*

pēdējā laikā teātrī uzdarbojas rūķīši, kas iešuj (vai ar kkādiem buramvārdiem sašaurina) kostīmiem vidukļus. rezultātā - kleitas žņaudz, biksēm izlido pogas utt.

pirmizrāde ir pārdzīvota, var drusku izpūst gaisu. neskatoties uz to, ka izrāde man kopumā nepatīk (lai gan bļaušana esot drusku piegriezta), bija interesanti paskatīties uz Fruminu un, to kā viņš strādā.
rīt man "1. septembris", uz kuru diemžēl netieku, jo Provinces anekdotes ir vēl visu atlikušo nedēļu.

nākamnedēļ laižu uz Minsku ar Oblomovu.

pēdējā nedēļa pirms pirmizrādes ir tāds kā sirreāls sapnis. tu dzīvo teātrī pa 12h dienā. paskaties mēģi, paguli skatuvnieku telpā uz dīvāna, piecelies, dzer tēju, ēd neveselīgu pārtiku, paskaties mēģi, paguli, padari kaut kādus savus pienākumus, sēdi, baksti telefonu, mēģini kko lasīt, papļāpā, ēd, guli, sapņo bezjēdzīgus sapņu savārstījumus, gaidi, kad kādam no tevis ko vajadzēs, aizej uz veikalu pēc bulkām, dzer tēju, kaut ko padari, bet beigās izej no teātra un nesaproti ne kurš datums, diena vai cik pulkstens. ir grūti apjēgt ka ārpusē notiek kaut kāda cita un pavisam reāla dzīve. laiks un telpa ir sakompresējušies. toties galvā tev dažādos tempos un intonācijās skan frāzes no topošās izrādes, nereti ar atbalss efektu, un rindojas pilnīgi absurdos savienojumos.

dz) kad augustā sērīgi domāju par to, ka drīz atsāksies darbs, mēģināju iedomāties, kas mani darbā varētu iepriecināt. pirmais, kas ienāca prātā - noskatīties Dzeju (7. reize?). to arī šodien izdarīju. bija ļoti forši;
v) izrādes laikā, ar dažu sekunžu starpību, kādiem trim skatītājiem zvanīja telefoni. viena no tiem bija Vaska sieva;
i) Vectēva starpbrīdī pie programmiņu pārdevējas pienāca vīrietis un sāka ļoti agresīvi viņai teikt, ka tā izrāde esot drausmīgs sūds un, ka "jūs esat tai iedevuši nepareizu nosaukumu, to būtu jāsauc nevis "Vectēvs", bet "Idiots""

šodien pirmā šīssezonas darbdiena. sākas mana devītā sezona JRT.

*esi sveicināts novembri. zemenes un pojenes ir sakapātas un izšķaidītas, kumelītes tējai arī nepaspēju novākt. viss dārzs ir vienā lielā putrā;
*pirmdien biju ar dažām garderobes kolēģēm Ulubelē staidzināt suņus. tur bija savādāka noskaņa nekā Mežavairogos. un tiešām tas ir tiesa, ka ar katru nākamo reizi, paliek emocionāli vieglāk;
*Rīga ir brīnišķīga. vakar gaidot, kad beigsies darbs, klīdu pa Pārdaugavu. vējā sadzirdēju skanam "Dindaru, dandaru, ozoliņi". sekoju vējam un nokļuvu Vācieša muzejā, kur notikās kkāds saulgriežu pasākums ar Skandiniekiem un ugunsplosta laišanu Māras dīķi. Žēl, ka tik vēlu uzklīdu, gandrīz uzreiz bija jāiet atkal atpakaļ, lai paspētu uz Garās dzīves beigām;
*no nakts tirgus pazdušas lētās poļu zemenes, bet parādījušās dārgas it kā vietējās zemenes. un saradušies krietni vairāk un dažādāki dārzeņi;
*tikko paēdām PERFEKTAS saulgriežu laika pusdienas - vārītus jaunos kartupelīšus ar svaigu linsēklu eļļu, lapu salātiem un vegan mandeļu-ķimeņu sieru. saldajā mana pagājšnakts zemeņu-kokospiena kūka un bērzu sulas vīns (vīns mums nostāvēja ledusskapī vairāk nekā gadu - kopš pērnā Brīvdabas muzeja gadatirgus. bet tas ir patiešām ļoti labs);
*šodien pēdējā šīs sezonas izrāde un priekšpēdējā darbdiena. pēc svētkiem vēl būs jāaiziet novākt izmazgātie kostīmi. vēl šodien ir sezonas noslēguma pārtijs;
*nav labāka muzikālā pavadījuma šai dienai, kā Billija Halideja.

( ilustrācijas )

f) bijām uz filmu par lācīšiem K.Sunī. viss jau būtu labi, ja ne drausmīgi pretīgi ierunāta latviski by Ivars Kalniņš. ta ka tāds LR1 radioteātris. visu laiku žēli domāju par to, cik jauki būtu, ja filmā runātu Verners Hercogs;
r) astoņus gadus, ejot pa mazās zāles melnajām durvīm ar atslēgu kumšķiem rokās, esmu skatījusies uz notekūdens rensteli, kas tur gandrīz pie durvīm ir. tad nu beidzot man tajā iekrita atslēgas. mazās zāles kostīmu noliktavas (jā, jā "destruktīvie spēki" uzdarbojas)
t) man ļoti patīk restorāns Terra Blaumaņielā, pareizāk sakot, iespēja tur samiksēt sev debešķīgus salātus;

ir vakars, bet manu izrāžu citātu pollu nav aizpildījuši daži mani dārgie lasītāji, kuri zināmi kā regulāri JRT apmeklētāji, tā ka ar atbildēm vēl drusku pagaidīsim, ja.
pagaidām varu pateikt, ka ir viens citāts, kuram nav nevienas pareizās atbildes.
un vēl visi ir velkomēti dalīties ar sev atmiņā iekritušiem citātiem no JRT izrādēm. vispār jau tas, ko atceras tehniskie darbinieki bieži vien ir nevis kaut kas dziļdomīgs vai smieklīgs, bet vienkārši teksti vai galavārdi pēc kuriem būs kaut kas jādara. piemēram, kad uz skatuves tiek teikts polla pirmais citāts, es atrodos tieši aiz dekorācijas un gaidu, kad persona, kas šos vārdus teic, nāks nost no skatuves un man būs jāpalīdz tai pārģērbties.

( polls )

pareizās atbildes būs vakarā

izrādās mana darba kolēģe (pieaugusi sieviete un divu bērnu māte) domā, ka eži šķiļas no olām!

šodien, 365ajā Soņā, dabūju klanīties un saņemt ziedus uz skatuves. Gundars bija izdomājis, ka tā vajag. vēl Gundars (ar nelielu mūsu piemešanos) uzsauca visiem skatītājiem (tas ir 130 gab) glāzi vīna un nelielas uzkodas par godu šim skaistajam notikumam.

fū. pirmizrāde bija laba. es vispār nebiju domājusi iet, es parasti neeju uz pirmizrādēm un pirmizrādes parasti ir briesmīgas. tāpēc biļeti sev nebiju rezervējusi un gatavojos pavadīt izrādi ārpusē ēdot apelsīnus. bet kad es viņus pirms izrādes satiku, kad notika sasvtarpējā apdāvināšanās (visi, kas bija atnesuši ziedus, bija izvēlējušies dzeltenus, arī es un gan es, gan Ķimis visiem dāvinājām grāmatzīmes), es sapratu, ka es nevaru palikt ārpusē un, ka man jābūt tur iekšā, kopā ar viņiem, pat, ja viss būs pakaļā. kalu pat plānu par stāvēšanu kājās, bet tad nāca administrācija ar lieku biļeti rokā un es tiku sēdēt zālē, kā cilvēkam pieklājas.
sākumā man bija šausmīgi bail, jo viņi bija tādi nenormāli nopietni un kokaini, bet pamazām atslāba, atbrīvojās un izrāde manliekas bija ļoti laba.

es ceru, ka jūs visi priecājaties, ka manā blodziņā bez nebeidzamās zirgu un kaķu tēmas ir parādījusies arī nebeidzama Ķimja jaunās izrādes tēma.

g) šodien, pēc Soņas, Gundars apsēdās un ar patiesu ekstāzi sejā paziņoja, ka beidzot esot sapratis kā jāspēlē pēdējā aina (šī bija kāda 360tā Soņas izrāde);
r) Rokpelnim ļoti patika "Dzeja";
ģ) ģenerālmēģis laikam nebija labi sanācis. atbraucu pēc Soņas uz Lāčplēseni un visi sēdēja drūmiem ģīmjiem un sprieda par to kā nevajagot un nedrīkstot būt. bet es Talsenē sēžot domāju par viņiem visiem un man bija žēl, ka nevaru būt kopā ar tiem;
s) Vilnītis pēdējā laikā ir visur. arī Sandriņas blodziņā;
k) un, ja jau iesāku par kaķi - domāju moš Vilnīti pārdēvēt. viens, raksturam atbilstošs vārds jau ienāca prātā, turklāt tas iederētos manā "R" zvēru kolekcijā - Rakšass. bet tas sarežģīs saukšanu un manliekas, ka Radža nesapratīs.

Jeb pareizāk sakot reportāža no Ventspils. Ainā, kur Kaspars saka Janai, ka nedrīkst spļaut uz grīdas, tieši pēc šiem vārdiem kāds aizmugurējās rindās sēdošs vīrietis izvēmās.

Lembergs arī skatās izrādi. Vietējie palūdza viņam programiņu par brīvu iedot.

noskatījos "Gaismotājus". palika ļoti silti ap sirdi. Kaspars ļoti kruts. kā jau parasti.
vispār man patīk mans darbs, man tikai ir apnikuši mani darba pienākumi.

Novērojumi liecina, ka pilnmēnesī (+/- 1 diena) vienmēr ir ļoti garas rindas pie vīriešu tualetes.

garderobes haltūra. skatītāja nodod mēteli. sniedzu pretī numuriņu.
skatītāja: kāda jums kārtība, kā varēs dabūt mēteli atpakaļ?
es skatos uz viņu ar "nesapratu jautājumu" seju.
skatītāja: man jāstāv kopējā rindā, vai kā?

h) aizvakar bijām uz otro Hobitu. vīlos. es, protams, saprotu, ka pilnīgi precīzi pēc grāmatas nav iespējams uztaisīt holivudas grāvēju, bet šeit likās, ka scenārists un režisors ir zaudējuši jebkādu mēra un gaumes sajūtu. turklāt mani nenormāli garlaiko tie cīņu akšen skati, kuros viss ņirb un švīkst un džinkst. tā, kā to netrūka, tad lielu filmas daļu garlaikojos. tas milzu zelta rūķis, kuru izkausēja un bez vēlamajām sekām uzgāza virsū Smogam vispār kaut kāds ārprāts. Gredzenu pavēlnieks par spīti gaudulīgumam un žēlīgumam, bija ekranizēts gaumīgāk;
t) vakar bija JRT balle. oficiālā daļa bija ļoti izdevusies (es pirms tam biju diezgan skeptiska). un es pirmo reizi biju nominēta iekšējai "spēlmaņu nakts" balvai, kā gada aizkulišu palīgs. balles sakarā konstatēju, ka pēdējo reizi izejamās kurpes es iegādājos uz 12. klases izlaidumu un ar šīm pašām kurpēm esmu apmeklējusi visus svinīgos pasākumus pēdējo 10 gadu laikā, tai skaitā akadēmijas izlaidumu, pati savas kāzas, citu kāzas, darba balles, bēres utt.

tas gan vairs nav aktuāli, jo Spēlmaņu nakts pagāja (nenotiekot), turklāt nevienu balvu mēs arī nedabūjām. tomēr gribas vēsturei atzīmēt faktu, ka JRT ir tik kruts teātris, ka pat tā garderobistes tiek nominētas Spēlmaņu nakts balvai.

p.s. vispār man pašai personīgi gan liekas, ka teātris lēnām pūst, bet tās jau tik tādas drūmas un augstprātīgas hepatītiķes domas.

man laikam tā kā drusku kauns, ka mans teātris izceļas ar izrāžu neatcelšanu sēru dienās.