Taisnīgums nekādi nav zinātne, jā.

Zinātne vēl var mēģināt izmērīt iesaistīto sajūtu par taisnīgumu un paredzēt, kā kādas izmaiņas mainīto šo sajūtu par taisnīgumu. Vai kā izmaiņas mainītu iesaistīto labsajūtu (kur taisnīguma izjūta ir viena no labsajūtas komponentēm).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šis parāda tā sauktās zinātniskās metodes (ZM) vājumu.

ZM labi strādāja fizikā un ķīmijā. Medicīnā, nu tā, uz pusēm. Bet socioloģijā, psiholoģijā vai ekonomikā tā ir izgāzusies. Lai gan “cilvēka labsajūta” ir tikpat valīds pētījumu objekts kā vielas īpašības.

Tāpēc es domāju, ka ir pareizi teikt, ka nevis ZM ir universāli piemērojams izziņas rīks, bet drīzāk ir noteiktas jomas, kurām tikai piemeklēts efektīvs izpētes paņēmiens, kas bija ZM.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nepareizi. Kompleksām sistēmām vienkārši ir vairāk būtisko parametru => vajadzīgas jaudīgākas datu apstrādes ierīces. Metode paliek tā pati.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šeit ir tas āķis, ka Visums (patiesā realitāte) var būt bezgalīgs un sekojoši arī bezgalīgi sarežģīts. Būtībā tas nav izpētāms ar ZM. Lai gan, protams, varam izpētīt kādu tā daļu (lai gan nedaudz absurdi runāt par daļu no bezgalības ;) ).

Un otrs punkts ir tas, ka pētnieks un pētāmais kaut kādā ziņā nav nošķirams. Mēs varam pētīt, kāpēc mēs gribam pētīt, bet ir sajūta, ka tas arī ir bezgalīgs cikls. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1. bezgalīgu objektu pētam bezgalīgi ilgu laiku.
2. integrējam datus no dažādiem pētniekiem, salīdzinam

(Reply to this) (Parent)

Lūk rezultāts tam, ka skolās augstāko matemātiku nemāca, jo kam gan tā ir vajadzīga, savukārt fiziku māca tikai teorētiski, labākajā gadījumā pēc instrukcijas izpildot eksperimentu, bet pilnīgi ignorējot to pašu foršāko - pētnieciskās fizikas daļu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu par ko runā?

(Reply to this) (Parent)

Iespējams, ka tas tikai parāda vajadzību beidzot sākt ieviest šajās jomās adekvātus instrumentus.

(Reply to this) (Parent)

ZM ekonomikā/socioloģijā ir mazāk kā 10 gadu vēsture, kaut cik aktīvai pielietošanai mazāk par 5 gadiem, un tu mums jau tā droši paziņo, ka viss, cauri, tas ir izgāzies?

Tas, ka mīkstās zinātnes un medicīna ZM pielieto akadēmiski pavirši un pat negodīgi ir problēma ar mīkstajām zinātnēm, nevis ar zinātnisko metodi, zinātniskā metode kā reiz piedāvā veidus, kā to akadēmisko negodīgumu konstatēt un risināt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bioloģija arī agrāk (17, 18gs) bija ``mīksta`` aprakstoša zinātne, extranjero noteikti postulētu ka tur ZM ir izgāzusies.

(Reply to this) (Parent)

Šobrīd ir izgāzusies. Nākotni es necenšos paredzēt, un manuprāt, to darīt ir negodīgums no zinātnieku puses (pēc X gadiem būs kodolsintēzes reaktori utt.).

Es arī nedomāju, ka medicīnas zinātnē būtu lielāka paviršība vai negodīgums, kā citās jomās. Vienkārši tur ZM tik labi nestrādā, tāpēc neizbēgami ir lielāka atkarība no subjektīviem viedokļiem. Visa ideja, ka var statistiski izvērtēt, vai zāles ir pietiekami labas, jau saduras ar subjektīvo vērtējumu par kaitējumu vai ieguvumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nekas nav izgāzies, vienkārši pamazām sāk lietot, sk. augstāk

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par to viss ir skaidrs, bet tu jau neatbildi uz problēmas jautājumu, kā tas palīdz izvērtēt, vai zāles ir pietiekami labas?

Acīmredzot, ir tieksme nodefinēt, ka viss, kas neizmanto ZM, nav zinātne. Bet mana doma ir tā, ka viss, kas praksē strādā, lai iegūtu derīgas zināšanas, ir zinātne. Vienkārši ZM jēdziens tiek pastiepts pēc vajadzības, bet tas noved pie cirkulāras loģikas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad, kad zāles mazina ciešanas/uzlabo funkcionalitāti vairāk (vai attiecīgi pretējo mazāk), kā iepriekšējais variants (nulles variants=nekas).

Medicīnā ir daudz vairāk problēmu ar reproducējamību, kā vecajās cietajās zinātnēs. Kā reiz dēļ akadēmiskās kultūras problēmām. Pat kardioloģijā un ortopēdijā, par psih* nerunājot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tikai šis aspekts – mazināt ciešanas/uzlabot funkcionalitāti īsti nepadodas novērtējumam ar ZM. Triviālos gadījumos ir skaidrs, bet ja tā ir izvēle, teiksim, starp diabētu vai sirdsslimību, ko tad?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pieņemu, ka esi lasījis ne tikai 'ko ārsti tev nestāsta' pārstāstus par ļaunajiem statīniem, bet arī nopietnākus materiālus, kas lieliski gan kvantificē abus riskus, gan salīdzina, gan piedāvā algoritmus, kas palīdz veikt izvēli, izvērtējot konkrētā indivīda riska profilu.

Un, protams, šie algoritmi ar laiku, iegūstot vairāk datus, precizēsies. And that is OK, tā ir daļa no zinātniskās metodes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Citiem vārdiem, tu saki, ka šobrīd tas īsti nestrādā, bet nākotnē – tad gan viss būs čiki briki.

Un tieši šāda veida cerības nav zinātniskā metode. To nav iespējams paredzēt. Nākotnes dati tikpat labi var atklāt, ka statīni patiesībā ir ļaunums, jo tie gan pagarina dzīvi, bet arī padara cilvēkus nelaimīgus. ;)

Jautājums nav par datu daudzumu, bet par to, cik šie dati ir uzticami, ja gribam noteikt ciešanu daudzumu. Jo kā tad to var izmērīt? Asinsspiedienu, temperatūru, dzīves ilgumu utt. var. Bet sāpes? Ir tāda skala ar sāpju līmeni no 1–10, ko liek aizpildīt cilvēkiem, kas apmeklē ER. Nu, viņi bieži atbild – 15.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, nu ja 'nav ideāli precīzi' nebūtu gana labi, tad uz mēnesi neviens nelidotu.
Kā jau minēju, tev acīmredzot smagi iztrūkst elementāras pieredzes ar fizikas eksperimentiem, tur šo te padara ļoti saprotamu. Nu, vai augstākās matemātikas, kas parāda teorētisko bāzi šīm 'aww cerībām, kas nav zinātniskā metode'.

Un sāpju skalai ir savi pielietojumi, par spīti 15.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu to nopietni? Augstākās matemātikas teorētisko bāzi cerībām? :D

Nu, pielietojums atbildēm 15 uz 1-10 skalu ir tāds, ka tas ļauj saprast, ka šī metode nav zinātniska. :)

(Reply to this) (Parent)