Un šis ir uzskatāms piemērs, kāpēc STEM pārsvāji humanitārās un sociālās 'zinātnes' diez ko par zinātnēm negrib saukt.
Ko tad jums tur māca, ja tā nopietni piedāvā 'uztaisīt objektīvu statistiku no šiem diviem piemēriem'?

Objektīvā statistika tev saka 'nepietiekami dati pat nepieciešamā sample size aprēķinam, bet nu sample size ir pilnīgi noteikti daudz, daudz, daudz par mazu'.


Statistikas zinātne ir par to, kā aprēķināt nepieciešamo sample size, kā aprēķināt standartdeviācijas, kļūdas utml, Wage gap (ja uz to skaties citādi, kā auksti ekonomisko 'ar kādu summu darba devējs novērtē personas ieguldījumu' - un konkrētajā piemērā tātad konkrētās sievietes ieguldījumu DD, iespējams, novērtē ar mazāku ciparu (te jāskatās pat nevis uz 'algu pirms nodokļiem', bet uz 'darba devēja izmaksām' - kas nekādi nav tas pats).


Un tas viss pat nerunājot par to, ka retrospektīvā analīze vispār ir diezgan draņķīga. Labākajā gadījumā iedod kārtīgu piemēru skaitu, ar nejaušināšanas palīdzību pārdalam to uz pusēm, uz viena izstrādājam modeli, pārbaudam, ka tas ir spēkā uz otru pusi (ir kaut kāda prediktīvā vērtība) un tad ar to var kaut ko _mēģināt_ iesākt tālāk.

Zinātne ir apolitiska. Tas, ka kādam rokā paņemot politikas āmuru viss apkārt sāk izskatīties pēc naglām, nav zinātnes problēma.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šeit droši vien tiek mēģināts noteikt, vai attieksme pret sievietēm ir taisnīga, un ja nav, tad ko var darīt lietas labā?

Bet taisnīgums jau pati par sevi ir politiska kategorija. Alternatīvi, var uzlikt pofig šiem jautājumiem un tā vietā nodarboties ar jaunu tehnoloģiju atklāšanu, kas uzlabotu dzīvi visiem, kaut arī saglabājot nevienlīzības. Bet tad atkal psihologi pateikts, ka laimi nosaka nevis tas, cik man ir, bet tas, cik man ir, salīdzinot ar kaimiņiem. Bet varbūt es arī dzīvotu laimīgi, domājot, ka mani kaimiņi ir īsti frīki, pērkot dārgu BWM, kamēr neatnāks kāds sociālo zinātņu profesors un nepaskaidros, ka patiesībā es esmu apšmaukts un ir jāiet protestēt :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Taisnīgums nekādi nav zinātne, jā.

Zinātne vēl var mēģināt izmērīt iesaistīto sajūtu par taisnīgumu un paredzēt, kā kādas izmaiņas mainīto šo sajūtu par taisnīgumu. Vai kā izmaiņas mainītu iesaistīto labsajūtu (kur taisnīguma izjūta ir viena no labsajūtas komponentēm).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šis parāda tā sauktās zinātniskās metodes (ZM) vājumu.

ZM labi strādāja fizikā un ķīmijā. Medicīnā, nu tā, uz pusēm. Bet socioloģijā, psiholoģijā vai ekonomikā tā ir izgāzusies. Lai gan “cilvēka labsajūta” ir tikpat valīds pētījumu objekts kā vielas īpašības.

Tāpēc es domāju, ka ir pareizi teikt, ka nevis ZM ir universāli piemērojams izziņas rīks, bet drīzāk ir noteiktas jomas, kurām tikai piemeklēts efektīvs izpētes paņēmiens, kas bija ZM.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nepareizi. Kompleksām sistēmām vienkārši ir vairāk būtisko parametru => vajadzīgas jaudīgākas datu apstrādes ierīces. Metode paliek tā pati.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šeit ir tas āķis, ka Visums (patiesā realitāte) var būt bezgalīgs un sekojoši arī bezgalīgi sarežģīts. Būtībā tas nav izpētāms ar ZM. Lai gan, protams, varam izpētīt kādu tā daļu (lai gan nedaudz absurdi runāt par daļu no bezgalības ;) ).

Un otrs punkts ir tas, ka pētnieks un pētāmais kaut kādā ziņā nav nošķirams. Mēs varam pētīt, kāpēc mēs gribam pētīt, bet ir sajūta, ka tas arī ir bezgalīgs cikls. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1. bezgalīgu objektu pētam bezgalīgi ilgu laiku.
2. integrējam datus no dažādiem pētniekiem, salīdzinam

(Reply to this) (Parent)

Lūk rezultāts tam, ka skolās augstāko matemātiku nemāca, jo kam gan tā ir vajadzīga, savukārt fiziku māca tikai teorētiski, labākajā gadījumā pēc instrukcijas izpildot eksperimentu, bet pilnīgi ignorējot to pašu foršāko - pētnieciskās fizikas daļu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu par ko runā?

(Reply to this) (Parent)

Iespējams, ka tas tikai parāda vajadzību beidzot sākt ieviest šajās jomās adekvātus instrumentus.

(Reply to this) (Parent)

ZM ekonomikā/socioloģijā ir mazāk kā 10 gadu vēsture, kaut cik aktīvai pielietošanai mazāk par 5 gadiem, un tu mums jau tā droši paziņo, ka viss, cauri, tas ir izgāzies?

Tas, ka mīkstās zinātnes un medicīna ZM pielieto akadēmiski pavirši un pat negodīgi ir problēma ar mīkstajām zinātnēm, nevis ar zinātnisko metodi, zinātniskā metode kā reiz piedāvā veidus, kā to akadēmisko negodīgumu konstatēt un risināt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bioloģija arī agrāk (17, 18gs) bija ``mīksta`` aprakstoša zinātne, extranjero noteikti postulētu ka tur ZM ir izgāzusies.

(Reply to this) (Parent)

Šobrīd ir izgāzusies. Nākotni es necenšos paredzēt, un manuprāt, to darīt ir negodīgums no zinātnieku puses (pēc X gadiem būs kodolsintēzes reaktori utt.).

Es arī nedomāju, ka medicīnas zinātnē būtu lielāka paviršība vai negodīgums, kā citās jomās. Vienkārši tur ZM tik labi nestrādā, tāpēc neizbēgami ir lielāka atkarība no subjektīviem viedokļiem. Visa ideja, ka var statistiski izvērtēt, vai zāles ir pietiekami labas, jau saduras ar subjektīvo vērtējumu par kaitējumu vai ieguvumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nekas nav izgāzies, vienkārši pamazām sāk lietot, sk. augstāk

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par to viss ir skaidrs, bet tu jau neatbildi uz problēmas jautājumu, kā tas palīdz izvērtēt, vai zāles ir pietiekami labas?

Acīmredzot, ir tieksme nodefinēt, ka viss, kas neizmanto ZM, nav zinātne. Bet mana doma ir tā, ka viss, kas praksē strādā, lai iegūtu derīgas zināšanas, ir zinātne. Vienkārši ZM jēdziens tiek pastiepts pēc vajadzības, bet tas noved pie cirkulāras loģikas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad, kad zāles mazina ciešanas/uzlabo funkcionalitāti vairāk (vai attiecīgi pretējo mazāk), kā iepriekšējais variants (nulles variants=nekas).

Medicīnā ir daudz vairāk problēmu ar reproducējamību, kā vecajās cietajās zinātnēs. Kā reiz dēļ akadēmiskās kultūras problēmām. Pat kardioloģijā un ortopēdijā, par psih* nerunājot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tikai šis aspekts – mazināt ciešanas/uzlabot funkcionalitāti īsti nepadodas novērtējumam ar ZM. Triviālos gadījumos ir skaidrs, bet ja tā ir izvēle, teiksim, starp diabētu vai sirdsslimību, ko tad?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pieņemu, ka esi lasījis ne tikai 'ko ārsti tev nestāsta' pārstāstus par ļaunajiem statīniem, bet arī nopietnākus materiālus, kas lieliski gan kvantificē abus riskus, gan salīdzina, gan piedāvā algoritmus, kas palīdz veikt izvēli, izvērtējot konkrētā indivīda riska profilu.

Un, protams, šie algoritmi ar laiku, iegūstot vairāk datus, precizēsies. And that is OK, tā ir daļa no zinātniskās metodes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Citiem vārdiem, tu saki, ka šobrīd tas īsti nestrādā, bet nākotnē – tad gan viss būs čiki briki.

Un tieši šāda veida cerības nav zinātniskā metode. To nav iespējams paredzēt. Nākotnes dati tikpat labi var atklāt, ka statīni patiesībā ir ļaunums, jo tie gan pagarina dzīvi, bet arī padara cilvēkus nelaimīgus. ;)

Jautājums nav par datu daudzumu, bet par to, cik šie dati ir uzticami, ja gribam noteikt ciešanu daudzumu. Jo kā tad to var izmērīt? Asinsspiedienu, temperatūru, dzīves ilgumu utt. var. Bet sāpes? Ir tāda skala ar sāpju līmeni no 1–10, ko liek aizpildīt cilvēkiem, kas apmeklē ER. Nu, viņi bieži atbild – 15.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tu, man šķiet, tīši vai netīši pārprati, ko es gribēju teikt un novirzīji uz "ko tev tur māca". nē, man nemāca taisīt statistiku no 2 piemēriem, bet uztaisīt statistikas pētījumu, kas būtu relevants abiem piemēriem un bez biasiem/value judgement būtu teju neiespējami. (kāpēc, piemēram, ir svarīgi, cik kurš izmaksā darba devējam, nevis tas, cik kurš reāli saņem un cik daudz naudas ir uz mājsaimniecības locekli? tie ir trīs dažādi cipari, kuru mēs uzskatām par svarīgāko? kāpēc?)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

>Bet uztaisīt statistikas pētījumu, kas būtu relevants abiem piemēriem un bez biasiem/value judgement būtu teju neiespējami

Nepārpratu. Neiespējami tajā ziņā, ka statistikai pēc definīcija nav nekādas jēgas mikrolīmenī, un ja šī definīcija nav pašsaprotama, tad tālāk par statistiku runāt īsti nav jēgas.
Savukārt, ja to domāji kā 'vai var uztaisīt pētījumu, kas principā spēj salīdzināt kaut ko ar materiālo stāvokli saistītu šādām demogrāfiskajām grupām' (pat ja konkrētie individuālie piemēri izrādās izņēmuma gadījums, bet tā lai vairumu līdzīgo tā pētijuma rezultāti tomēr nosegtu) - protams, ka to var izdarīt un to arī dara.

Statistika mēdz atrast ļoti interesantas un negaidītas lietas, ja tai to ļauj. Varbūt vienīgais, kam no dotajiem, ir nozīme kaut vai 'apmierinātībā ar matetriālo stāvokli' ir transporta līdzeklis.




>kāpēc, piemēram, ir svarīgi, cik kurš izmaksā darba devējam, nevis tas, cik kurš reāli saņem un cik daudz naudas ir uz mājsaimniecības locekli? tie ir trīs dažādi cipari, kuru mēs uzskatām par svarīgāko? kāpēc?)

Atbilde bija par darba devēja izmaksām nevis tāpēc, ka tās ir 'Svarīgākas', bet tāpēc, ka ja tu prasi 'wage gap', tad no tā, ko no dotajiem datiem var izvilkt, tas būtu ticamāk atbildamais (=to vismazāk iespaidotu neminēti mainīgie) lielums, kas kaut cik atbilst 'wage gap' parasti lietotajai, gramatiskajai nozīmei.

Savukārt 'materiālo nodrošinājumu' no dotajiem datiem izvilkt nevar nu nekādi, ja vien statistika nav iepriekš pierādījusi, ka kaut kas no uzskaitītajiem korelē ar materiālo stāvokli. Ko statistika, iespējams, ir izdarījusi, es to vienkārši nezinu.

Statistika var atbildēt arī 'kurš no šiem trim ir svarīgāks' - ja uz brīdi atceries, ka neviens no šiem nav absolūts lielums un 'kāpēc' vērtē _pret kādu citu lielumu_

Piemēram - kurš no šiem trim lielumiem (pie tam, visneatkarīgāk no abiem pārējiem) paredz atbildi 'esmu laimīgs un jūtos drošs par nākotni'? Kurš no šiem trim lielumiem vislabāk paredz ilgāko veselās dzīves ilgumu (šos divus var lietot vienu otra vietā, jautājums kuru vieglāk dabūt)? Vai, piemēram 'kurš no šiem trim lielumiem vislabāk paredz, ka vīrieši sievietes nenosit sadzīves strīdos'?


Tā ir zinātne.

Slikta zinātne ir paņemt plikus wage gap datus un izkarināt to kā karogu, uzskatot, ka tas ir kaut kas, kas ir jāatrisina par katru cenu, neatkarīgi no atrisināšānas izmaksām, pat ja tas pastiprina nevienlīdzību - un pēc tam uzskatīt, ka 'ja jau statistiku var izmantot politiski, tātad tā nav apolitiska! Ja jau cilvēki, kas nodarbojas ar statistiku, ir arī ar politiskajiem uzskatiem, tātad statistika nav apolitiska!' Tā nav zinātniskā metode, tā ir politka.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

atbildēt x tāpēc, ka tas ir visvieglāk atbildamais jautājums, droši vien varētu būt apolitiski, bet es nezinu, vai tā ir laba zinātne :D

bet lūk, tavi piemēri:
kurš no šiem trim lielumiem (pie tam, visneatkarīgāk no abiem pārējiem) paredz atbildi 'esmu laimīgs un jūtos drošs par nākotni'?
> kāpēc tas tiek uzskatīts par svarīgu? Tā ir konkrēta politiska nostādne "cilvēku individuālā laime un drošība par nākotni ir svarīga" un "cilvēku individuālā laime un drošība par nākotni ticami varētu būt saistīta ar viņu materiālo stāvokli (ļoti daudzās politiskajās sistēmās tas, vai cilvēks ir laimīgs, totāli nav svarīgi)

Kurš no šiem trim lielumiem vislabāk paredz ilgāko veselās dzīves ilgumu (šos divus var lietot vienu otra vietā, jautājums kuru vieglāk dabūt)?
> kāpēc tas tiek uzskatīts par svarīgu? Kāpēc ir svarīgs nevis viss dzīves ilgums, bet veselās dzīves ilgums?

Vai, piemēram 'kurš no šiem trim lielumiem vislabāk paredz, ka vīrieši sievietes nenosit sadzīves strīdos'?
> ļoti tipiski politisks jautājums, sevī ietver pieņēmumu, ka "vīrieši sievietes nosit sadzīves strīdos", ļoti lādēts ar pieņēmumiem par dzimumu attiecībām, domestic violence kā politisku problēmu, nevis ģimenes iekšējo darīšanu

un ar to es nesaku, ka šādus pētījumus nebūtu jāveic vai tos būtu jāapklusina, es saku to, ka pētījuma veicējam nevajadzētu pievērt acis uz to, ka šie jautājumi nav radušies no nekurienes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

>>kāpēc kāpēc.

Jo mēs dzīvojam kultūras telpā, kur nogalināt citus cilvēkus nav OK un, ja nav citu apstākļu. , individuālai dzīvība, indivīda brīvā griba un indivīda labsajūta ir labi, bet individuālas ciešanas, priekšlaicīga nāve un brīvību aprobežojumi nav OK. Tā nav politika tieši tāpat, kā tā nav reliģija (lai cik ļoti kristieši mēģinātu visus ateistus uzskatīt par amorāliem psihopātiem).



>>Kāpēc ir svarīgs nevis viss dzīves ilgums, bet veselās dzīves ilgums?
antieiblistu karodziņš? Nu skaties uz visas dzīves ilgumu, tikai kāpēc tas ir svarīgs? Veselās dzīves ilgums ir labāks proksijs indivīda labsajūtai, un to ir vieglāk ievākt par lielu populāciju, nekā katram ik mēnesi apjautāties kā viņi jūtas.


'Vīrieši sievietes nosit sadzīves strīdos' ir ne-nebūtisks priekšlaicīgu citādi darbspējīgu sieviešu nāvju iemesls. Tas nav pieņēmums, tas ir fakts. Un priekšlaicīga produktīvu pilsoņu zaudēšana ir sabiedrības jautājums, vienalga, viņas nodokļus maksā, vai veic neapmaksāto darbu, kas ļauj maksāt nodokļus citiem.

Politisks jautājums varētu būt vai ģimenes pašnoteikšanās vērtība ir būtiskāka par zaudēto dzīvību, jā - lūk, tur antropologi var izdomāt, kā var izmērīt 'ģimenes pašnoteikšanos' un ieteikt statistiķiem kontrolēt vai pasākumi, kas uzlabo 'sievietes nenosit' rādītāju nepasliktina 'ģimeņu pašnoteikšanos' - nu un tad politiķi var domāt, ko ar tiem rezultātiem iesākt, kurš svarīgāks. Bet nevar izlemt ko iesākt, ja datu nav, jo datus nav politiski pieklājīgi savākt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

paga, visi sabiedrības organizēšanas jautājumi ir politiski jautājumi, ne? un "svarīgs ir indivīds, nevis sabiedrība" arī

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Organizēšanas, jā. Vispārpieņemtas vērtības -nē.
Mēģinājumi sabiedrības vērtības mainīt/nostiprināt - jā.
Individuāla rīkošanās saskaņā ar vērtībām nav politika, ja vien konkrētā rīcība nav politika kāda cita iemesla pēc.


Pētījums neorganizē, pētījums pēta, cerams, pētot nesabojājot pētāmo.

(Reply to this) (Parent)