*

šodien pirmo reizi gāju ķekatās. kopā ar Dabas zirgu krū. gāju ar zināmām šaubām - kā būs un vai nebūs muļķīgi, bet bija tiešām, tiešām ĻOTI. bijām divās mājās - pie Dabas zirgu saimnieces vecākiem un pie vieniem kaimiņiem, kurus neviens pat īsti sejā nebija redzējis. par to, ka ieradīsimies gan bijām iepriekš pabrīdinājuši - nevar jau mūsdienās tā vienkārši paļauties uz viesmīlību. viss sanāca tik jauki, jautri, sirsnīgi un patiesi, ka nu man to vien gribas darīt kā iet budēļos. vienīgais žēl, ka trakā sniegvilkšņa dēļ atteicāmies no sākotnējā plāna doties kamanās ar jātnieku eskortu. braucām ar auto. bet 4 kilometri kamanās pa atklātu lauku šādā vējā būtu diezgan nāvējoši. un pēc tam nebūtu kur likt sasvīdušu kumeliņu - tas būtu jāsedz un jāatsoļo. cerams, ka nākamgad sanāks ar zirgiem. un dziesmas arī labāk jāsamācās.

Ērikas Mālderes grāmatas "3x3 Ziemassvētki" atvēršana, dzied folkloras draugu kopas "Savieši" un "Kokle"
6. decembrī, plkst. 18.30, RTU Mazajā zālē, Kaļķu ielā 1

( plakāts )

dziesmu ierakstus klausīties, melodijas un tekstus var dzirdēt un samācīties te http://www.youtube.com/user/3x3Ziemassvetki

p.s. izskatās, ka par spīti tam, ka mēnesi neesmu tikusi uz mēģiem, es ar tur dziedās.

esmu bijusi uz diviem Saviešu mēģinājuiem un vienu balss attīstīšanas nodarbību pie Zanes Šmites, bet šodien jau piedalījos ķekatu dziesmu ierakstā Latvijas radio studijā.
tipa taisās līdzīgs projekts kā 3x9 Jāņi, tikai par Ziemassvētkiem.
prezentācijas koncerts 6. decembrī, 18:00, RTU. es arī tur būšu, ja vien nebūs tai laikā jāstrādā.

Netīšām uzgāju - Raganu tradīcija ziemeļaustrumu Latvijā
p.s. es tagad lasu šitā paša čaļa grāmatu "Svētā pazeme. Latvijas alu folklora". baigi intrsanti.

nejauši uzskrēju virsū grāmatai "Ziemeļvidzemes ainavas noklusētie stāsti". pirmajā mirklī likās, ka būs pārāk virspusēja, bet beigās baigi aizrāva.
vispār ļoti labprāt pabraukātu novadpētnieciskā ekspedīcijā pa Ziemeļaustrumvidzemi kopā ar kādu zinātāju. tā pavisam mierīgi, lēnām, ilgi.
mana sapņu viensēta meža vidū arī atrodas kaut kur tur - starp Valku un Alūksni, ne pārāk tālu no Smiltenes.

šodien viss tā ņēma un sagriezās, ka es pavisam negaidīti nokļuvu Saviešu pirmajā pēcvasaras kopāsanākšanā. man ļoti patika. žēl, ka darba dēļ netieku uz veselām trim nākamajām reizēm. nodziedājām divas stundas - pēc tam mazliet līdzīga sajūta kā pēc jogas. ļoti forši, ka ap mani netika celta nekāda ažiotāža - no sērijas, tagad visi iepazīsimies, mums ir jauns dalībnieks, pastāsti tagad visiem par sevi, bla bla bla. drausmīgi riebjas, ja tā dara. šeit visi bija draudzīgi, laipni, bet neuzbāzīgi un pastiprinātu uzmanību nepievērsa. toties tā gandrīz nemanāmi iedāvināja Saviešu pēdējo disku/grāmatiņu. vadītāja likās ļoti jauka, es vispār viņu ievēroju jau jūnijā, kad biju aizgājusi uz saulgriežu dziesmu koncertu ĢIT.
bet kā īpaši labvēlīgu zīmi uztveršu to, ka dziedāšana notiek Dabas muzeja telpās sēžot ap detaļu no Zauskas priedes - tā kādreiz bija lielākā priede Latvijā un auga pavisam netālu no manas mīļās Smiltenes.

( Mīļš Dieviņš kalnā kāpa, Zobentiņis rociņā. Mīļā Māra ziedus lasa, Zobentiņa galiņā )

man nepatīk grupa Iļģi

biju šodien uz Laiksnes un Saviešu koncertu ĢIT. pēdējā laikā arvien izteiktāk velk uz folku.
koncis kopumā foršs, tik žēl, ka beidzās ar jestrajām dziesmām. man patīk tās minorīgi gaudojamās un skaistās dziesmas, toties visi tie ar āža kāju lecamie uhhhraimtairīdirallalātrādirīdiraimtaitā ne visai.
kad dzirdu tās sērīgās tad ir tāda sapņaina sajūta. it kā es peldētu mijkrēšļainā un siltā upē un visu to, kas skan vienmēr būtu zinājusi. tad šķiet arī, ka pēc tam nebūs nekādu problēmu to dziesmu atcerēties. bet protams neatceros. ir tieši tāda sajūta kā no rīta, kad zini ka kaut kas svarīgs nosapņots, atceries noskaņu, bet neko konkrētāku neatminies.

Laiksne dziedāja daļu no sava 2002. gada Jāņu albūma, Savieši toties viskko, kas tikko apkopots un izdots grāmatiņā 3x9 Jāņi.
ar Laiksnes albūmu es jums varu padalīties, bet Saviešu dziesmas var dabūt jūtjūbā. piemēram, šī ļoti skaista.

ļoti, ļoti forša

nu jau vairāk nekā stunda no īsākās gada nakts aizgājusi. bet diena bija patiešām, patiešām gara. pagulējusi vien divarpus štundeles, cēlos trijos augšā un devos uz Dabaszirgiem, kur bij ieplānota maza pasaulgriežošana. saulei lecot, četras plikas bābietes lecām ledusaukstajā (vispār gaiss bija ledusaukstāks, nekā ūdens) Misā peldēties, pēc tam joprojām plikas skrējām pa pļavu, baltos palagos rasu vācot, tad pasveicinājām Sauli un gājām pirms puķošanas patējot un pasildīties.
izstaigājām visas ganību pļavas, satikām zirgu baru mierīgi migliņā ganāmies. salasījām katra sev trejdeviņu zāļu pušķi ar tredeviņām labām domā iekšā un nopinām vaiņagus. es veselus divus - vienu sev, otru vīram. odus kārtīgi piebarojām (tas gan bija šausmīgi briesmīgi). pēc tam pārējās vīkšājās uz kaimiņsētā sakurto pirtiņu, bet es braucu mājā vīkšāties uz darbu. nujā, žēl, ka man darbs bij šodien, labāk būtu tai pirtī gājusi un vēlvisko darījusi. starp citu, šodien ir pirmā reize, kad es pat ne pusactiņas neiemetu teātra sezonas noslēguma ballē. nodarīju, kas darāms un jozu uz busu.
jocīgākais tai visā ir tas, ka man visu dienu nemaz nav nācis miegs, lai gan parasti miega trūkumu panesu ļoti sūdīgi. pa dienu mēģināju stundiņu pagulēt, jo likās - kā nu es tā bez gulēšanas uz darbu iešu. bet īsti labi negulējās. tik tagad sāk tādu ritīgu nogurummiedzību sajust (es vispār nekad mūžā neesmu jutusies tik normāli, pēc tik maz gulētām stundām pirms un pēc kurām ir viskas intensīvs darīts). bet mums vēl jāiet lejā kamīnā nokurināt pērno saulgriežu vainadziņi.

vakar, turpat - Dabaszirgu plašajās ganībās, gribējām ievākt lielu tiesu no ziemai nepieciešajiem tēju krājumiem, bet diezkas prātīgs nesanāca - nepārtraukti mainījās laikapstākļi, no vēsa un pamatīga gāziena, līdz karsējošai svelmei. beigās tik bišķi vīgriezes un pelašķus pielasījām. bet pats galvenais - es priekšpēdējā ganu pļavā atradu kalmes. es jau nezcikgadus esmu pēc viņu smaržas ilgojusies, bet viņas vislaik nedevās rokā. Līga jau ar teica, ka neesot kalmju viņas pļavās. bet es atradu. sagriezu smalki un izkaisīju pa guļistabas grīdu, lai smaršo.

bet vispār man gribas, lai pamazām uzaug kaukādas ikgadējas saulgriežošanas tradīcijas. nu tādas, kur dara visu, kas pašam patīk un interesē, nedara to, kas nepatīk un neinteresē un apkārt ir vēl vismaz daži, kuriem patīk un interesē apmēram tas pats.

( daži ilustrāciji )

starp citu, šodien ir Miķeļi, šodien sākas veļu laiks un no šodienas ziemas vārti vaļā stāv.

Tikai to vajadzēja ļaudīm ievērot: to veļiem dod, kas ir ievākts no visādām ēdamvielām, kā maize, un kad vēl nav gaļas pašam kautas, tad no otra nedrīkst aizņemties; tikai kad pašam ir, un kad arī nav, var iztikt bez tā iztrūkstošā. tā tad arī es baroju veļus ar to, ko esmu ievākuse pa vasaru, kā rudzus, un tā es arī veļiem to vien varēju dot, kas man ir, kā maizi, kāpostu lapas, kāļus, burkānus, kartupeļus, zirņus, pupas, ābolus, runkuļus, un no tiem visiem ir jādod veļiem, lai nākošu gadu viņi audzētu visu nākamo ražu un nerādītos sapnī un neprasītu to, kas viņiem nava dots. es devu maizes riciņu sadrupinātu, lai viņiem nav jādala, tad kāpostu lapiņas mazas un trejdeviņas pupas un tāpat zirņus, mazus āboļus deviņus, trīs mazus kāļus, trīs burkānus mazus, trīs runkuļus mazus, deviņus mazus kartupeļus, un visus tos es aiznesu uz krustceliņu pretī kapsētai un izbēru ne tā kā kopā, bet izkaisiju, lai veļi nākdami ēst nebaras, ka visi nevarot tikt uz reizi, un tā es aizgāju mājā.
Prof. Dr. K. Straubergs "Latviešu tautas paražas"

nuvot, šodien Spīķeru koncertzālē uzstājās manas (kādreizējās) jaukās pasniedzējas Ivetas Tāles autentiskās folkdziedāšanas grupa Saucējas. dziedāja pirms apmēram 100 gadiem Sēlpils apkaimē ievāktas dziesmas - gan pa vienai, gan burdondaudzbalsībā. baigā jauda un spēks jautās tajā visā. likās, ka tā dziedāšana ir kā resna, spuraina sakne, kas izbirstē iekšas tīras un skaidras (skaniskos piemērus prasiet kaarl, viņam bi rakstītājs līdzi). forši likās arī tas, ka viņas ne tikai dziedāja, bet arī pa vidam visu ko stāstīja, lai ir skaidrs kas tas ir, no kurienes nāk un kā viņas pie tā nonākušas. un vēl forši, ka ieeja bi tikai divīts - nu tā, ka ļoti demokrātiski, tik atnākšanas vaina.

nākamnedēļ akal plāns aiziet uz Ziemeļindijas klasiskās mūzikas koncertu kino Rīga (man starp citu mājās stāv giča, ko savos jaunībslaikos taisījis tas Sergejs Ancupovs).

*) Māras diena, ko sauc arī par Kāpostnīcu vai Aizgavēni, līdzās citām pavasara dienām ir dabas atmodas diena; kukaiņi jau ir modušies Ģertrūdes dienā (17. martā), bet Kāpostnīcā mostās arī lācis. Tāpēc sevišķi bērniem šai dienā jāpieceļas agri, priekš saules, lai lācis neatdod miegu un viņi nebūtu visu gadu miegaini. Uzceļoties jāskrien mazgāt muti upē, kas tek pret sauli, pie kam nedrīkst ne runāt, ne smieties: jāskrien plikām kājām, tieši no gultas.



*) Aizgavēņa dienā meitas vētīja vecas vīzes. Kuras meitas vīze izkrita, tā meita rudenī izies tautās.
*) Meitām Māras naktī jāiet ārā gulēt un jāskaita: "Kungs Jēzu, stāv man klāt, ne tuvu, ne tālu, kā puiši arī var tikt klātu", tad meitas ātrāki dabūn apprecēties.
*) Ja Māras dienā sukā galvu, tad dabūn matos Māras pinku, ko nevar izsukāt, bet ja to nogriežot, tad acīs iekrītot svētās meitas t.i. sākot acis sāpēt.
*) Aizgavēņa vakarā jāaiznes saslaucītos mēslus un jānober pagalma vidū gubiņā. Pašam jāstājas uz mēslu gubiņas un jāklausās; no kuras puses būs dzirdamas suņu rejas, uz to pusi vedīs tautās.
*) Kāpostnīcā nedrīkst slaucīt istabu, šūt, adīt, citādi tārpi kāpostus ēdīs.
/Kārlis Straubergs "Latviešu tautas paražas"/

"Latvieši stāsta, ka vēji un aukas izceļas no raganām: - kāda skaudīga ragana mežā izrokot caurumu, ieliekot zosu olu, uztupoties pate kā putns virsū un tā zosu olas lielumā izperinot auku vai vēju."

/K. Straubergs "Latviešu tautas paražas" R., 1941/

" Jurģa dienā jāj sv. Juris ar vilku caur lopu ganībām un tam atļauj ķert tikai tos kustoņus, kurus Juris grib: - tikai tādus, kuriem dzimstot bijis asinis uz pieres. Tādēļ arī saimnieces agrāk katru kustoni pēc dzimšanas apskatījušas, lai zinātu, kurš vilkam novēlēts. Vilku - caur lopiem skrienot - gan redzot, bet jātnieku ne. To redzot tādi suņi, kam četras acis, kas tādā brīdī stipri plēsdami rej. Arī tādi cilvēki redzot, kas ačgārniski dzimuši. Ja sievieši gribot jātnieku redzēt, tad tām jāraujot brunči uz galvu un jāskatoties pa kājstarpu."

/K. Straubergs "Latviešu tautas paražas" R., 1941/

Kādreiz kāda meita, pie spoguļa lūpas sakārtojusi, gāja, lai sēstos ratos un brauktu uz baznīcu. Viņai pretī nācis puisis un, pieķēris pie ribām, pakutinājis. Meita iesmējusies, un lūpas izjukušas. Gājusi atpakaļ un sakārtojusi par jaunu. Pie baznīcas zirgs griezies grāvī. Meita izsaukusies: "Tpru!" - un lūpas atkal izjukušas, un meita braukusi atpakaļ.
/Latviešu tautas anekdotes, R., 1982, 17.lpp./

labas zāles pret bezmiegu. šitām latviešu tautas anekdotēm pagājšnedēļ gandrīz izdevās iemidzināt mūs ar digna, kas vispār parasti ir diezgan sarežģīti iemidzināms tandēms.

*) ja saskaita 9 baltus zirgus, 99 melnus un 9 skursteņskrāpjus, tad, kurš pirmais roku dos, tas apprecēs.
*) nedrīkst klausīties ilgāku laiku kaķa ņurdēšanā, jo tad var ausī ieaugt varde.
*) ja satiek uz ceļa baltu zirgu, tad rītā būs svētdiena.
*) zirnēkli redzēt no rīta nozīmējot nelaimi, pusdienas laikā - notiks kaut kas patīkams, ap launaglaiku - ļoti liels prieks jeb pārsteigums un vakarā - laime.
*) ja muša pārlaižas pār piena bļodu, tad dabūs dāvanu.

/K. Straubergs "Latviešu tautas paražas" R., 1941/