 teātra izrādes, no tām 5 ne-JRT.
absolūts favorīts un jumta norāvējs - franču cirks "Šis mirklis" Homo Novus ietvaros (noskatījos visas 3 izrādes, ko rādīja Rīgā);
2. vietā Kara daba operā;
3. mūsu pašu Kopenhāgena;
*) esmu apmeklējusi 8 gab akadēmiskās mūzikas koncertus.
spilgtākais laikam no Rudens Kamermūzikas festivāla - Vaska stīgu kvarteti un Haidns;
*) no neakadēmiskiem importijas muzoniķiem dzirdēti laikam 4 gab - Laibach, Tragedy, No Means No un Austra. visi patika;
*) vismaz 12 gab Tesas konči;
*) 2 gab vasaras festivāli - Zvērā un Laba Daba. abi nu tā. nebija ne baigi slikti, nedz arī baigi labi;
*) pieci kino gājieni. no kuriem patiešām forši divi - Sound of Noise un Kolka Cool;
*) maz izstādes - Granta fotoizstāde un Brīvdabas muzejs, ja ir bijis vēl kas tad plānotājā neuzrādas. ak jā un Jarmarka, ko arī var savā ziņā nosaukt par izstādi;
*) no ārzemju braucieniem tikai kaimiņvalstis - Igaunija, Krievija, Lietuva un tas viss kopā ar Tesu;
*) apmēram 9 eckursijas pa LV - Zvārtes iezis, Ķūķu klintis, Engure, Mērsrags, Tērvete, Trikāta, Āraiši, Cēsis, Tūja, Ķurmrags, Veczemju klintis, Jaunjelgava, Aizkraukle, Staburags, Kalvenes Zoo + pirmais laivu brauciens mūžā - no Nīgrandes līdz Skrundai. visneforšākā bija Engure, Mērsrags, visas pārējās ritīgi foršas;
*) no daiļliteratūras (kuru es pēdējos gados lasu ļoti maz) prātā vislabāk palikušas: Freimanes "Ardievu Atlantīda", Džona G. Neiharta "Runā Melnais Briedis" un Eko "Prāgas kapsēta".

šogad atkal gribas vismaz vienu kārtīgu ceļojumu. pērn nemaz ar tā īsti neprasījās. pērnais man bija Zirga gads.

čau,
kā jau allažiņ, ielūgumi uz akadēmiskās mūzikas koncertiem man no gaisa krīt, kad vīrs komandējumos. šoreiz sākšu jau laicīgāk meklēt līdznācēju -
ir kāds, kurš grib šo piektdien nākt ar mani uz Lielo ģildi un klausītes koncertu KAMERSIMFONIJA ZOOM IN III. KALSONS, PROKOFJEVS UN RATNIECE? sākas 19:30.
ja notiek brīnums un piesakās vairāki, paturu iespēju izvēlēties sev tīkamāko koncertklausīšanās biedru. vai gadījumā, ja uznāk sociofobijas lēkme, iet viena.

1) beidzot noskatījos Kopenhāgenu. šausmīgi patika, ļoti, ļoti kruts aktierdarbs. viņi visi trīs šai izrādē ir burvīgi. un vispār vienai manai kolēģei taisnība - Gāga uz skatuves iet ar tādu enerģijas koncentrētību, ka šķiet, ka jebkas, kam viņš pieskaras var sabrukt. viņai viņš tieši tāpēc nepatīk, jo viņai bail. man atkal tieši tāpēc ļoti patīk;
2) pēc tam aizlaidām uz koncīti mēģu telpā. tie norvēģi it kā nebija slikti - man ļoti patikās muzōns. silts un spēcīgs, bet vokāls gan labāk varēja arī nebūt;
3) baigi sen nebija braukts mašīnā, dzerot alu un skaļi klausoties hārdkōru (konkrētāk - V3V). speciāli metām lieku līkumu apkārt Salaspilij, lai noklausītos visu albūmu. daudz, daudz atmiņu uzausa no tā visa. vot uz viņu konci man gribētos vēlkādreiz mūžā aiziet.

mamma atnesa no bibliotēkas kaukādu grāmatiņu par atbrīvošanos no krāmiem. man jau paskatoties uz virsrakstu likās, ka sen nekas šai sakarībā nav darīts. atvēru rakstāmgalda pirmo atvilkni. atradu kladīti, kurā rakstīts, ka es 2005. gadā esmu bijusi vairāk vai mazāk piedzērusies 129 dienas (t.i. katru 2,829 dienu) un 99 dienas nakšņojusi ārpus mājām. diezgan baisa statistika. bet tas arī bija viens no vājprātīgākajiem manas dzīves gadiem.
atradu arī atsauksmju grāmatu - nu tādu bloknotu, kurā mamma lika ierakstīties +/- visiem mājkonča apmeklētājiem. baigi sagribējās atkal kauko tādu uzmočīt. bet nav īsti kad, turklāt telpas jau arī vairs galīgi nav tādas. tur ku Rubenis kopā ar Tesu plosījās tagad ir mūsu klusā un mierīgā čučiņvieta.

p.s. es te pēdējās dienas tik daudz spamoju, jo mans vīrs ir komandējumā, ir rudens un man ļoti negribas darīt neko prātīgu.

bet, lūdzu, jums četri Vaska stīgu kvarteti

g) kopš šodienas oficiāli un juridiski esmu ganāmpulka turētājs. paša ganāmpulka gan man vēl nav, bet būs. drīz;
s) pārvācos no Tele2 uz Biti;
d) pirmo reizi mūžā biju tai slavenajā donatotuvē. sanāca iet garām un izdomāju, ka kamēr neesmu kļuvusi par 100% vīgan, jāiečeko. konstatēju, ka tur pārdod mutē kūstošus, cukura, pārtikas krāsvielu un balto miltu koncentrātus, pēc kuriem gribas no iekšpuses izrīvēties ar vērmelēm. vai vismaz pelašķiem;
t) pirmo reizi mūžā braucu ar to glauno, zemās grīdas tranvaju. divas pieturas. par zaķi. vajadzēja paspēt no teātra uz to konci, uz kuru neviens no jums negribēja nākt;
m) pirmo reizi mūžā biju Melngalvju namā. koncerts bija ļoti kruts. Vasks, kā vienmēr, patika vislabāk. ritīgi izšrubēja iekšas. kā starpbrīdī runājām ar tur satiktu paziņu (kurai izrādās ar bijis problēmas ar līdznācēja atrašanu), tad Bēthovenu pēc tam atskaņo, lai cilvēkiem nebūtu jāiet mājās pa taisno pēc Vaska un, lai viņi no tās aizgrābtības nepakļūtu zem tranvaja (video, kur Vasks skaidro kā tam kvartetam jākapā);
d) kolēģe stāstīja, ka aktieri šodien esot sprieduši, kas būs ģērbēja jaunajai Šmita izrādei un visi teikuši, ka gribot mani (bet tā kā par to lemj administrācija, tad nebūšu). nav jau nepatīkami, bet man vienmēr licies, ka no četrām teātra ģērbējām es esmu vispaviršākā un neprasmīgākā un tizlākā. pārējās ir tādas nopietnas sievietes, nu tantes tādas. es allaž esmu domājusi, ka viņām viss vienmēr ir perfektā kārtībā, ka viņām nav problēmu nevainojami izgludināt pat vissarežģītākā piegriezuma un burzīgākā auduma svārkus (pagāja trīs gadi, kamēr es sapratu kā var izgludināt Šmukstes svārkus izrādei Ledus), ka viņas momentāli aizšuj katru sīkāko caurumiņu, ko pamana, turklāt tā, ka nemaz nevar redzēt, ka tur tāds kādreiz bijis, un ka viņas nekad steigā negludina tumšus tēkreklus no labās puses tādējādi iegludinot nesmukas, spīdīgas vīles (es reizēm tā daru) utt. utjpr. es, piemēram, nesen trīs dienas pēc kārtas aizmirsu, ka Gāgas kreklam podziņa iztrūkusi; aiznesu Krūmiņa kaklasaiti Samītim; ieliku Soņas zeķes fūrē uz Milānu nesalāpītas un pazaudēju Keiša taurē bāžamo lupatu. ja pēc visa šī, viņi tomēr labāk grib, mani, ko un kā tad tās pārējās dara?

kurš rīt, 19:30, nāks ar mani kopā klausīties koncertu Melngalvju namā?
koncerts notiek Rudens kamermūzikas festivāla ietvaros - Haidna, Bēthovena un Vaska stīgu kvarteti.
man ir viens ielūgums divām personām, viena no šīm personām esmu es, otra lai piesakās šiten.
citādi man jāiet vienai, jo vīrs rīt no rīta brauc uz Milānu, mammu nelaiž no darba, bet citreizēja šādu pasākumu kompanjone pārvākusies uz Cēsīm.
ja piesakās vairāki, tad priekšroka personīgi pazīstamajiem jebšu manai ziņkārei kādu nepazīstamu cibiņu ieraudzīt vaigā. nu karoč es paturu tiesības izvēlēties un princips kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ šoreiz nespēlēs noteicošo lomu. nu, ja vispār pieteiksies kāds malējs.

pagājšgad labāk patika. bet pagājšgad bij tas foršais karstums caurām naktīm, vairāk pazīstamo un pa vidu nebija absolūti bezjēdzīgs komandējums uz Cēsīm.
pirmais vakars likās ļoti jocīgs, tāpēc, ka pirmo reizi mūžā festivālā gribējās tikai klausīties mūziku. dzert gribējās nulle, nulle. izdzēru tikai jēgera šotiņu, kad sāka palikt auksti.
dzirdēju Voiceka sākumu un beigas. īpašu komentāru nav, bet bija jaudīgi. vidu nedzirdēju, jo palika auksti un nācās mērot ilgo ceļu uz telti pēc siltinājuma.
dzirdēju lielāko daļu Mārpla. esmu sajūsmā. drausmīgi sen nebiju viņus apzināti klausījusies. jāklausās biežāk.
dzirdēju Rūsu. tikpat forši kā Zvērā.
mēģināju paklausīties Satelaitus, bet likās pārāk auksti un sterili.
ļoti gribēju dzirdēt 7PV, bet viņi tik krāmējās un krāmējās, bet man šausmīgi nāca miegs un 10os no rīta bij jābūt Cēsīs.

vakardiena izvērtās par vienu no bezjēdzīgākajām dienām manā mūžā. aizbraucu no rīta uz Cēsīm, 20 minūtēs izliku Melnā Piena kostīmus un tad dirnēju tur visu dienu līdz astoņos vakarā beidzās izrāde un es varēju atkal 20 minūtēs sakrāmēt kostīmus un vākties prom. vienīgais foršais notikums bij tas, ka aizbraucām nopeldēties Lauciņu dolomīta karjerā. tur bija debešķīgs ūdens. diezgan vēss, pavisam zilgancaurspīdīgs un tik mīksts un maigs, ka vispār negribējās līst ārā.

kad atgriezāmies festivālā, es bišķi sapīku, jo 99% grupas, kuras gribēju dzirdēt bija jau nospēlējušas un uzstājās tieši tās kas man riebjas (Nohow un Luijs Fonteins, piemēram) + likās, ka visi iepriekšējās dienas cilvēki ir samainīti pret pilnīgi jauniem. man gribējās bišķi iedzert un saviesīgi pavadīt laiku, bet nebija ar ko. ar nelielām ciešanām sagaidījām sen, sen, sen nedzirdētos Soundarcade (kas vispār bija viens no galvenajiem iemesliem kāpēc es gribēju braukt uz LD) un bija nu tā. kaukas nebij ritīgi ar skaņu, likās, ka Ābolam nedziedas un trūka jebkāda monolītuma. par to man visvairāk žēl, jo manliekas, ka tieši caur SNDKD es to monolītumu mūzikā priekš sevis atklāju un iemīlēju.
noklausījāmies, apmetām pāris lokus pa perimetru un nekādu īpašu saviesīguma potenciālu vairs neredzot braucām mājās.

( tikai divas bildes )