Šobrīd ir izgāzusies. Nākotni es necenšos paredzēt, un manuprāt, to darīt ir negodīgums no zinātnieku puses (pēc X gadiem būs kodolsintēzes reaktori utt.).

Es arī nedomāju, ka medicīnas zinātnē būtu lielāka paviršība vai negodīgums, kā citās jomās. Vienkārši tur ZM tik labi nestrādā, tāpēc neizbēgami ir lielāka atkarība no subjektīviem viedokļiem. Visa ideja, ka var statistiski izvērtēt, vai zāles ir pietiekami labas, jau saduras ar subjektīvo vērtējumu par kaitējumu vai ieguvumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nekas nav izgāzies, vienkārši pamazām sāk lietot, sk. augstāk

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par to viss ir skaidrs, bet tu jau neatbildi uz problēmas jautājumu, kā tas palīdz izvērtēt, vai zāles ir pietiekami labas?

Acīmredzot, ir tieksme nodefinēt, ka viss, kas neizmanto ZM, nav zinātne. Bet mana doma ir tā, ka viss, kas praksē strādā, lai iegūtu derīgas zināšanas, ir zinātne. Vienkārši ZM jēdziens tiek pastiepts pēc vajadzības, bet tas noved pie cirkulāras loģikas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad, kad zāles mazina ciešanas/uzlabo funkcionalitāti vairāk (vai attiecīgi pretējo mazāk), kā iepriekšējais variants (nulles variants=nekas).

Medicīnā ir daudz vairāk problēmu ar reproducējamību, kā vecajās cietajās zinātnēs. Kā reiz dēļ akadēmiskās kultūras problēmām. Pat kardioloģijā un ortopēdijā, par psih* nerunājot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tikai šis aspekts – mazināt ciešanas/uzlabot funkcionalitāti īsti nepadodas novērtējumam ar ZM. Triviālos gadījumos ir skaidrs, bet ja tā ir izvēle, teiksim, starp diabētu vai sirdsslimību, ko tad?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pieņemu, ka esi lasījis ne tikai 'ko ārsti tev nestāsta' pārstāstus par ļaunajiem statīniem, bet arī nopietnākus materiālus, kas lieliski gan kvantificē abus riskus, gan salīdzina, gan piedāvā algoritmus, kas palīdz veikt izvēli, izvērtējot konkrētā indivīda riska profilu.

Un, protams, šie algoritmi ar laiku, iegūstot vairāk datus, precizēsies. And that is OK, tā ir daļa no zinātniskās metodes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Citiem vārdiem, tu saki, ka šobrīd tas īsti nestrādā, bet nākotnē – tad gan viss būs čiki briki.

Un tieši šāda veida cerības nav zinātniskā metode. To nav iespējams paredzēt. Nākotnes dati tikpat labi var atklāt, ka statīni patiesībā ir ļaunums, jo tie gan pagarina dzīvi, bet arī padara cilvēkus nelaimīgus. ;)

Jautājums nav par datu daudzumu, bet par to, cik šie dati ir uzticami, ja gribam noteikt ciešanu daudzumu. Jo kā tad to var izmērīt? Asinsspiedienu, temperatūru, dzīves ilgumu utt. var. Bet sāpes? Ir tāda skala ar sāpju līmeni no 1–10, ko liek aizpildīt cilvēkiem, kas apmeklē ER. Nu, viņi bieži atbild – 15.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, nu ja 'nav ideāli precīzi' nebūtu gana labi, tad uz mēnesi neviens nelidotu.
Kā jau minēju, tev acīmredzot smagi iztrūkst elementāras pieredzes ar fizikas eksperimentiem, tur šo te padara ļoti saprotamu. Nu, vai augstākās matemātikas, kas parāda teorētisko bāzi šīm 'aww cerībām, kas nav zinātniskā metode'.

Un sāpju skalai ir savi pielietojumi, par spīti 15.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu to nopietni? Augstākās matemātikas teorētisko bāzi cerībām? :D

Nu, pielietojums atbildēm 15 uz 1-10 skalu ir tāds, ka tas ļauj saprast, ka šī metode nav zinātniska. :)

(Reply to this) (Parent)