*

* ir iestājies tas laiks, kad nevar tā vienkārši izvēlēties - šodien gribas ēst to/gatavošu šito. viss ir jādomā un jāplāno, lai maksimāli samazinātu fūdveistu un pēc iespējas vairāk izmantotu visu to, kas vienlaicīgi nāk gatavs dārzā un ir steidzami jāēd (vai kaut kā jāpārstrādā lietošanai ziemā). kabači, sviesta pupiņas, cūku pupas, gurķi, tomāti, utt.
* gurķi. gurķi ir jocīgs augs. tu vari katru dienu cītīgi izskatīt visu gurķokni un nolasīt visus normālā izmēra gurķus. un tāpat tur uzradīsies vairāki milzīgi, pārauguši sēklinieki. vai arī - nolasi gurķus. ej garām gurķu dobei citās darīšanās - skaties, ka kārtējais gurķis uz pāraugšanas robežas lūr uz tevi un ņirdz. ej klāt un gribi noraut - viņš ir izgaisis. un tā vienmēr ar tiem gurķiem ir.
* noraku kartupeļu dobi. varēja jau vēl augt, bet vienā galā bija iemetušās kolorado vaboles. sākumā gribēju likvidēt tikai skarto reģionu, bet tam nebija skaidri izteiktas robežas, tāpēc beigu beigās noņēmu visus. pagājšnedēļ no tās pašas (augstās) dobes novācu cūku pupas. ja neskaita vaboles, tas viss bija baigi kruti. pavasarī, stādot, neņēmu nost lapu kārtu, ko rudenī saberu uz visām dobēm. ierušināju kartupeļus iekšā tāpat. un pupas. kartupeļiem augot, vēl pāris reizes pabēru sapļauto zālīti, ne ļoti biezā kārtā. kartupeļi, pupas un arī kliņģerītes izauga cauri, nezāļu ļoti maz. viss līdz šim brīdim bija paspējis sadalīties. zeme joprojām melna un neizēsta, kā kartupeļi to mēdz darīt. irdena un pilna resnu slieku. pupas dod augsnei slāpekli un novēroju, ka tieši blakus pašām pupu saknēm ir vislielākie kartupeļi. un pateicoties mulčēšanai, kartupeļi bija ļoti tuvu zemes virskārtai un nekur dziļi nebija jārokas. es gan šitā jau pāris gadus daru, bet šoreiz tā apzināti pievērsu uzmanību visām šīm detaļām.
pabaroju atbrīvoto dobi ar 2 maisiem pussadalījušos zirgu mēslu, sarušināju viņus kaut cik zemē un iesēju visādus salātus rudens cēlienam.
* šogad kaut kā neaizmetas ķirbji. ir daudz tukšo ziedu. tikai vienam bija aizmetušies 2 ķirbīši. viens aug labi, viens bija izdomājis padoties un kamēr biju Valmierā atvienojās no mātes un nopuva.

šī vasara paskrien tik ātri, kā mazas, siltas gaismas lodītes lēciens melnā bezdibenī