Nav vienotu, kopēju parametru, kuriem ir obligāti jāizpildās, lai runātu par dzīves kvalitāti - tas ir subjektīvs koncepts. Tomēr par pretēju jēdzienu "dzīves kvalitātei" var uzskatīt "ciešanas", ko var skaidot kā subjektīvu (jau atkal!) fizisku, garīgu, sociālu vai emocionālu sāpju pieredzi. Ja, piemēram, fiziskās ciešanas sasniedz tādu apmēru, ka dzīves kvalitāte vairs nav restaurējama tiktāl, ka konkrētais indivīds to atzīst subjektīvi par "dzīvojamu" dzīvi, tad nāve var šķist labākais risinājums.
Un, kā jau te kaut kur iepriekš tika minēts, skaidrs, ka eitanāzija ir pēdējā izvēle.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kāpēc tik liels īpatsvars un loma tiek piešķirta tieši fiziskajām ciešanām, it īpaši saistībā ar dzīvojamo dzīvi? Tikpat labi var iedomāties daudz graujošākas mentālās un garīgās ciešanas, kuru rezultātā dzīve vairs nešķiet dzīvojama. Subjektīvi skatoties, protams, tikpat subjektīvi kā, piemēram, pusaudzim, tīnim, kam pēc sirsniņas salaušanas, pēc visādiem mēģinājumiem dzīvot, eitanāzija arī šķistu, kā vienīgā un pēdējā izvēle.

(Reply to this) (Parent)