*

Vidzemes centrālā augstiene nav nekāds joks. braucot no Smiltenes uz Rīgu, gandrīz līdz Siguldai vēl abās ceļa pusēs lauki ar vienlaidus, baltu, spoži sērsnainu sniega klājumu. braucot no Smiltenes uz Valmieru, jau uzreiz aiz pilsētas robežas viss vaļā, nekāda sniega, tik šur tur pa mežmalām.
vakar Žagarkalnā noslēdzām slēpošanas sezonu. mirdzoša saule un zilas debesis un +10 grādi. žēl, ka šosezon sanāca tik vienreiz un visai steidzīgi, ar tēti uz kalna satikties. nekas, nākamgad.
šodien, Mūrmuižā - pirmās dzērves, pirmie cīruļi, pirmās ķīvītes. jājām apvidū, zirgi pavasarīgi spridzīgi. bet pēdējo nakšu mīnusi padarījuši zemi pārāk cietu aktīvākai jāšanai. tik pāris mazus gabaliņus parikšojām/palēkšojām.

ir tik labi būt saulē. un šovakar sola kārtējo ziemeļblāzmu.

visādi citādi - kad neesmu saulē, turpinu dūmskrollēt. bieži gribas raudāt. gan par tām neaptveramajām šausmām, ko dara krievu armija un Putins, gan par visām tām skaistajām, varonīgajām un vienojošajām lietām, ko cilvēki dara Ukrainā un, lai palīdzētu Ukrainai.

es laikam tiešām ilgojos pēc iespējas ienirt zemē. manliekas, ka tur ir miers.
bet dārzā vēl ļoti, ļoti daudz sniega.

šorīt, astoņos no rīta, pa dārzu tā vienkārši pastaigājās divas stirnas.
es, protams, mēdzu lielīties, ka līdz mežam varu aiziet ar kājām 15 minūtēs, bet tas tomēr ir caur blīvi apdzīvotu privātmāju rajonu. nesaprotu, no kurienes viņas nāk.

šodien ziemas zen. sēžu virtuvē pie loga. laukā mīnusi, daudz sniega, turpina lēni un mierīgi snigt. kuras plīts un šņākuļo tējkanna. kaķis saritinājies guļ. un putnu barotavā sen nebijusi diversitāte. bez ikdienišķākiem viesiem ieradušies arī smukie, bet kašķīgie svilpji, trīs veidu žubītes, cekulzīlītes un meža zīlītes.

es vispār esmu maiju un jūniju cilvēks, bet dzīvojot savā pasaulē skaistākajā mazpilsētā, man ir tiešām liels un neviltots prieks par īstu ziemu. šai pilsētai arī ziema ļoti piestāv. Rīgā ziema ir sāļa, netīri dubļaina un smirdīga. un skaļa protams. Salaspils, savukārt, ziemā kļūst pilnīgi letarģiska. tā gan ir letarģiska arī citos gadalaikos. bet Smiltene ziemās ir līksma un dzīva. cilvēki daudz pastaigājas gan pa Parku, gan apkārtnes mežiem. jau ir atvērta slidotava un fancy distanču slēpošanas trasē jau sāka seguma sagatavošanu tad, kad vēl tikai sniga otrais (un pirmais īstais) sniegs. ar sāli kaisa tikai pašas maģistrālākās ielas, pārējās tikai nošķūrē. arī uz ietvēm nav sāls, tikai sniegs un vietām mazliet smilts. var visu pilsētu izbraukt ar slēpēm (piemēram, nav problēmu no mājām aizslēpot līdz mežam) vai izvalkāt līdzi bērnu ragaviņās. viss ir tīrs, balts un klusi pūkaini priecīgs.

biju izgājusi pirmssaulrieta pastaigā pa Parku. netālu no tiltiņa stāvēja vīrietis un skatījās kā kūpēdams aizsalst Abuls. kad gāju viņam garām, viņš galvu nepagriezis teica - cik gan tā ziema skaista! žēl, ka līdz ZSV tas viss nokusīs. es, turpinot ceļu, attraucu - ir skaista, jā, ļoti jācer, ka prognozes vēl mainīsies. biju jau aizgājusi visai tālu no viņa, kad viņš vēl pats pie sevis noteica - kā tām pīlēm nav auksti, un devās prom, pretējā virzienā. aiz kokiem rietēja saule, spīdinādama spoži rozā gaismas stabu augstu debesīs, degunā un vaigos koda sals un ziema visapkārt bija tiešām ļoti, ļoti skaista.

pasludinu gārdeninga sezonu par oficiāli slēgtu. tikko izkašņāju no kupenapakšas puravu plantāciju, kamēr zeme vēl nav sasalusi un tas bija iespējams.

es tātad nolēmu šodien vēl vienu reizi sajusties spilgti dzīva un aizgāju tumsā paklīst pa Pilskalna mežu.
nenormāli smuki. apsnigušo egļu - Gaudi torņu armija, debesis - pilsētas pusē rūzgi pelēkas no gaismas piesārņojuma, bet otrā malā dūmakainakvareļainās pelēko toņu pārejās. virs galvas melna, melna decembra novembra tumsa. un mīksts, pēc sniega un piesnigušām skujām smaržojošs, klusums.
nobridos gan arī kārtīgi. kopš pēcpusdienā beidza snigt baigi neviens nebija staigājis, ja neskaita dažas pēdas uz pašiem centrālākajiem celiņiem. mums te ir daudzpadsmit centimetri sasniguši + tur tie trakie un kalni un lejas. kad, ar mēli pār plecu, izvēlos no meža uz ceļa ar drusku piebrauktu sniega putru, likās, ka vispār vairs nekas nav jādara. gandrīz kā ar (zemu) lidojošu paklāju mājās atlaidos.

Aku meistars kā akā iekritis

ja uz Tizlenēm vēl bijām 5-6 cilvēki zālē, tad tikko noskatījos Kur vedīs ceļš pilnīgi viena pati. privātais kinoseanss pa trīs eiro.

svīres jau gandrīz nedēļu kā prom.
katru vakaru kļūst aizvien grūtāk ielīst ezerā.
neaizbraucu ne uz Sansusī, ne Gaujienas kapusvētkiem.
neredzēju nevienu perseīdu. mākoņi un miegs.
vakar visu dienu krāmēju ķieģeļus.

jau pēc 10 dienām pie mums mājas kafene. jo tuvāk nāk, jo lielāks stress. šobrīd laikam vislielākais par to, ka cilvēki gausi rezervē galdiņus (gan jau darīs to pēdējā brīdī), tāpēc šausmīgi grūti saprast cik daudz paikas jāiepērk un jāpagatavo. otrs stress par lietu. K gan šobrīd ceļ nojumi - nu ne speciāli kafenei, bet īstu, lielu nojumi pērn demontētās garāžas vietā, kur apakšā varēs iebraukt auto un augšā būs terase. bet nez vai viņš paspēs līdz 22ajam, jo visu laiku līst un neko nevar normāli padarīt un viņš to dara viens pats.

karoč, rezervējiet galdiņus un brauciet ciemos.
visu info apdeitojam šiten

pirmais augusts

izbaroju zirgam pēdējos, pilnīgi normālos, pagājušā rudens ābolus no pagraba
atklājām nēsāšanās pa nokultiem labības laukiem sezonu. dunduri gan aizmirsuši pāršķirt kalendāru un joprojām apgrūtināja komfortablu jāšanu
zirgs sācis intensīvi mest vasaras spalvu
desmitos vakarā jau ļoti tumšs
pēc divām nedēļām aizlidos svīres

tagad aizbraukšu pameklēt sēnes

apsveicu sevi arī ar to, ka jūlijā esmu peldējusies pilnīgi katru dienu un daudzās dienās vairākas reizes.

no tām visvairāk Niedrājā. otrajā vietā varētu būt Klievis, tad Teperis un Mūrmuižas dzirnavezers. divas reizes Mazirbes jūrā. vēl arī Saldus ezerā, Brocēnu ezerā, Lielcieceres karjerā, Lizdoles ezerā. vienreiz Daugavā. varbūt vēl kaut kur.

pēdējās nedēļas hailaiti

pirmdien - kolēģi, kas šobrīd rezidē Valmierā taisot izrādi, atbrauca pie mums nosvinēt kolēģes vārda dienu. bija ļoti forša dārza ballīte.
otrdien - visu dienu taisījās līt, bet nekas nelija. es ļoti, ļoti gaidīju, jo man dārziņā pilnīgs tuksnesis, pat zālīte izdegusi un nepatīkami dūrās basās pēdās. vakarā aizbraucu uz stalli, saseglojāmies, uzkāpām zirgos un sāka gāzt baltu. nolēmām tomēr turpināt, tik negājām nekur tālu. čēesmit minūtes nodrasējām pa tuvējo pļavu trakam pērkonlietum līstot. ļoti skaisti. izlijām līdz apenēm (ieskaitot). seglos sēdēju kā peļķē. mājās braucot vēl iegāju ezerā nopeldēties lietū. pēc visa šī ārprāta sausuma lietus likās liela, liela un maģiska svētība.
ceturtdien - braucām komandējumā uz Mazirbi. ap vieniem naktī bijām daudz maz noslēguši uzbūvi un devāmies uz jūru. liels vējš, lieli viļņi, gar pamali melni un trekni negaisa mākoņi, mazliet augstāk, dibenplānā - sudrabainie mākoņi. milzīgs, pusnodilis mēness, kas brīžam parādījās un pazuda. tālu virs jūras zibeņoja, tieši, tieši virs mūsu galvām ļoti spoži mirdzēja Lielais Lācis un mēs pliki lēkājām pa viļņiem.
piektdien - desmitos vakarā beidzām nobūvi un braucām pirms tālā ceļa nopeldēties. ārā vēl bija visai gaišs, pie jūras vēl lielāks vējš un vēl lielāki viļņi nekā iepriekšējā dienā. pludmalē neviena nebija, tāpēc turpat, centrālajā Mazirbes peldvietā, izmetāmies pliki un metāmies viļņos. kamēr tēlojām delfīnus, pludmalē ieradās pieklājīgs cilvēku pulciņš un nobāzējās blakus mūsu drēbju kaudzei. es ļoti ceru, ka viņiem bija priecīgi skatīties, kā no jūras iznirst un tieši viņu virzienā skrien pieci pliki čaļi un viena plika meitene.
+ lieliska ziņa no kaimiņienes, kas bija sarunāta piekāpt pabarot Rikardo mūsu prombūtnes laikā: "pa taviem vārtiņiem mēģināja tikt stirna. sabijās no manis un aizgāja uz Lazdukalnu."

žēl, ka tu jau aizej, jūlij

pēdējās dienas skatos nokrišņu radaru kā spriedzes filmu. vakar viens negaiss aizgāja pa abām pusēm manai pilsētai, uz pašas pilsētas uzmetot vien pāris piles un drusku pazibinoties pa pamalēm. šodien, jau no dienas pirmās puses ik pa brīdim nervozi refrešoju radaru, cerīgi skatoties kā Jēkabpils negaiss lēni kuļas uz augšu. šobrīd ir atkūlies līdz šim reģionam un vēl pieformējies klāt jauns, bet viens epicentrs jau aizgāja slīpi garām, otrs arī uzņēmis aizdomīgu kursu. vispār pēc radara bildes tagad te pieklātos kaut drusku līt. bet ne sūda nelīst. vien rēni ducina kaut kur tālumā.

ja es kādreiz izdomāšu iet politikā un tikšu savas mazpilsētas domē, tad pirmais un galvenais uzdevums man būs pie kāda no pilsētā vai tās apkārtnē esošajiem ezeriem ierīkot introverto nūdistu pludmali ar vecuma cenzu. nepilngadīgiem cilvēkiem pirms šīs pludmales apmeklēšanas būs jāizpilda/jāiztur īpaši izstrādāts tests.

Jāņi bija skaisti un mierīgi. daudz, daudz saules, pilnmēness - milzīgs un dzeltens kā jāņusiers, sudrabainie mākoņi un grandiozs negaiss. un dziesmas, dejas, peldes Ruķeļu dīķī, odi un uguns.
saulīti nesagaidīju, jo redzot un dzirdot kā tuvojas negaiss, aizgājām aizvērt mašīnai logus un sapaunāt visu gulēšanai. kā beidzām paunāties, tā sāka gāzt. kādu stundiņu vēl nosēdējām, gaidīdami piemērotu brīdi, lai ietu atpakaļ, bet, apmēram, stundu pirms saullēkta aizmigām.
mājupceļā izmetām loku gar Asaru ezeru, kurā ir ļoti dzidrs brūnā tipa ūdens un zied ļoti aizsargājamās Dortmaņa lobēlijas, pavizinājāmies pa ļoti nekurienīgiem grantiniekiem un izgājām Līgatnes upes taku. ļoti īsa (2 km), bet tiešām skaista. ļoti džunglīga.

šodien beidzot ir iespējams paravēt līdz Jāņiem neizravēto dārzu. ir apmācies un eksotisks vēsums - tikai +24.

saulgriežu pelde saullēktā izpalika, jo es pat nepamanīju kā izslēdzu modinātāju. nekas, visu nakti peldēju savos sviedros un nopeldējos ezerā, kad pamodos.
pojenes nozied kosmiskā ātrumā. pagalmā biezos vālos krāmējas pojeņu un filadelfu smaržas. mēness nenoriet caurām dienām un naktīm, visu laiku karājas debesīs un briest. kā tāda Trīra Melanholija. Jāņu dienas vakarā būs piebriedis pavisam pilns. dārzā sārtojas pirmās zemenes, dzīro laputis un citi mošķi un šūpuļtīkls brikšņu pavēnī ir odu barotava. vakaros virs ziemeļpuses horizonta glāsmaini plīvurojas sudrabainie mākoņi un ezis nāk ēst kaķu barību. gaiss pilns tveices un svīru saucienu. briest pērkons. kaut nu tas būtu žēlsirdīgs - padzirdītu, bet nesakapātu dārzu. pasaulē nav nekā skaistāka par maiju, ja nu vienīgi jūnijs.
vakar ap astoņiem vakarā aizbraucām pastaigāties pa Strenču dabas taku. bija skaisti un joprojām karsti. satikām visādus zvērus un triljons odu, paldies, Gaujai, ka bija kur ik pa laikam paglābties.

bet saule atkal jau veļas tumsas bezdibenī.

5dien nosēdējām pāris stundas Aleponijā. ļoti eksotiska sajūta, bet man ar vienu vakaru tagad pietiks ilgam laikam. un mani kaut kā ļoti vispār neinteresē alkohols.
6diena bija burvīga. starp K otro vakcīnu un darbiņu aizbraucām uz Bolderāju. nogājām gar jūru līdz Buļļupes/Lielupes ietekai un atpakaļ. nopeldējāmies nūdistu pludmalē un man nezinkāpēc saulē apdega kreisais atslēgaskauls. ļoti silts ūdens jūrā un forši viļņi
7dien es pabeidzu savu teātra sezonu. dīvaināko kāda jelkad bijusi. dabūjām gatavu pēdējo no četriem diplomdarbiem.
šodien bija burvīgs negaiss, kas noskaloja putekļus un padzirdīja dārzu. burvīgs gan nebija neliels mirklis, kad ar mammu stāvējām uz lieveņa un skatījāmies kā līst un pēkšņi priekšnamā bija sprakšķis un zibsnis un pēc tam tieši, tieši virs galvas ārprātīgi skaļi nogrāva pērkons. bet visas elektroierīces darbojas. vakars arī burvīgs - svaigs un tīrs un smaržīgs un svīres sasaucas un rozā mākoņi veļas. bet tie JOBANIE ODI BĻE!

ceriņi joprojām nezied. toties nepārtraukti, intensīvi lija no kādiem pusdiviem naktī līdz apmēram šim brīdim. lija un lija un bija tumšs, kā decembra pēcpusdienā. iekūru gan krāsni, gan plīti. lietu sola arī visu nākamo nedēļu. manām mīļajām svīrēm droši vien grūti. ir auksts un slapjš un kukaiņi nelido, bet viņas tikko pēc tālā ceļa no ārzemijām. bezdelīgas arī atpakaļ. sēž stallī uz seglu turētājiem un sijām, nebaidās un skatās virsū. ko viņas domā?
vakar paspēju ievākt drusku ābeļziedus tējai. tāpat jau bija par mitru no pēcpusdienas gāziena. vajadzētu vēl, bet, ja līs kā solīts - nesanāks. pieķēros lavandai - no pagājšgad stādītajiem pieciem stādiņiem, tikai vienam bija nelielas dzīvības pazīmes. to pagaidām atstāju, pārējie jau pakustinot juka ārā. veco, pie mājas, vēl neaiztiku, bet ar jau izskatās, ka varbūt tik vienai no sešām nāk kaut kas mazs un zaļš augšā. ļoti skaisti zied pagājšgad stādītā purpura ābele, gaidu kad būs lielāka - būs tāds liels rozā mākonis. šogad stādītais persiks gan izskatās aizdomīgs. cerams saņemsies. tomēr maksāja 22 eur. ceriņi nezied, toties, pateicoties vēsumam, joprojām turas liela daļa tulpju. paprikas stādos iemetušās laputis, hvz, ko ar viņiem lai dara. dārzs šausmīgi piemircis un slapjš, nav tālu no tā, ka viss sāks slīkt pavisam nost. tik zāle un nezāles aug griezdamies. lakstīgala šogad dzīvo pavisam pie pašas mājas. gribētos tveicīgi siltus vakarus un gulēt zem kokiem šūpuļtīklā un klausīties, kā viņa dzied tieši virs galvas. bet ir vēss un mikls un vējains un es sēžu istabā un spēlēju Heroes.

priecīgus Vasarsvētkus!

31910. Vasaras svētkos ļaudis ripojās.
/M. Navenickis, Zasa./