*

viena no lietām, kas man ļoti, ļoti patīk dzīvojot mazpilsētā ir, es nezinu kā to labāk pateikt - varbūt "pauzes laikā"?
visbiežāk tas notiek svētdienās vai svētku dienās, bet gadās arī parastās darbdienās. ir spoža diena, labi laikapstākļi, nav ne ļoti agrs, ne ļoti vēls. visai bieži tas ir dienvidū. it kā pats labākais brīdis, lai rosītos. bet ir pilnīgs un absolūts miers un klusums. neviens nekur nekustās, nestaigā, nekas neskan. varbūt melanholiski čiepst zvirbuļi, vai kādu retu trelli palaiž žubīte - bet pat putni ir klusāki, nekā parasti. varbūt, varbūt, varbūt kādā brīdī kaut kur tālu norūc kāda automašīna vai īsi ierejas suns. bet visādi citādi ir sajūta, ka laiks ir apstājies un viss ir apstājies un es esmu vienīgā visā pasaulē, kas staigā apkārt, kaut ko ņemas un rosās. visi pārējie ir uz brīdi izgaisuši vai aizmiguši. jā, vispār tas ir līdzīgi kā mēdz būt naktī, bet ir gaišs un diena un visam būtu jānotiek. bet pilnīgi vispār nekas nenotiek. tas reizēm ir īsāku brīdi, reizēm pat diezgan ilgi. un tad pēkšņi ir moments, kad viss atkal vienlaicīgi atsākas - kaut kur tālumā ierūcas motorzāģis un/vai zāles pļāvējs, pagalmā iznāk kaimiņi, pa ielu sāk staigāt cilvēki, klaigā un smejas bērni. nē, nu varbūt tas ir kaut kāds gličs un es regulāri iegličoju kaut kādā paralēlā universā. kas to lai zina. vakardien uz kādu vismaz stundu pēcpusdienā bija tāds brīdis. ļoti izbaudīju. tais mirkļos ir tāda medžik sajūta, kas man vienmēr drusku asociējas ar Reju Bredberiju.