Kas ir "dzīves kvalitāte"? Pēc kādiem kritērijiem un parametriem tu to rēķini? Turklāt kāds sakars šai kvalitātei ar eksistēšanu, kam teorētiski vajadzētu būt pašpietiekamai norisei.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nav vienotu, kopēju parametru, kuriem ir obligāti jāizpildās, lai runātu par dzīves kvalitāti - tas ir subjektīvs koncepts. Tomēr par pretēju jēdzienu "dzīves kvalitātei" var uzskatīt "ciešanas", ko var skaidot kā subjektīvu (jau atkal!) fizisku, garīgu, sociālu vai emocionālu sāpju pieredzi. Ja, piemēram, fiziskās ciešanas sasniedz tādu apmēru, ka dzīves kvalitāte vairs nav restaurējama tiktāl, ka konkrētais indivīds to atzīst subjektīvi par "dzīvojamu" dzīvi, tad nāve var šķist labākais risinājums.
Un, kā jau te kaut kur iepriekš tika minēts, skaidrs, ka eitanāzija ir pēdējā izvēle.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kāpēc tik liels īpatsvars un loma tiek piešķirta tieši fiziskajām ciešanām, it īpaši saistībā ar dzīvojamo dzīvi? Tikpat labi var iedomāties daudz graujošākas mentālās un garīgās ciešanas, kuru rezultātā dzīve vairs nešķiet dzīvojama. Subjektīvi skatoties, protams, tikpat subjektīvi kā, piemēram, pusaudzim, tīnim, kam pēc sirsniņas salaušanas, pēc visādiem mēģinājumiem dzīvot, eitanāzija arī šķistu, kā vienīgā un pēdējā izvēle.

(Reply to this) (Parent)

klau, man tāds personisks jautājums - esi kādreiz redzējis cilvēku agonijā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, un? Redzi, man nav tādas stingras definīcijas un nojēguma par agoniju. Vai tā tiešām bija agonija, ko es redzēju? Patiesi, cilvēks it kā cieta. Bet visādi cilvēki cieš, un cilvēki dažādos veidos piedzīvo agoniju, un cilvēki dažādos veidos arī i z d z ī v o agoniju, arī tas ir redzēts. Un kāpēc cilvēkam liegt šo iespēju - izdzīvot, nevis drīzāk nedzīvot. Drīzāk tieši šī agonija varbūt liek apzināties dzīvības atomāro un iespaidīgo iedabu, to trauslo robežu starp dzīvību un ne-dzīvību, saasinājums, kurā, nu vismaz man, dzīvības opcija izrādījās dzīvotspējīgāka nekā nāve. Par spīti visam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kāpēc tu nevari lēmumu par to, vai agonija tam konkrētajam cilvēkam ir "izdzīvojama" vai nē, atstāt viņa paša ziņā? Tikai viņš vienīgais zina, vai un cik panesama/nepanesama ir viņa agonija. Tu to nezini, es to nezinu, tikai tas cilvēks.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

+1
TIEŠI TĀ!

(Reply to this) (Parent)

Cilvēki var (un mēdz) kļūdīties. Dzīvības/nāves jautājumā ar kļūdīšanos saistītā atbildība un sekas visu kāpina par sazin cik procentiem. Ai, nu, mēs kļūdījāmies, viņš varēja dzīvot; ai, nu mēs kļūdījāmies; ja nu viņš tomēr būtu pārdomājis? ja nu mēs kaut ko varējām darīt? Kā pēc tam var tikt galā ar ko tādu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu un kas? Man, piemeram, sadas pardomas neskiet saistosas. Taja bridi ta bija labaka iespejama izvele. Ja cilvekam skistu, ka nakotne varbut varetu nest kadu risinajumu, tad jau vins izdaritu citu izveli, ne? Manuprat, sada iespejamiba (lai cik vienaldziga ta ari man nebutu), mudinatu cilvekus nopietnak iztureties pret savam izvelem - nebut ne sliktas sekas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Problēma ir tur, ka šī brīža nāvinieka izvēli jārealizē citam cilvēkam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ja esi pie apzinas, savu glazi vari izdzert pats.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ok, tam es piekrītu, tā cilvēka pašas sirdsapziņas brīvība un par to, lai atbild viņš pats. Man tikai ir aisi, ja tādas lietas tiek formalizētas un institucionalizētas valsts līmenī.

+ protams, apkārtējiem un pārējiem ("kopienai") ir jāsaglabā tiesības arī atturēt, vai atņemt glāzi.

(Reply to this) (Parent)

Ka ari apstaklos, kur cilveka dzive ir tik gara un tada, ka ta ir sobrid, izvele beigt savas siszemes gaitas un dot vairak vietas citiem, varetu, manuprat, zinama mera but cieniga izvele. Un tie citi, kas asiste pie si procesa, ne mazak celi, ka tie, kas uzrauga labu piedzimsanu.

(Reply to this) (Parent)

Nu, kļūdījās, kļūdījās, liela muiža. Atsevišķi ņemta indivīda dzīvības vērtība mūšdienās ir stipri pārvērtēta, pie tam, kā likums, tikai teorijā, nevis praksē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mēdz mēļot, ka 'tumšajos viduslaikos', vai, nezinu, kaut kādās barbaru (lai vai ko tas nozīmētu) sabiedrībās atsevišķā cilvēka dzīvībai vispār nebija nekādas vērtības. Es tikai priecājos, ka cilvēce dažās pasaules vietās ir sūri izlauzusies ārā un cauri tādai domāšanai. Tik ilgi, kamēr cilvēks dzīvo, ir iespēja. Un iespēja ir brīvība.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Dažās pasaules valstīs ir utopisti, kas vēlamo uzdod par esošo, tas arī viss.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kā arī tie, kas esošo (piemēram, nihilismu) uzdod par vēlamo.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ja tu tiešām esi redzējis cilvēku agonijā un apgalvo, ka 'nevajag liegt cilvēkam to piedzīvot', tu esi brutāli cietsirdīgs.
nav tādas 'dažādas agonijas'.
agonija ir the ultimate level.
un kā gan vienlaikus atbildi, ka redzēji agoniju, tad atkal - vai maz redzēju. es teiktu - neredzēji.
un nav runa par saasinājumu vai ka būs atkal labi. ir runa par situācijām, kad nebūs labāk nekad. būs tikai mokas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, ne tik vienkārši, gluži pretēji - "mēs (vai es) palīdzēsim viņam tikt tam cauri".

runājot par subjektīvo - ja ārsts vai tuvinieki viņam ļoti skaidros un uzvērs, ka cerību nav, ka tālāk būs tikai mokas, utt, nu tad, protams, nav jābrīnās, ka cilvēks tiešām sāks tā domāt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Opā. Tu tiešām nesaproti.

(Reply to this) (Parent)

Gadijumi, kuros cilveks tiek novests lidz sadai izvelei, te apzinati tika atstati aiz borta, jo tas ir pavisam cits, pamatigs jautajums, kuru -es butu pateiciga - mes varetu soreiz necilat.

(Reply to this) (Parent)

vēl joprojām nesaproti - ir gadījumi, kad nav iespējams 'tikt cauri', jo ir tikai progresija uz vēl sliktāku stāvokli. iespējams, ka tu nezini tādas situācijas, bet tādas ir. kad tik tiešām, lai kā ārsti censtos novērst progresu, tas nav iespējams.
un nē, lai kliedētu tavu pieņēmumu, ka ārsti vēlas, lai cilvēki mirst, tad, zini, parasti ārsti cenšas palīdzēt.
un mokas, diemžēl, nav kāda ārsta vai tuvinieka iestāstāstīts fenomens, bet paša cilvēka pārdzīvojums. un viņš nevis tā domā, bet ir mokās konstanti. un parasti jau ir otrādi, ka slimnieks ārstam un tuviniekiem vēsta par saviem pārdzīvojumiem, kas vairs nav izturami, ciešami. kad enough is enough.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, es nesaprotu un atsakos saprast, ka ir gadījumi, kad nav iespējams tikt cauri. To laikam sauc par ticību, vai ne? Ticība tic neredzamām lietām. Un šī pati ticība, šis, he he, wishful thinking, atsakās ticēt tādam fizioloģiskam determinismam, kādu bīda cauri eitanāzijas aizstāvji. Kāpēc dignity in dying vietā nevar būt dignity in living.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Atvaino, bet mēs neesam tikko nokrituši uz zemes un nav jāizliekas, ka mēs nezinām, kas notiek noteiktu slimību laikā. ja tu nezini, tad tas nenozīmē, ka mediķi nezina, un tas arī nenozīmē, ka tad, ja tu nezini, ka ir slimības, no kurām neizārstējas, tad tā uz pasaules nenotiek.
un tu vari ticēt cik gribi, tas pilnīgi neko nenozīmē gala stadijas metastazējušamies audzējam.

kāpēc tad, ka tu uzstāj, ka kādam pēc tava prāta vajadzētu dzīvot, nevarētu cienīt viņu un nedomāt viņa vietā?
jo tu nepiekristu, ka tad ja tu gribētu tagad ar savu dzīvi darīt lietu x, piemēram, braukt uz laukiem, kāds no malas tev spītīgi liktu palikt pilsētā, jo viņam tā šķiet ciņpilnāk. un tu teiktu - kādas tev ir tiesības noteikt, kā man dzīvot.

un visu labu. diskusija no zirga puses beigusies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vai Tev ir vismaz aptuvens priekšstats, kādas sāpes jūt, teiksim, vēža slimnieks?

(Reply to this) (Parent) (Thread)