|
Jan. 12th, 2015|03:04 pm |
Mīļie cilvēki, lūdzu, izdariet tā, lai vēl manas dzīves laikā Latvijā eitanāzija būtu legalizēta un brīvi pieejama. Pļāpājot ar šveices ieziemiešiem interesantākā sarunas daļa bija par "eitanāzija mūsu dzīvēs" praktisko pieredzi, tā kā vienam tur jauns depresīvs kolēģis, otram uz gultas palikusī vecmāmuļa un daudzi citi cilvēki riņķī apkārt ir izvēlējušies beigt savas dzīves gaitas normāli, ar eitanāzijas palīdzību. Vietējie gan ar dalītām jūtām vēstīja par šiem notikumiem, lai gan tie ir tie paši cilvēki, kuri dirsās par vācu migrantiem, kuri atņem šveiciešiem darbavietas u.tml. konservatīviem tematiem.
Man personīgi tas šķiet lieliski. "Nemaz tik traki jau viņam nebija", "viņš bija pārāk jauns", "nevar zināt, kas mūs sagaida nākotnē" u.t.t., man nešķiet nopietni (nopietnā sadaļa varētu būt visādi brīvprātīgā, bet vairāk piespiedu kārtā notikušie u.tml. trikī gadījumi, par ko labāk zinās pļāpāt medicīnas ētiķi, bet es ne par to šoreiz). Ja cilvēks grib finalizēt šīs zemes gaitas, būtu tikai lieliski, ja viņam būtu iespēja izdarīt to tīri, civili un bez lieka trobeļa. Tas nekas, ja kādam no malas šķiet, ka varēja paciesties, saņemties etc., manuprāt, tieši šie gadījumi, kas no malas šķiet ne pietiekami dramatiski, būs labs iemesls vēl dzīvajiem padomāt divreiz, pirms koķetēt ar depresiju un visādiem citādiem klīniskiem stāvokļiem. Dzīve kļūs pa resursu, līdzīgi naudai, veselībai, izglītībai, ar kuru rīkoties, nevis kaut kāds obskūrs vienums, kura gaita zināmā mērā ir loterija. |
|