*

vakar bija visādu pirmo reižu diena - pirmo dienu nodzīvoju ar basām kājām, ēdām pirmās šogad dārzā izaugušās pusdienas (sparģeļi, protams) un pirmo reizi ārā, pirmo reizi atvēru Kimas K. alķīmijas un arhetipu dekus. kaut kas vēl bija pirmo reizi šogad.
abi timiāni izskatās beigti. nu citrontimiānam viens mazs stūrīts liekas drusku dzīvs. bet nopirku jau depo jaunus. baigi dārgi likās. no lavandām daļa izskatās lieliski, ir dažas, kas izskatās nepārprotami mirušas un dažas tādas 50/50. visas bija piesegtas ar egļu zariem. K uztaisīja Flamentanzam jaunu mājiņu. ļoti smuku. pārstādījām jāņogu. cerams ieaugsies. vienīgā jāņoga, kas man kaut cik garšo.
sācies tas laiks, kad šķiet, ka visa visīstākā dzīve ir te mājās, dārzā, mežā, dabā un viss pārējais tikai tādi apgrūtinoši un nenozīmīgi nieki.

vēl es divus vakarus pēc kārtas apmeklēju izrādes ne darbā. ļoti sen nekas tāds nebija gadījies. ceturdien biju uz franču cirku. tas bija ļoti savādi un dīvaini, bet es jutos labi pavadījusi laiku. nenožēloju, ka uzkavējos galvaspilsētā pāris stundu ilgāk. vakar biju uz "Mēs, roks, sekss un PSRS". biju dzirdējusi daudz labu atsauksmju, bet man bija visnotaļ garlaicīgi. likās forša scenogrāfija, ideja un Johansons. bet pārējie aktieri likās, ka vnk atnākuši izdarīt darbiņu. un galvenajai varonei drausmīga dikcija. viņa visu laiku teica "sapušie rietumi" un vispār bija grūti saprast, ko viņa saka. dažas ainas vilkās bezgalīgi, bezgalīgi gari. jā, kaut kā nebija labi.

puramalā joprojām stāv ūdens, tajā iemitinājies mežapīļu pāris. cerams neuzsāks ligzdot, jo tam ūdenim tur nav jābūt. tā tur parasti nav. tas kaut kad pazudīs. tikmēr dobēs kļūst jau par sausu un no nesen greiderētās ielas nāk drausmīgi putekļi. strazds aranžējis lakstīgalas dziesmiņu. brīžiem skan pavisam reāli, bet tad strazdīgas starpspēles nodod, ka nē, nav vis. iesēju zirņus, burkānus un pūķgalves. izstādīju no visādām nevietām kumelītes. siltumnīcā uzziedējusi pirmā tulpe un sadīguši redīsi. biju stallī. jau kādu miljono reizi ilgi un rūpīgi mēģināju izģērbt zirgu. joprojām vēl palika kārta ar ziemas kažoku. man patīk, ka staļļa apkārtnē mājo kraukļi. viņi ir skaisti. kaķis ar turpina mest spalvu. met un met un met un tā ir visur. vakariņās uzvārīju miso-dārzeņu buljonu, airfrajeroju kūpinātu tofu + avokado, wakame salāti, grauzdēts sezams, lociņi un udon nūdelītes. visu laiku nebeidzas alerģijas sajūta. knieš ap acīm. nesaprotu no kā. joprojām iet zosis. lucernas lauks šodien bija pilns ar viņu kakām.

Mamma teica, ka kaimiņiene teikusi, ka viņas draudzene teikusi, ka kaķu kolonijas vecis teicis, lai pasaka paldies meitenei, kas ārstējusi kaķi.

viena no lietām, kas man ļoti, ļoti patīk dzīvojot mazpilsētā ir, es nezinu kā to labāk pateikt - varbūt "pauzes laikā"?
visbiežāk tas notiek svētdienās vai svētku dienās, bet gadās arī parastās darbdienās. ir spoža diena, labi laikapstākļi, nav ne ļoti agrs, ne ļoti vēls. visai bieži tas ir dienvidū. it kā pats labākais brīdis, lai rosītos. bet ir pilnīgs un absolūts miers un klusums. neviens nekur nekustās, nestaigā, nekas neskan. varbūt melanholiski čiepst zvirbuļi, vai kādu retu trelli palaiž žubīte - bet pat putni ir klusāki, nekā parasti. varbūt, varbūt, varbūt kādā brīdī kaut kur tālu norūc kāda automašīna vai īsi ierejas suns. bet visādi citādi ir sajūta, ka laiks ir apstājies un viss ir apstājies un es esmu vienīgā visā pasaulē, kas staigā apkārt, kaut ko ņemas un rosās. visi pārējie ir uz brīdi izgaisuši vai aizmiguši. jā, vispār tas ir līdzīgi kā mēdz būt naktī, bet ir gaišs un diena un visam būtu jānotiek. bet pilnīgi vispār nekas nenotiek. tas reizēm ir īsāku brīdi, reizēm pat diezgan ilgi. un tad pēkšņi ir moments, kad viss atkal vienlaicīgi atsākas - kaut kur tālumā ierūcas motorzāģis un/vai zāles pļāvējs, pagalmā iznāk kaimiņi, pa ielu sāk staigāt cilvēki, klaigā un smejas bērni. nē, nu varbūt tas ir kaut kāds gličs un es regulāri iegličoju kaut kādā paralēlā universā. kas to lai zina. vakardien uz kādu vismaz stundu pēcpusdienā bija tāds brīdis. ļoti izbaudīju. tais mirkļos ir tāda medžik sajūta, kas man vienmēr drusku asociējas ar Reju Bredberiju.

šīs ir bijušas labas dienas. paldies saulei! piektdien pilnībā imersējos dārzā. šogad viņš no ziemas iznācis diezgan bomzīgā paskatā, jo rudenī nepaspēju apgriezt diezgan lielu daļu ziemciešu. tad nu griezu tās, iekašņāju siltumnīcā mikrobio mēslojumu un iesēju salātus un redīsus. izravēju nezāļaināko āra kasti un iesēju spinātus, redīsus, rukolu, kinzu. sakopu vēl pāris kastes. beidzot atradu ķiplokus. es viņus trakā steigā bāzu zemē 18. novembrī kamēr intensīvi sniga un veidojās sniega kārta un vairs neatcerējos kurā kastē. domāju, ka vai nu stirnas nograuzušas vai vienkārši par vēlu iestādīju un sapuvuši. bet ir tomēr. pavicinājos ar grābekli šur un tur. sestdien no rīta jājām ekspedīcijā uz Pekas pilskalnu un Gaujmalu. nojājām ~14 km. bija ritīgi forši. stallī paēdām lielisko falafelu/kebabus no Valmieras AhhMeat (par gaļām hvz, bet falafels svaigi ceptā maizē ir brīnišķīgs. iesaku). tad braucu mājās atkal imersēties dārzā. pagraizīju zarus. diezgan simboliski - tīri tik tos, kas ķeras matos un duras acīs, bet tāpat baigā kaudze. izplēsu vienu sarežģīto dobi, kura it kā nav dobe, jo iziet ārpus mana īpašuma robežām, bet tomēr ir izveidojusies par dobi un tur aug visādas augstas graudzāles un miķeļi un lupstājs un tas viss bija palicis nenogriezts rudenī un zem sniega aplūzis un izļumis un izskatījās drausmīgi. tad jau bija vakars un biju ļoti piekususi. gāju iekšā, nokrāsoju olas. 5 sīpolmizās, 5 sarkanajā kāpostā. tad vēl vajadzēja pievākt māju un izmazgāt grīdu. vajadzēja, tādā nozīmē, ka jutu nepārvaramu iekšēju nepieciešamību to izdarīt, par spīti tam, ka biju ļoti nogurusi, sāpēja mugura un nāca miegs. tā pa fikso un lielos vēzienos izdarīju. vienpadsmitos iekritu gultā uz pranamat un kādu stundu skrollēju rīlus. paldies pranamat, jo mugura par visu šito nav baigā sajūsmā. šorīt atkal bija agri jāceļas - Marta man piegādāja zirgu, izjājām līkumu pa Niedrāja mežiem. tad viņa laipni aizgādāja viņu atkal prom, es nemaz neaizbraucu līdz stallim. paēdu vientulīgas (jo K ir tūrē) Lieldienu brokastis - ārā, baznīcas zvaniem zvanot. bija gan diezgan dzestrs. no rīta visa zeme bija balta. tad atkal imersējos dārzā. pievācu aizpakaļu, izķemmēju centrālā pagalma zālienu, piekārtoju saimniecības ēku, kur pa ziemu bija viskautkas sasviests, turpināju griezt ziemcietes (un tāpat vēl palika, ko griezt), sāku kaut ko ravēt, bet beidzās spēks. mēģināju atklāt šūpuļtīkla sezonu, bet sala mugura. vakarā dzirdēju un redzēju pirmo āra odu (daži bija redzēti istabā). sapratu, ka šis būs mežonīgs odu gads, jo purā un puramalā joprojām stāv daudz ūdens. kopš te dzīvojam tā nekad nav bijis. bet šogad ir. tur pat peldas mežapīles. visu laiku iet gājputni. vārnas uzsākušas ikgadējo karu ar pelēkajiem strazdiem. divas dienas pēc kārtas nekurināju krāsni, šodien drusku iekūru. naktīs tomēr auksts un bija tāda drēgna sajūta.
žēl, ka neviens nemaksā par to, ka es esmu mājās. man nenormāli patīk būt mājās.

p.s. runājot par būšanu mājās. izskatās, ka kaķis tagad dzīvo kaut kur citur. jau nezcik dienas uzrodas tikai vēlu vakarā, drusku paguļ, vēl tumsā izlaužas ārā. tad varbūt izrāda žēlastību un parādās uz brokastlaiku. bet varbūt arī nē. un visu dienu nav ne miņas no viņa. nenāk man palīgā strādāt dārzā, kā ierasts.

vakar pamodos novembrī. bija drēgns, vējains, miglains, ap nulli. tumši, tumši pelēks. braucu uz treniņu, vēroju ar zosu bariem pārpildītos tīrumus un domāju, ka izskatās tā, ka tikpat labi varētu arī būt rudens, kad viņas pošas projām. bija tiešām bezcerīgi un nolemtīgi pelēks. treniņā atklājām āra laukuma sezonu, bet pārāk omulīgi nebija. iesildīšanās fāzē paspēju nosalt, ass, brāzmains vējš nesa prom trenera vārdus, žļarkstot lēkšojām pa dubļiem, utt.
bet! vēlā pēcpusdienā no mākoņiem iznira pilnasinīgs aprīlis. pēkšņi bija saule un zilas debesis un ~ +10. gāju uz Pilskalnu. ļoti sen nebiju kārtīgi bijusi mežā. bija jāstrādā un bija riebīgs laiks un brīvajās dienās braucu uz stalli un slimoju. kā tiku līdz mežam bija sajūta, it kā būtu iznirusi no ūdens, kurā ilgi, ilgi, ilgi sēdēts ar aizturētu elpu. iestājās miers un labsajūta un prieks. mežā bija medžik, saule jau laidās uz rietu un zemos leņķos staroja caur kokiem. skujās karājās milzu ūdens lāses un zaigoja kā mazi dārgakmenīši. vēlāk sāka vīties maiga, kārtaina migliņa. pavisam citāda nekā rīta novembrīgā dūmaka. tāda spirgta un tumšzaļzeltaina. mežs pilns ar dziedājstrazdiem un citiem putniem. pavasara vakara dzestrais dzidrums ļāva viņu dziesmiņām skanēt skaidri un tālu. mazliet traucēja motociklu rēkoņa kaut kur tālu fonā, bet - it's anybody's spring.
saule un mežs ir mana laime.

piezīmes par šonedēļu:

* pirmizrāde. rezultāts man liekas ļoti labs un, lai arī producēšana nesa gana daudz stresa, man tiešām ir prieks un gandarījums par darbu pie šī projekta. vēl tikai atskaite no sevis jāizspiež. kas mani pārsteidz - aizvakar ielikām pārdošanā vienu papildizrādi un to izpirka pāris stundu laikā. mums tā nekad nav bijis. vēl pat neviena recenzija nav bijusi. man nelikās, ka tēma būs tāds kases grāvējs (ir pat jau 27 biļetes uz septembri nopirktas).
* pavasaris. saulgriežus svinēt nebija laika. tieši sakrita ar pirmizrādi. bet esmu satikusi pirmos stārķus, ķīvītes, strazdus, dzērves un vardes.
* auļoju pa lucernas lauku kopā ar stirnu baru (~10 indivīdi). ļoti dzīvības pilnas sajūta.
* bija garais Līgu mēģis ierakstam. introvertajiem Jāņiem. šobrīd ir saraustas jau 18 dziesmas. aiznākamnedēļ sāksim rakstīt. bet K aizņemtības dēļ gan jau ieraksts līdz šī gada Jāņiem nebūs izdodamā formā. pati programma gan cerams būs.
* vakar nosvinējām zirdziņa 21. jubileju. īstais datums gan ir rītdien. bija ļoti forši un silti. tāda sajūta, it kā pašai būtu bijusi dzimšanas dienas. dabūjām visādas dāvanas (piemēram, papildbarības vairāk nekā mēnesim, lietotu ziemas segu, burkānu maisu, banānus, Jolanta bija uztaisījusi zirgam kūku, utt.). bija tiešām ļoti priecīgi. man vēl šodien seja velkas smaidā par to domājot.
* šon izlīdu drusku dārzā. pastaigāju ar grābekli, apgriezu šo to, kas nebija paspēts apgriezt rudenī (bet palika vēl daudz griežama), izstiepu no pagraba sapuvušos ābolus. negribas to aukstuma vilni un šļuru nākamnedēļ. gar puramalu stāv ūdens, dārzs vispār ļoti slapjš.
* Decibels nav redzēts, bet pirms pāris dienām uzpeldēja Roziņš. viņu neviens apkārtnē nebija kopš novembra redzējis. pati neredzēju, pie mums nebija, bet kaimiņiene ziņoja un K arī bija manījis sēžam ceļa malā.
* abas mašīnas joprojām servisā/gaida rindā uz servisu. nu jau kādi 4 mēneši būs ar visu šo to čakaru.
* gribēju tagad braukt staigāt uz mežu, bet kaut kā ļoti nāk miegs. besī man tā pulksteņa grozīšana. lai gan manā pasaulē vasaras laiks ir īstais laiks.
* nākamnedēļa brīva. lielākā daļa kolēģu brauc atpūsties uz ārzemēm. es braukšu pie zirga un iešu ārā dārzā. un mežā.

vakar dzirdēju pirmos cīruļus un redzēju pirmo kabrioletu ar nolaistu jumtu. diena izgrauzusies cauri naktij.
siltumnīcā izlīdušas janvārī stādītās tulpes. divu stirnu vietā šobrīd dārzā nāk viens stirnāzis. kāds no viņiem tomēr nograuzis dobē atstātos puravus. iepriekš tos neēda. tādi stumbenīši vien palikuši. šodienas pusdienām sanāca. var teikt, ka noslēdzu pagājušā gada dārza ražas sezonu.
ledusskapī aizkavējusies maza kāpostgalviņa sākusi no vidus aug un atsprāgusi vaļā. gandrīz pāršēlusies uz pusēm. es arī tā gribētu spēt augt. tumsā, aukstumā, ledusskapja kastē, tik jaudīgi, ka uz pusēm jāsprāgst un jādzen jaunas lapas no vidus. kā viņa tur ledusskapī zināja, ka jāaug?

ir milzīgs prieks par pavasari, bet vispār man vēl nepietika ziemas. es nepaspēju no viņas dabūt, ko gribēju. liekas tik jocīgi ko tādu teikt, bet tā nu man šobrīd ir.

p.s. viens no lielākajiem pavasara priekiem pēc nepārtrauktajām šļurām, puteņiem, atkušņiem un lediem ir braukt pa tīru un sausu asfaltu. gaismā. izgāzties sēdeklī, rokas turēt klēpī un spiest gāzi. un nonākot galā vairs nejusties drausmīgi pārgurušai un saspringušai no pāris stundu cīņas, lai tumsā un šļurā paliktu uz ceļa.

atklāju dārzkopības sezonu - siltumnīcas zemē iebāžot čupu ar random tulpēm, kuras bija palikušas neiestādītas rudenī. gribēs augt - lai aug. negribēs - nu, pašas vainīgas. nākamajā atkusnī varētu siltumnīcā iesēt arī salātus, redīsus un dilles.
kopumā dārzs izskatās drusku apvainojies, ka tā pamodināts no ziemas miega un piegāzts ar drausmīgu ūdens lērumu. apstaigāju perimetru, atradu saujiņu stirnu neapēstu pētersīļu, ko pievienot šodienas pusdienu ēdienam (ful medames), izraustīju stirnu nograuzto keilu kātus. puravi joprojām stāv un turas pie labas veselības. var jau redzēt hiacinšu asnus. mauriņu atkal sarakņājis kurmis. ar egļu zariem beidzot drusku piesedzu lavandas un rozes.

* ir iestājies tas laiks, kad nevar tā vienkārši izvēlēties - šodien gribas ēst to/gatavošu šito. viss ir jādomā un jāplāno, lai maksimāli samazinātu fūdveistu un pēc iespējas vairāk izmantotu visu to, kas vienlaicīgi nāk gatavs dārzā un ir steidzami jāēd (vai kaut kā jāpārstrādā lietošanai ziemā). kabači, sviesta pupiņas, cūku pupas, gurķi, tomāti, utt.
* gurķi. gurķi ir jocīgs augs. tu vari katru dienu cītīgi izskatīt visu gurķokni un nolasīt visus normālā izmēra gurķus. un tāpat tur uzradīsies vairāki milzīgi, pārauguši sēklinieki. vai arī - nolasi gurķus. ej garām gurķu dobei citās darīšanās - skaties, ka kārtējais gurķis uz pāraugšanas robežas lūr uz tevi un ņirdz. ej klāt un gribi noraut - viņš ir izgaisis. un tā vienmēr ar tiem gurķiem ir.
* noraku kartupeļu dobi. varēja jau vēl augt, bet vienā galā bija iemetušās kolorado vaboles. sākumā gribēju likvidēt tikai skarto reģionu, bet tam nebija skaidri izteiktas robežas, tāpēc beigu beigās noņēmu visus. pagājšnedēļ no tās pašas (augstās) dobes novācu cūku pupas. ja neskaita vaboles, tas viss bija baigi kruti. pavasarī, stādot, neņēmu nost lapu kārtu, ko rudenī saberu uz visām dobēm. ierušināju kartupeļus iekšā tāpat. un pupas. kartupeļiem augot, vēl pāris reizes pabēru sapļauto zālīti, ne ļoti biezā kārtā. kartupeļi, pupas un arī kliņģerītes izauga cauri, nezāļu ļoti maz. viss līdz šim brīdim bija paspējis sadalīties. zeme joprojām melna un neizēsta, kā kartupeļi to mēdz darīt. irdena un pilna resnu slieku. pupas dod augsnei slāpekli un novēroju, ka tieši blakus pašām pupu saknēm ir vislielākie kartupeļi. un pateicoties mulčēšanai, kartupeļi bija ļoti tuvu zemes virskārtai un nekur dziļi nebija jārokas. es gan šitā jau pāris gadus daru, bet šoreiz tā apzināti pievērsu uzmanību visām šīm detaļām.
pabaroju atbrīvoto dobi ar 2 maisiem pussadalījušos zirgu mēslu, sarušināju viņus kaut cik zemē un iesēju visādus salātus rudens cēlienam.
* šogad kaut kā neaizmetas ķirbji. ir daudz tukšo ziedu. tikai vienam bija aizmetušies 2 ķirbīši. viens aug labi, viens bija izdomājis padoties un kamēr biju Valmierā atvienojās no mātes un nopuva.

šī vasara paskrien tik ātri, kā mazas, siltas gaismas lodītes lēciens melnā bezdibenī

man patīk, ka liela daļa no mana dārziņa aizpildās pati un, ka dārzs daļēji dzīvo pats savu dzīvi. nav jāpiepūlas ar sēšanu. man atliek tikai izravēt no galīgām nevietām vai kaut ko drusku pārstādīt:
kliņģerītes, rudzupuķes, magones, deviņvīru spēki, dilles, kinza, gurķene, kumelītes, viengadīgās dekoratīvās salvijas (lillā un rozā), gurķene, ilzītes, kaņepes, atraitnītes, kaut kāds dekoratīvs augs, kam nezinu nosaukumu, bet kurš izaug ļoti liels un ir attāli līdzīgs fizālim, meiteņu zeltpīpenītes, gaiļbiksītes, noteikti kaut ko vēl esmu aizmirsusi.
vēl var pieskaitīt mežonīgos tomātus. trīs no šobrīd siltumnīcā augošajiem tomātiem tur uzradās paši, divi turklāt izauga slīpi caur šauru šķirbu starp malas dēļiem. viņi katru gadu uzrodas dīvainās un negaidītās dārza vietās.
un nelielos apmēros lauvmutītes. reizēm uzrodas arī kāds ķirbis un kartupelis. salāti arī sējas, bet pārāk neprognozējami, tāpēc tos es sēju arī pati.

pagājusi nedēļa kopš atbraucu no Amerikas. likās jau, ka esmu tikusi galā ar džetlagu, bet, piemēram, vakardien man drausmīgi sāka nākt miegs jau ap pusastoņiem vakarā (lai gan iepriekšējā naktī biju labi nogulējusi 8h). kaut kā izvilku līdz pusvienpadsmitiem un šorīt pamodos pusseptiņos. man nav iebildumu celties mazliet laicīgāk no rīta, bet es nevaru tik laicīgi rubīties ārā vakaros. mans parastais ritms ir iet gulēt ap vieniem un mosties ap deviņiem, tādā biju iegājusi arī Amerikā.

dārzs mani sagaidīja pārvērties par džungļiem. divas jūlija pirmās nedēļas dārza kontekstā ir ļoti daudz. siltumnīcā bija izpleties pašiesējies ķirbis un aizņēmis visu celiņu, tā, ka ne ieiet. visādi ēdamie augi dobēs noslīkuši kliņģerīšu un gurķeņu krūmos. daži dekoratīvie augi bija nomiruši. not sure vai izcepās saulē vai tika pārlieti. toties vecāsmammas lilijas mani sagaidīja. bija sākušas vērties vaļā pāris dienas pirms atgriezos. likās, ka tējas šogad baigi daudz nebūs, bet šo to bija ievākusi mamma un diezgan daudz, kas ir vācams tagad. man ļoti patīk kā smaržo māja, kad visur kaltējas augi. pēc Minesotas un Dienviddakotas ļoti mitrā karstuma, man te ir auksti. grūti peldēties, jo ūdens liekas ļoti salts. kādā otrajā naktī pēc atlidošanas pieprasīju ziemas segu, tā arī turpinu ar to gulēt. bet te ir skaisti un mierīgi un labi.

zirgs jau sācis mest vasaras spalvu.

man jau kādu trešo gadu (kopš izlasīju ļoti jauku grāmatu - Braiding Sweetgrass) gribas atrast smaržīgo mārsmilgu (Hierochloe odorata). tas ir tas pats augs, kas indiāņiem svētā sweetgrass. pagaidām nav sanācis. tādā īpašā kvestā gan neesmu gājusi. viņa nav pārāk izskatīga un pa gabalu viegli pamanāma - tāda ļoti, ļoti parasta graudzāle. tas, ka latviskajā nosaukumā ir pieminēta Māra, rada nelielas aizdomas, ka varbūt te arī nebija gluži sveša kaut kādiem rituāliem vai ārstnieciskiem mērķiem. indiāņu muzejā dabūju paostīt, smaržo tiešām skaisti. mazs gabaliņš no sweetgrass sapītas bizītes maksāja 20+ dolārus. augu noteicējā rakstīts, ka smaržīgā mārsmilga ir arī zubrovkas pamatgaršviela un poliski to saucot par bizoņzāli.
tikko nospļāvos un pasūtīju ībejā sēklu paciņu. vnk ņemšu un iesēšu nākampavasar kādā kaktā. tad jau redzēs, kas tur sanāks.
ar parasto smaržzāli (Anthoxanthum odoratum) arī labprāt iepazītos.

labajās ziņās: vakar atgriezās svīres
sliktajās ziņās: vakar atgriezās odi

pastaigājoties ienāca prātā doma, ka varbūt no strauji kūstošās krājkonta naudas, kas ienācās no pērnvasar pārdotās K vecāku Saldus mājas, jānopērk maziņš dzīvoklītis Smiltenē un jāizīrē, lai būtu stabili pasīvie ienākumi. un, ja nu pienāktu tāds brīdis un vajadzība tur varētu iemitināt kādu no maniem vecākiem, lai tuvāk un sasniedzamāk. iegāju ss-ā un gandrīz paģību. divistabu dzīvoklis renovētā daudzstāvenē šajā pilsētā maksā virs 40 štukām, bet remontējams, nelielā koka ēkā ar kopēju wc kāpņu telpā un ūdeni no akas pagalmā - nepilnus 17 tūkstošus. piemēram, Saldū līdzīgu dzīvokli daudzstāvenē var dabūt par gandrīz 10 štukām lētāk. bet Cēsīs pieklājīgi izremontētu vecā mājā ar wc kāpņutelpā pa 6 tūkstošiem. jāteic gan, ka Smiltenē ir ļoti mazs piedāvājums - tikai daži sludinājumi. karoč, nebūs.

Vidzemes centrālā augstiene nav nekāds joks. braucot no Smiltenes uz Rīgu, gandrīz līdz Siguldai vēl abās ceļa pusēs lauki ar vienlaidus, baltu, spoži sērsnainu sniega klājumu. braucot no Smiltenes uz Valmieru, jau uzreiz aiz pilsētas robežas viss vaļā, nekāda sniega, tik šur tur pa mežmalām.
vakar Žagarkalnā noslēdzām slēpošanas sezonu. mirdzoša saule un zilas debesis un +10 grādi. žēl, ka šosezon sanāca tik vienreiz un visai steidzīgi, ar tēti uz kalna satikties. nekas, nākamgad.
šodien, Mūrmuižā - pirmās dzērves, pirmie cīruļi, pirmās ķīvītes. jājām apvidū, zirgi pavasarīgi spridzīgi. bet pēdējo nakšu mīnusi padarījuši zemi pārāk cietu aktīvākai jāšanai. tik pāris mazus gabaliņus parikšojām/palēkšojām.

ir tik labi būt saulē. un šovakar sola kārtējo ziemeļblāzmu.

visādi citādi - kad neesmu saulē, turpinu dūmskrollēt. bieži gribas raudāt. gan par tām neaptveramajām šausmām, ko dara krievu armija un Putins, gan par visām tām skaistajām, varonīgajām un vienojošajām lietām, ko cilvēki dara Ukrainā un, lai palīdzētu Ukrainai.

es laikam tiešām ilgojos pēc iespējas ienirt zemē. manliekas, ka tur ir miers.
bet dārzā vēl ļoti, ļoti daudz sniega.

šorīt, astoņos no rīta, pa dārzu tā vienkārši pastaigājās divas stirnas.
es, protams, mēdzu lielīties, ka līdz mežam varu aiziet ar kājām 15 minūtēs, bet tas tomēr ir caur blīvi apdzīvotu privātmāju rajonu. nesaprotu, no kurienes viņas nāk.

šodien ziemas zen. sēžu virtuvē pie loga. laukā mīnusi, daudz sniega, turpina lēni un mierīgi snigt. kuras plīts un šņākuļo tējkanna. kaķis saritinājies guļ. un putnu barotavā sen nebijusi diversitāte. bez ikdienišķākiem viesiem ieradušies arī smukie, bet kašķīgie svilpji, trīs veidu žubītes, cekulzīlītes un meža zīlītes.

es vispār esmu maiju un jūniju cilvēks, bet dzīvojot savā pasaulē skaistākajā mazpilsētā, man ir tiešām liels un neviltots prieks par īstu ziemu. šai pilsētai arī ziema ļoti piestāv. Rīgā ziema ir sāļa, netīri dubļaina un smirdīga. un skaļa protams. Salaspils, savukārt, ziemā kļūst pilnīgi letarģiska. tā gan ir letarģiska arī citos gadalaikos. bet Smiltene ziemās ir līksma un dzīva. cilvēki daudz pastaigājas gan pa Parku, gan apkārtnes mežiem. jau ir atvērta slidotava un fancy distanču slēpošanas trasē jau sāka seguma sagatavošanu tad, kad vēl tikai sniga otrais (un pirmais īstais) sniegs. ar sāli kaisa tikai pašas maģistrālākās ielas, pārējās tikai nošķūrē. arī uz ietvēm nav sāls, tikai sniegs un vietām mazliet smilts. var visu pilsētu izbraukt ar slēpēm (piemēram, nav problēmu no mājām aizslēpot līdz mežam) vai izvalkāt līdzi bērnu ragaviņās. viss ir tīrs, balts un klusi pūkaini priecīgs.

biju izgājusi pirmssaulrieta pastaigā pa Parku. netālu no tiltiņa stāvēja vīrietis un skatījās kā kūpēdams aizsalst Abuls. kad gāju viņam garām, viņš galvu nepagriezis teica - cik gan tā ziema skaista! žēl, ka līdz ZSV tas viss nokusīs. es, turpinot ceļu, attraucu - ir skaista, jā, ļoti jācer, ka prognozes vēl mainīsies. biju jau aizgājusi visai tālu no viņa, kad viņš vēl pats pie sevis noteica - kā tām pīlēm nav auksti, un devās prom, pretējā virzienā. aiz kokiem rietēja saule, spīdinādama spoži rozā gaismas stabu augstu debesīs, degunā un vaigos koda sals un ziema visapkārt bija tiešām ļoti, ļoti skaista.