*

šodien viss tā ņēma un sagriezās, ka es pavisam negaidīti nokļuvu Saviešu pirmajā pēcvasaras kopāsanākšanā. man ļoti patika. žēl, ka darba dēļ netieku uz veselām trim nākamajām reizēm. nodziedājām divas stundas - pēc tam mazliet līdzīga sajūta kā pēc jogas. ļoti forši, ka ap mani netika celta nekāda ažiotāža - no sērijas, tagad visi iepazīsimies, mums ir jauns dalībnieks, pastāsti tagad visiem par sevi, bla bla bla. drausmīgi riebjas, ja tā dara. šeit visi bija draudzīgi, laipni, bet neuzbāzīgi un pastiprinātu uzmanību nepievērsa. toties tā gandrīz nemanāmi iedāvināja Saviešu pēdējo disku/grāmatiņu. vadītāja likās ļoti jauka, es vispār viņu ievēroju jau jūnijā, kad biju aizgājusi uz saulgriežu dziesmu koncertu ĢIT.
bet kā īpaši labvēlīgu zīmi uztveršu to, ka dziedāšana notiek Dabas muzeja telpās sēžot ap detaļu no Zauskas priedes - tā kādreiz bija lielākā priede Latvijā un auga pavisam netālu no manas mīļās Smiltenes.