Cilvēki saka daudz ko. Kā izvērtēt un nošķirt, kad šis cilvēks tiešām ir visu pamatīgi izsvēris un pārdomājis, un kad tā ir mirkļa iegriba, untums, emociāls uzplūds, kas - varbūt - jau nākošnedēļ var mainīties?

+ Paskatīsimies vēsturiski/kulturāli. Antīkajā pasaulē pašnāvība bija ok, morāli pieņemama padarīšana. Tad kas ir tas, kāpēc pašnāvības morālā pieņemamība pēc tam krasi mainās?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet tad jau mēs ne uz vienu cilvēka (kompetentas personas) lēmumu nevaram paļauties un nevienu izvēli nevaram "ņemt par pilnu", jo tas taču varbūt ir untums, mirkļa iegriba... :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir dažādas izvēles un pavisam noteikti arī var runāt par zināmu lēmumu hierarhiju. Piekritīsi, ka jautājums par dzīvošanu vai nedzīvošanu nav tāda paša ranga jautājums par to, vai es gribu sviestmaizi ar tunci, vai tomēr labāk ar lasi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu pats atbildēji - sviestmaize ar tunci vai lasi vairāk izklausās pēc lēmumiem "mirkļa iegribā", nekā dzībības izbeigšana, pareizi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ne obligāti - arī tur var gadīties kādi pārdomāti un izvērsti pārspriedumi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vai tad kāds to apšauba!
Jālasa starp rindiņām.

(Reply to this) (Parent)

Tieši tāpat, kā tajos gadījumos, kad cilvēks atsakās no ārstēšanas (tādas tiesības jau tagad ir paredzētas pacienta tiesību likumā), kas arī daudzos gadījumos var beigties letāli. Ir problemātiski, bet tas nebūt nav nerisināms jautājums. Sistēmās, kurās eitanāzija / asistētā pašnāvība tiek praktizēta parasti ir iestrādāti mehānismi, kas palīdz nošķir izsvērtus lēmumus no mirkļa untumiem.

Labi, paskatīsimies. Un kas? Neredzu, kā šī "paskatīšanās" palīdz jautājumā par eitanāzijas legalizāciju. Turklāt, "antīkā pasaule" šajā gadījumā ir pārāk vispārīgi. Ciktāl mēs zinām, tad nebija tāda vispārīga konsensusa par to, vai pašnāvība ir vai nav ok. Bija cilvēki, kas teica, ka ir ok, un bija tādi, kas teica, ka pavisam nav ok.

(Reply to this) (Parent)