*

pēdējā nedēļa pirms pirmizrādes ir tāds kā sirreāls sapnis. tu dzīvo teātrī pa 12h dienā. paskaties mēģi, paguli skatuvnieku telpā uz dīvāna, piecelies, dzer tēju, ēd neveselīgu pārtiku, paskaties mēģi, paguli, padari kaut kādus savus pienākumus, sēdi, baksti telefonu, mēģini kko lasīt, papļāpā, ēd, guli, sapņo bezjēdzīgus sapņu savārstījumus, gaidi, kad kādam no tevis ko vajadzēs, aizej uz veikalu pēc bulkām, dzer tēju, kaut ko padari, bet beigās izej no teātra un nesaproti ne kurš datums, diena vai cik pulkstens. ir grūti apjēgt ka ārpusē notiek kaut kāda cita un pavisam reāla dzīve. laiks un telpa ir sakompresējušies. toties galvā tev dažādos tempos un intonācijās skan frāzes no topošās izrādes, nereti ar atbalss efektu, un rindojas pilnīgi absurdos savienojumos.