*

es tātad nolēmu šodien vēl vienu reizi sajusties spilgti dzīva un aizgāju tumsā paklīst pa Pilskalna mežu.
nenormāli smuki. apsnigušo egļu - Gaudi torņu armija, debesis - pilsētas pusē rūzgi pelēkas no gaismas piesārņojuma, bet otrā malā dūmakainakvareļainās pelēko toņu pārejās. virs galvas melna, melna decembra novembra tumsa. un mīksts, pēc sniega un piesnigušām skujām smaržojošs, klusums.
nobridos gan arī kārtīgi. kopš pēcpusdienā beidza snigt baigi neviens nebija staigājis, ja neskaita dažas pēdas uz pašiem centrālākajiem celiņiem. mums te ir daudzpadsmit centimetri sasniguši + tur tie trakie un kalni un lejas. kad, ar mēli pār plecu, izvēlos no meža uz ceļa ar drusku piebrauktu sniega putru, likās, ka vispār vairs nekas nav jādara. gandrīz kā ar (zemu) lidojošu paklāju mājās atlaidos.