Nē, ne tik vienkārši, gluži pretēji - "mēs (vai es) palīdzēsim viņam tikt tam cauri".

runājot par subjektīvo - ja ārsts vai tuvinieki viņam ļoti skaidros un uzvērs, ka cerību nav, ka tālāk būs tikai mokas, utt, nu tad, protams, nav jābrīnās, ka cilvēks tiešām sāks tā domāt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Opā. Tu tiešām nesaproti.

(Reply to this) (Parent)

Gadijumi, kuros cilveks tiek novests lidz sadai izvelei, te apzinati tika atstati aiz borta, jo tas ir pavisam cits, pamatigs jautajums, kuru -es butu pateiciga - mes varetu soreiz necilat.

(Reply to this) (Parent)

vēl joprojām nesaproti - ir gadījumi, kad nav iespējams 'tikt cauri', jo ir tikai progresija uz vēl sliktāku stāvokli. iespējams, ka tu nezini tādas situācijas, bet tādas ir. kad tik tiešām, lai kā ārsti censtos novērst progresu, tas nav iespējams.
un nē, lai kliedētu tavu pieņēmumu, ka ārsti vēlas, lai cilvēki mirst, tad, zini, parasti ārsti cenšas palīdzēt.
un mokas, diemžēl, nav kāda ārsta vai tuvinieka iestāstāstīts fenomens, bet paša cilvēka pārdzīvojums. un viņš nevis tā domā, bet ir mokās konstanti. un parasti jau ir otrādi, ka slimnieks ārstam un tuviniekiem vēsta par saviem pārdzīvojumiem, kas vairs nav izturami, ciešami. kad enough is enough.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, es nesaprotu un atsakos saprast, ka ir gadījumi, kad nav iespējams tikt cauri. To laikam sauc par ticību, vai ne? Ticība tic neredzamām lietām. Un šī pati ticība, šis, he he, wishful thinking, atsakās ticēt tādam fizioloģiskam determinismam, kādu bīda cauri eitanāzijas aizstāvji. Kāpēc dignity in dying vietā nevar būt dignity in living.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Atvaino, bet mēs neesam tikko nokrituši uz zemes un nav jāizliekas, ka mēs nezinām, kas notiek noteiktu slimību laikā. ja tu nezini, tad tas nenozīmē, ka mediķi nezina, un tas arī nenozīmē, ka tad, ja tu nezini, ka ir slimības, no kurām neizārstējas, tad tā uz pasaules nenotiek.
un tu vari ticēt cik gribi, tas pilnīgi neko nenozīmē gala stadijas metastazējušamies audzējam.

kāpēc tad, ka tu uzstāj, ka kādam pēc tava prāta vajadzētu dzīvot, nevarētu cienīt viņu un nedomāt viņa vietā?
jo tu nepiekristu, ka tad ja tu gribētu tagad ar savu dzīvi darīt lietu x, piemēram, braukt uz laukiem, kāds no malas tev spītīgi liktu palikt pilsētā, jo viņam tā šķiet ciņpilnāk. un tu teiktu - kādas tev ir tiesības noteikt, kā man dzīvot.

un visu labu. diskusija no zirga puses beigusies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vai precīzāk - ko darīt katram ar katra paša dzīvi. to dzīvot vai nedzīvot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, man kā heteronomam faktoram īsti nav teikšanas par otra dzīvību vai nāvi. bet kā mēs varam būt droši, kā mēs tik viennozīmīgi varam postulēt, ka arī viņam kā autonomam ir šāda drošticamība un teikšana, ka viņam spriedumiem pašam par sevi ir galējais vārds.

(Reply to this) (Parent)

"kādas tev ir tiesības noteikt, kā man dzīvot" = "kādas tev ir tiesības noteikt, kā man mirt"?

(Reply to this) (Parent)

Vai Tev ir vismaz aptuvens priekšstats, kādas sāpes jūt, teiksim, vēža slimnieks?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, un?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tavi komentāri gan liecina par pretējo.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kādā ziņā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

piedod, bet man diskusija, kas balstīta uz "gudra padiršana padiršanas pēc" nav saistoša.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nesaprotu, kāds skars gudrai padiršanai. it kā jūsu pozīcija būtu kaut kas pašsaprotams un galēji racionāls, kam iebilst nozīmē 'gudri dirst diršanas pēc'

(Reply to this) (Parent)

Tiešām, kādā ziņā? Jo es, piemēram, vēža slimniekā (viņa agonijā, ciešanās, jā, arī vēlmē, lai sāpes izbeidzas) drīzāk visbiežāk redzu izmisīgu vēlmi un gribu dzīvot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kā jau augstāk norādīju - nav vēlmes izvērst diskusiju. Tu runā par lietām, par kurām maza sajēga.

Mana ikdiena paiet strādājot ar mirstošiem cilvēkiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un tam, ka tava ikdiena paiet strādājot ar mirstošiem cilvēkie, uzreiz automātiski jānodrošina tavu spriedumu un viedokļa valence, patiesums un stingrā pamatotība? Varbūt mana ikdiena arī paiet strādājot ar mirstošiem cilvēkiem, neesmu to teicis, nu un.

(Reply to this) (Parent)

Tie gadījumi, kad cilvēks patiešām vēlas mirt un ir bezcerīgs, ir daudz retāki, nekā mēs šajā diskusijā to vēlētos atzīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tapat ka visadu uzslanojumu del mes ari nevelamies izsvert iespeju, ka varetu gribet izbeigties ari ne galejos/bezcerigos stavoklos un sada velme nav nekas tragisks.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

To dažādo uzslāņojumu dēļ cilvēki, domājams, jau kopš laiku sākuma tik un tā ir izvēlējušies pašnāvēties (jautājums, protams, paliek par to, cik tālu tā ir brīva/nebrīva izvēle). Un tie pārējie, palikušie, domājams, jau kopš laiku sākuma - par spīti šķietami vērtībneitrālajam un vienaldzīgajam nāves faktam - to bieži vien (reizēm arī nē) ir uztvēruši visnotaļ traģiski. Kuram no abiem taisnība, kuram lielāks svars

(Reply to this) (Parent)