Tas viss ir nevajadzīgi. Tā vietā, lai slimam indivīdam nodrošinātu tādu dzīvi, ar kuru viņš ir apmierināts, atzīt, ka problēmas var atrisināt ar eitanāziju. Protams, vēl sliktāk, ja nedara ne vienu, ne otru.

(Reply to this) (Thread)

"lai slimam indivīdam nodrošinātu tādu dzīvi, ar kuru viņš ir apmierināts"

Var būt apstākļi, kad dzīves kvalitāte ir sliktāka par nāvi, un to nespēj uzlabot pat visbrīnumainākie medicīnas sasniegumi un grandiozākās morfija devas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā varbūt arī notiek. Man gan šķiet, ka tādos gadījumos cilvēks parasti zaudē samaņu. Un kurš būs tas, kurš izsvērs, ka ir tieši šāds gadījums?
Nē, nu var jau attiecīgās indes pārdot katrā aptiekā bez receptes, lai katrs pats izsver.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kad zaudē samaņu, tad nav nekas, kas neapmierina. Neapmierina parasti tad, kad vēl ir pie samaņas (vairāk vai mazāk). Līdz ar to jautājums - kāpēc neļaut dažiem samaņu uz visiem laikiem zaudēt tiem, kam būšana pie samaņas ir nepanesama?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

+ 1

(Reply to this) (Parent)

Kāpēc eitanāzijas diskusijās vienmēr šī eigēniskā nolemtība? Kāpēc neļaut vai nemudināt šiem cilvēkiem padarīt būšanu pie samaņas par panesamu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kas ir "eigēniskā nolemtība"?
Bet atbildot uz jautājumu - laikam tāpēc, ka ir cilvēki, kuri (pārsvarā fizisku ciešanu dēļ) savu dzīvi atrod par nepanesamu. Es neredzu, kur ir problēma. To ir grūti iedomāties? Kādā veidā grasies mudināt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Cilvēki saka daudz ko. Kā izvērtēt un nošķirt, kad šis cilvēks tiešām ir visu pamatīgi izsvēris un pārdomājis, un kad tā ir mirkļa iegriba, untums, emociāls uzplūds, kas - varbūt - jau nākošnedēļ var mainīties?

+ Paskatīsimies vēsturiski/kulturāli. Antīkajā pasaulē pašnāvība bija ok, morāli pieņemama padarīšana. Tad kas ir tas, kāpēc pašnāvības morālā pieņemamība pēc tam krasi mainās?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet tad jau mēs ne uz vienu cilvēka (kompetentas personas) lēmumu nevaram paļauties un nevienu izvēli nevaram "ņemt par pilnu", jo tas taču varbūt ir untums, mirkļa iegriba... :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir dažādas izvēles un pavisam noteikti arī var runāt par zināmu lēmumu hierarhiju. Piekritīsi, ka jautājums par dzīvošanu vai nedzīvošanu nav tāda paša ranga jautājums par to, vai es gribu sviestmaizi ar tunci, vai tomēr labāk ar lasi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tieši tāpat, kā tajos gadījumos, kad cilvēks atsakās no ārstēšanas (tādas tiesības jau tagad ir paredzētas pacienta tiesību likumā), kas arī daudzos gadījumos var beigties letāli. Ir problemātiski, bet tas nebūt nav nerisināms jautājums. Sistēmās, kurās eitanāzija / asistētā pašnāvība tiek praktizēta parasti ir iestrādāti mehānismi, kas palīdz nošķir izsvērtus lēmumus no mirkļa untumiem.

Labi, paskatīsimies. Un kas? Neredzu, kā šī "paskatīšanās" palīdz jautājumā par eitanāzijas legalizāciju. Turklāt, "antīkā pasaule" šajā gadījumā ir pārāk vispārīgi. Ciktāl mēs zinām, tad nebija tāda vispārīga konsensusa par to, vai pašnāvība ir vai nav ok. Bija cilvēki, kas teica, ka ir ok, un bija tādi, kas teica, ka pavisam nav ok.

(Reply to this) (Parent)

"Kāpēc neļaut vai nemudināt šiem cilvēkiem padarīt būšanu pie samaņas par panesamu?"

Nu, tad aiziet - ieteikumi, kā indivīdam ar viņa subjektīvo ķermenisko pieredzi, kas, piem., ietver nepanesamas sāpes, padarīt dzīvi panesamu! Jūtu, ka būs spēcīgi.

Un vispār - kas ir "eigēniska nolemtība"?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"Eigēniskās nolemtības" dekodēšanu, domāju, nesagaidīsim.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Laikam gan.

(Reply to this) (Parent)

Var jau būt, neesmu pārliecināts. Nu labi, dodiet man arī šo iespēju.

(Reply to this) (Parent)

Ko nozīmē "sliktāka par nāvi"?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tieši to arī nozīmē - kad ciešanas ir tik neizmērojamas, ka nevar vairs runāt par dzīves "kvalitāti", un attiecīgi neeksistēšana salīdzinoši ir labāka par šāda veida eksistenci.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kas ir "dzīves kvalitāte"? Pēc kādiem kritērijiem un parametriem tu to rēķini? Turklāt kāds sakars šai kvalitātei ar eksistēšanu, kam teorētiski vajadzētu būt pašpietiekamai norisei.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nav vienotu, kopēju parametru, kuriem ir obligāti jāizpildās, lai runātu par dzīves kvalitāti - tas ir subjektīvs koncepts. Tomēr par pretēju jēdzienu "dzīves kvalitātei" var uzskatīt "ciešanas", ko var skaidot kā subjektīvu (jau atkal!) fizisku, garīgu, sociālu vai emocionālu sāpju pieredzi. Ja, piemēram, fiziskās ciešanas sasniedz tādu apmēru, ka dzīves kvalitāte vairs nav restaurējama tiktāl, ka konkrētais indivīds to atzīst subjektīvi par "dzīvojamu" dzīvi, tad nāve var šķist labākais risinājums.
Un, kā jau te kaut kur iepriekš tika minēts, skaidrs, ka eitanāzija ir pēdējā izvēle.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kāpēc tik liels īpatsvars un loma tiek piešķirta tieši fiziskajām ciešanām, it īpaši saistībā ar dzīvojamo dzīvi? Tikpat labi var iedomāties daudz graujošākas mentālās un garīgās ciešanas, kuru rezultātā dzīve vairs nešķiet dzīvojama. Subjektīvi skatoties, protams, tikpat subjektīvi kā, piemēram, pusaudzim, tīnim, kam pēc sirsniņas salaušanas, pēc visādiem mēģinājumiem dzīvot, eitanāzija arī šķistu, kā vienīgā un pēdējā izvēle.

(Reply to this) (Parent)

klau, man tāds personisks jautājums - esi kādreiz redzējis cilvēku agonijā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, un? Redzi, man nav tādas stingras definīcijas un nojēguma par agoniju. Vai tā tiešām bija agonija, ko es redzēju? Patiesi, cilvēks it kā cieta. Bet visādi cilvēki cieš, un cilvēki dažādos veidos piedzīvo agoniju, un cilvēki dažādos veidos arī i z d z ī v o agoniju, arī tas ir redzēts. Un kāpēc cilvēkam liegt šo iespēju - izdzīvot, nevis drīzāk nedzīvot. Drīzāk tieši šī agonija varbūt liek apzināties dzīvības atomāro un iespaidīgo iedabu, to trauslo robežu starp dzīvību un ne-dzīvību, saasinājums, kurā, nu vismaz man, dzīvības opcija izrādījās dzīvotspējīgāka nekā nāve. Par spīti visam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kāpēc tu nevari lēmumu par to, vai agonija tam konkrētajam cilvēkam ir "izdzīvojama" vai nē, atstāt viņa paša ziņā? Tikai viņš vienīgais zina, vai un cik panesama/nepanesama ir viņa agonija. Tu to nezini, es to nezinu, tikai tas cilvēks.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ja tu tiešām esi redzējis cilvēku agonijā un apgalvo, ka 'nevajag liegt cilvēkam to piedzīvot', tu esi brutāli cietsirdīgs.
nav tādas 'dažādas agonijas'.
agonija ir the ultimate level.
un kā gan vienlaikus atbildi, ka redzēji agoniju, tad atkal - vai maz redzēju. es teiktu - neredzēji.
un nav runa par saasinājumu vai ka būs atkal labi. ir runa par situācijām, kad nebūs labāk nekad. būs tikai mokas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pagaidām likumdošanā un sabiedrībā dominē amorāli moralizējošs uzstādījums slimam indivīdam nodrošinātu tādu dzīvi, par kuru viņš ir ļoti neapmierināts (lai neteiktu vairāk).

(Reply to this) (Parent)