*

šodien internetos parādījās preses relīze par sestdienas pasākumu Dabas muzejā, kurā stāstīšu par zirgiem latviešu folklorā. ieraudzīju ziņu FB, nošāroju un... ieraudzīju, ka pievienotajā bildē ir mans zirgs! bilde pavisam veca, vēl no laikiem, kad nebijām satikušies - tādu bildi pat redzējusi iepriekš nebiju. meitene, kas mani uzaicināja piedalīties, neko par to nezina, solījās apjautāties organizatoriem. katrā ziņā ļoti jocīga sajūta, ka pasākuma, kurā es piedalos, afišas bildē ir tieši mans zirgs, lai gan Latvijā ir ~12 000 zirgu un vēl pilns internets ar zirgu bildēm no visas pasaules.
tāda jocīga sagadīšanās.

http://www.dabasmuzejs.gov.lv/aktualitates/ned-nogales-pas-kumi-dabas-muzej

es šodien ieminu taku uz folkloras krātuvi. es tiešām nebiju varējusi iedomāties, ka tajā nepielūdzami auk(g)stajā ēkā var eksistēt tik jauka, mājīga un mierpilna vieta. nosēdēju tur dienas lielāko daļu, laika sajūta tur pilnīgi apstājas un pazūd. mani pabaroja, aizveda ekskursijā uz fondiem, parādīja oriģinālo dainu skapi, pastāstīja visko interesantu un par maza blāķīša kopēšanu paņēma tikai puscenu. skati pa logu ar debešķīgi (daudz interesantāki nekā no Vecrīgas torņiem).
bezmaz jādomā iegansti, lai tur atgrieztos, kamēr krātuve vēl nav pārcelta uz Gaismas pili.
paldies, ave.

vēl man liekas, ka manī iekšā sēž skumīgs un neizpaudies akadēmiskais gēns. nezinu, kā lai viņu apmierina. es jau nesen pētīju, ko nākamruden piedāvā vietējie zinību tempļi, bet neko, kas mani patiesi interesētu, neieraudzīju.

jumta pažobelē cītīgi kaļ dzenis.

p.s.
"Ja ziemā dzenis nāk mājā, tad kādam jāmirst"

(Mārtiņa dienā lācis uzmeklē un apēd tādas taukas zāles, no kurām drīz aizmieg un visu ziemu negrib ēst. Viņš ceļas augšā tikai kāpostu Māras dienā)

es biju
1. nodot analīzes (nenodevu, jo bija pārāk gara rinda);
2. komferencē par baltu etnoģenēzi;
3. tērēt (neesošu) naudu veikalos;
4. darbā pagludināju Garo Dzīvi;
5. mācījos šūt arheoloģisko kreklu;
6. tikos ar zirgpaziņu, kura man gribēja uzsaukt kko Raw Garden (kurš izrādījās šovakar ciet un tāpēc mēs ēdām CityWok);
7. dziedāšanā, kura šodien notika Muhamorā;
8. sagaidīju no izrādes savus zaķus, kuri mani veda mājās cauri ļoti biezai miglai;
9. Makdonaldā (tas bija vēl pirms miglas un man uzsauca kaukādu tur makflarij ar daim, kurš nebija negaršīgs, bet ļoti salds, par daudz un man mazliet kauns par tāda lietošanu uzturā);
10. pirms pusotras stundas pārrados mājās.

viena no garākajām dienām vairāku mēnešu laikā

11.novembrī plkst.19.00
Rīgas Kultūras un tautas mākslas centrā „Mazā Ģilde”
Lāčplēša dienas sarīkojums
„ Karavīrs, karavīrs, mans jaunais bāleliņš”
Folkloras kopas „Vilcenes” , „Budēļi” , „ Savieši” , „ Laiva”, „ Triampus”
Ieeja bez maksas

( plakāts )

jo vecāka es palieku, jo folklora vairāk laužas manā dzīvē. šonedēļ vairākkārt pieķēru sevi domājam, ka šausmīgi gribas uz Gaujienas kapiem. nuja, veļu laiks un mani veļi mani sauc. divi gadi riņķī, kopš neesmu tur bijusi. manliekas tie paši veļi liek man ilgoties pēc mājas meža vidū kaut kur tur - Igaunijas pierobežā, starp Valku un Alūksni.

kad es lasu tautas dziesmas - tās, kas man patīk un uzrunā, man rādās bildes galvā. tādas līdzīgas bērnības atmiņām. ar smaržām, skaņām, noskaņām, sajūtām, kustību un gaismām. tieši gaismām, ne krāsām. man bērnības atmiņās nav daudz krāsu un pat, ja ir, tās neko daudz nenozīmē. gaismas ir svarīgākas. gaismu toņi, leņķi, ēnas, intensitāte. un, kad es domāju par veļiem, par saviem personīgajiem veļiem, es redzu savas mammas vecāku dzimtas, stāvam tādās kā kolonnās. priekšējiem ir vecās fotogrāfijās redzētas sejas, tālākie kļūst arvien izplūdušāki un pelēcīgi caurspīdīgāki. viņi ir tumšās, vienkāršās drānās, bet kurpes un zābaki aplipuši ar smagu aramzemi. viņi ir ļoti stabili, vienkārši, godīgi, stipri, uzticami un varbūt pat mazliet garlaicīgi. ja es brauktu viņiem uz kapiem pakaļ, lai vestu uz veļu mielastu, viņi visi rātni sakāptu ratos, atbrauktu mājās, ēstu slavēdami, lai kas arī nebūtu tiem galdā celts, bet pēc tam tikpat rātni un godīgi sakāptu atkal ratos un gaidītu kamēr tos novedīs atpakaļ kapsētā. braukdami tie klusi svētītu it visu, kam dotos garām. gan jau, ka nebija viņi visi balti eņģeļi, bet kopējais dzimtas egregors ir ļoti silts un sargājošs. viņiem ir kaut kas tāds, kas man šobrīd dzīvē ļoti, ļoti pietrūkst.

tēva senčus es neizjūtu kā savējos. no viņiem nenāk spēks, viņi liekas tādi liderīgi, netverami, neatbalstoši, neuzticami un kaut kādā ziņā kaitinoši. man negribas par viņiem domāt, negribas iet kopt viņu kapus un negribētos aicināt pie sevis uz mielastu. varbūt ir atsevišķi atzari, kuri liekas tuvāki, bet ar tādiem kā caurumiem pa vidu. piemēram, kaut kādu saikni jūtu ar tēva tēva māti (kuru neesmu satikusi), bet tēva tēvs (kuru arī neesmu satikusi) liekas viens no svešākajiem ļaudīm senčos. vai tēva mātes vecāki (tos abus esmu satikusi), bet ar pašu tēva māti negribas nekādās attiecībās būt, lai gan bērnībā viņa likās tāda normāla, parasta vecāmamma. jā, tēva dzimta liekas kaukas tāds tumšs, ar ko labāk nesaistīties un kamī labāk neiedziļināties. par savu mīļo vecomammu, mammas mammu, gan vakar pat ņēmu un apraudājos. jau deviņi gadi, kā viņa veļos, bet joprojām pietrūkst. skatījos fotogrāfijas un no tām tāds milzīgs siltums, mīļums un ticība nāk. no vecāpapa arī.

Dvēseļu dienā viņi aicina savās mājās savēju dvēseles, saukdami katru vārdā, un sataisījuši maltīti pārmet tām, ka neesot sargājušas no meža zvēriem, no pērkona un citām nelaimēm: pēc kam viņi tām piedāvā maizi un alu, cienādami neredzamās dvēseles. Pēdīgi viņi met visu ugunī un izslauka māju no visām pusēm ar slotām, dzīdami pieaicinātās dvēseles atkal projām. Tad ar cirvi viņi šur tur aizcērt mājas sienas, lai dvēseles kur nepaliktu karājamies. Kad nu viņas ir tā aizdzītas, tad viņi paši dzīro bez mēra pēc pagānu ierašas. /1606. gads/

vakardien, par spīti tam, ka biju gulējusi ~4h un nerimstoši lija bija viena no jaukākajām, mierīgākajam un interesantākajām dienā pēdējo mēnešu laikā. podniekBaiba, kas mūs mēģina ievilkt Senās vides darbnīcā, teica, lai atbraucam uz Seno tradīciju festivālu Tērvetē (kas iepriekšējos 9 gadus saucās Zemgaļu svētki).
mēs aizbraucām, mūs ietērpa arheoloģiskajos tērpos un palaida nodarboties ar arheoloģisko neko nedarīšanu.

*jātnieku paraugdemonstrējumi gan bija baisi. piedalījās saujiņa viduslaiku aktīvistu, kuru jāšanas prasme bija tādā līmenī, kā spēja nenokrist no zirga visās gaitās, bet (ne)sajēga par zirga vadīšanu aprobežojās ar nenormālu trenzes raušanu mutē nepārtraukti (gan, lai apstādinātu, gan pagrieztu) un intensīvu papēžu ciršanu sānos. zirgi bija parasti nomas zirgi, turpat no Tērvetes. pārbijušies no visiem tiem pīķiem un zobeniem, izmisušām acīm un sarautām mutēm. protams, cilvēku pūlis stāvēja apkārt un priecājās. tas bija tiešām ļoti, ļoti bēdīgs skats;
*bruņinieku cīņas arī bija ne visai estētiski baudāmas un interesantas. vismaz priekš manis;
*man patika sēdēt ar silikonu impregnētā lina teltī, pavadīt laiku jaukā sabiedrībā, ik pa brīdim asistēt apmeklētājiem graudu beršanā ar graudberzi;
*ļoti gribējās pamēģināt lokšaušanu (bērnībā indejāņi bija viena no mīļākajām rotaļām), bet lietus dēļ nesanāca, jo negribējās mērcēt lokus;
*ugunskurā, māla podā vārīta prosas putra ir ļoti garšīga;
*par lielu pārsteigumu satiku proporcionāli daudz vairāk pazīstamu cilvēku, nekā mazajā Zvērā, turklāt tādus, kurus īsti nebiju domājusi tādā pasākumā ieraudzīt;
*lai gan pasākuma organizators - Lielķēniņš ir ļoti savāda persona, tomēr Tērvetes koka pili viņš uztaisījis ļoti smuku. pabeigta ir pirmā no trim daļām, bet iekšā ir daudz interesantu eksponātu un arheoloģisko atdarinājumu tiešām glītās vitrīnās;
*papļāpāju ar visādiem interesantiem cilvēkiem;
*karoč man ļoti, ļoti patika, jo bija kaut kas jauns un iepriekš nepieredzēts, turklāt lieliskā kompānijā un jaukā, nepiespiestā atmosfērā.


( ilustrācijas )

*) gan piedalījos, gan apmeklēju (vismaz apzinātā vecumā) pirmo reizi;
*) kā dalībniece piedalījos Folkloras dienā Rīgas centrā. Kaukā radās sajūta, ka tas viss ir tikai tāpēc, ka "mums" (t.i. kopām) to vajag. pat Dziesmu svētku oficiālajā lapā nebija šīs dienas programmas - kas tieši, kur, kad notiek, lai interesents varētu plānot savu folkloras baudīšanu. izdevās gan atrast citās lapās programmu Brīvdabas muzejam un Vērmanes dārzam, bet pārējām vietām nē. organizācija nebija nedz dalībniekiem, nedz skatītājiem jūzer frendlī. mamma, kas bija atbraukusi klausīties gan teica, ka esot paticis un bijis ok;
*) tas, ka gājiens kavējās un jāgaida 2h, kā arī ēdināšanas problēmas laikam normāli, par to man negribas čīkstēt;
*) gājienā iet bija jocīgi. Ušakovam bija baigās kurpes kājās;
*) bet par noslēguma koncertu, man jāsaka, ka Kokļu mūzikas nakts mani aizķēra nesalīdzināmi vairāk un dziļāk. Pūces etnogrāfiskais orķestris visam, kam skanēja klāt, piedeva tādu "lielisku" umpapā umpapā popkoncertiņa pieskaņu. Prauliņa "Jāņu nakts mistērija" vispār kaukāds dizāsters. bija, protams, skaisti brīži, skaistas dziesmas, skaistas sajūtas, bet visu ļoti bojāja zemā gala latvietisma izpausmes. es gan to sakot jūtos kā snobs vai nīgra grezele, jo vairumam jau redz patīk (līdzīgi kā "Marlēna" Dailes teātrī);
*) par šo es droši vien degšu elles ugunīs, bet lai cik ļoti man nepatiktu dziesma "Saule, pērkons, Daugava", tās instrumentālais pavadījums uz sintiņa skan tik ļoti 80'. un es skumīgi iztēlojos, cik skaisti tā dziesma varētu izklausīties, ja tajā izmantotu pūtēju orķestri/us;
*) Kokļu mūzikas nakts Jēkaba katedrālē gan pilnīgi norāva jumtu (un es neesmu baigais koncertkokļu cienītāja, ja kas). mazliet gan traucēja pārbāztība, jo kājās stāvošajiem tomēr bija grūti nostāvēt, viņi knosījās un taisīja fonu (mēs atnācām pusstundu pirms sākuma un knapi dabūjām apsēsties), māmiņas ar raudošajiem bērniem un bezgaiss. bet līdz beigām daudzi stāvētāji bija piekusuši stāvēt un aizgājuši un pamazām palika labāk;
*) gaidot kokļu koncertu mazliet paklausījāmies pūtēju koncertu Doma laukumā. repertuārs nu tāds, bet pūtēju orķestri tomēr ir kaukas ļoti, ļoti foršs. manā vīzijā par ideālu dzīvi ietilpst arī kleitas uzvilkšana un nesteidzīga iešana uz parku klausīties kā tur 7dienas pēcpusdienā populāras džeza melodijas spēlē pūtēju orķestris;
*) vispār jau forši - jauna pieredze un interesanti iespaidi.

p.s.
*) pēc tradīcijas sanāk, ka tad, kad noslēguma koncerta beigās kopkoris mētā pa gaisu vainagus, tur notiek grupveida sekss;
*) diez Dziesmu svētkiem pītie vainagi ir jādedzina pēc pieciem gadiem?
*) mūs uzaicināja tapt par Senās vides darbnīcas dalībniekiem. mūs - t.i. mani un Kārli.

( dažas bildes )

dzimšanasdienas rītā pamodos teltī vienā no pasaules visforšākajām vietām - pie Niedrāja. starp citu, pirms 28 gadiem 30. jūnijs arī bija svētdiena. tā kā esmu dzimusi 6:15 no rīta, bija doma celties 6os un lekt ezerā, bet kad zvanīja modinātājs sapratu, ka rīts ir pārāk vēss un, ka pēc tam būs grūti atsilt (vai arī vienkārši biju slinka guļava). tāpēc peldēšanos atliku un turpināju gulēt līdz Kārlis man blakus nolika pušķi, no mežā sastopamās veģetācijas.
dienas lielākā daļa pagāja Āraišu ezerpilī, kur mūsu podniekBaibai bija senās latgaļu bezvirpas keramikas meistardarbnīca un Savieši bija aicināti fonā padziedāt. bija jauki, ka nebija tāds koncerts, kā koncerts, bet vienkārši brīva padziedāšana un lielākā daļa no mums iesaistījās podu taisīšanā. mazākā daļa vērpa vilnu ar vārpstiņu - es beidzot sapratu kā Ērkšrozīte uz viņas sadūrās. pēc oficiālās daļas bija pikniks pie Āraišu ezera un peldēšanās "autentiskajos tautastērpos" - t.i. pliki. vīri pa labi, sievas pa kreisi.

( ilustratīvais materiāls )

P.S. Baiba stāsta par podiem

t) piektdien Valmierā, Kafē Rīga - Tesa.

s) svētdien, Āraišu ezerpilī - Savieši.

( sīkāk )

p.s. karstā laikā ir nenormāli forši klausīties rāgas

1) rīt 17:00 Savieši un Ērika Māldere ielīgo Jāņus Dabas muzejā
2) rīt pēc 19:00 tas pats komplekts ielīgo Jāņus restorānā "Mākonis"/Artishock Cafe
3) parīt Savieši un vēl vesels lērums kopu ielīgo Jāņus Bastejkalnā

( afiša/sīkāk )

p.s. es protams atkal neesmu tikusi uz mēģiem un nezinu dziesmas. kā jau parasti pirms koncertiem.

diezgan stulbi sanāk, ka agrā joga ir pēc dziedāšanas vakara, jo pēc dziedāšanām ir baigais enerdžijs iekšā un nevar laicīgi gulēt nolikties, savukārt pēc tam atkal grūti, grūti uzcelties uz jogu. par spīti tam šorīt jogā gāja baigi labi. ā un vakar mēs bijām fotogrāfēties Dziesmu svētku dalībnieku kartēm.
jāiet pagulēt un pēc tam pie zirga.

ļoti gara diena šodien. tik gara, ka drīz būs jau veselas 24h. Bikrams, Amatas krasti un Pavasara iegavilēšana.
pavasaris vienlaikus liekas gan tuvs, gan neizmērojami tāls. zirgs jau met spalvu, bet suns vēl negrib. sniegs Amatas krastos līdz ceļiem, bet upe sitas ārā no ledus čaumalas. brīkšķinās un krakšķinās un dzen plaisas savā vākā. sen nebiju tik daudz rāpojusi - brīžiem tas bija ērtākais, ātrākais un enerģiju taupošākais veids, kā tikt uz priekšu pa trauslo sērsnu. bet pateicoties tai pašai sērsnai varēja puslīdz droši un mierīgi kāpelēt augšā un lejā pa stāvām nogāzēm. smuki Amatai tie krasti un lai slavēts tas cilvēks, kurš izgudroja pufenes.
folkkoncertā Iļģuciema k/n bija tieši 19 klausītāji, bet nekas. kopas bija daudz - cilvēku daudz, visiem tāpat labi. dziedājām viens otram, paši sev un pavasarim. pirmo reizi mūžā biju tautastērpā. īstā. aizdotā. Zemgales. jocīga sajūta. bet laba.

( Amata pie Melturiem )

Astronomiskā pavasara folk pasākumi Rīgā.
21. marta koncertā Iļģuciema k/n mēs ar Saviešiem arī dziedāsam.
( afiša )

es jau veselu mūžību esmu gribējusi pamēģināt uztaisīt puzuru, bet līdz šim nebija sanācis. kad nu pie Saldus ezera man rokās iekrita niedres, tad nu beidzot tiku pie mēģināšanas. nebija tik grūti kā bija licies, bet grūti ir uztaisīt precīzu un pareizu, ko šajā reizē nemaz baigi necentos. izrotāju ar sarkaniem dzīpariem, niedru ziediem un saules un pērkona zīmēm.
( mans pirmais puzurs )

griežu gabalos vakar pie Saldus ezera sagrieztās niedres un klausos LR1 raidījumus par ziemas saulgriežu tēmu.
redzkur ir apkopts vesels lērums linku uz tiem raidījumiem http://dievturi.blogspot.com/2012/12/ka-svetit-ziemas-saulgriezus.html

Vēži
Izpilda parasti draiskulīgi pusaudži, puikas, skaitā četri pieci. Ķermeņa augšdaļa aptīta ar kādu sarkanbrūnu deķi vai sieviešu svārkiem, tad ar kādu jostu, lai atgādinātu vēža asti. Istabā ienāk četrrāpus, ačgārni. Dibens kails, nosmērēts ar kvēpiem vai nu pilnīgi, vai arī tiem uzzīmētas acis, ūsas. Rāpo meitām klāt. Tās brēc un mūk.
/A. Rancāne "Maskas un maskošanās Latvijā"/

"pampuļu piza - alum līdzīgs dzēriens, gatavots no āboliem un maizes"