Fjokla (fjokla) rakstīja, @ 2009-08-27 10:10:00 |
|
|||
Vakar man gāja gluži tāpat kā tam Heriotam ar tiem nelaimīgajiem 24iem Pasaules gjeogrāfijas sējumiņiem, vārdsakot,kāds jaunskungs vismīļi piešķīra, tātad, man pakarmo (tam mantuplacim, lai dafiga loriņus notirgotu), ieraugot to rīku man uzreiz tapa skaidrs, ka tas nav nekāds "s ļohkim dvižeņijem ruki, vešalka prevraščajetsja, prevraščajetsja vešalka, v eļegantnij ženskij čemodan", stiept būs grūti, betē, betē, neba jau nu iešu te kādam savu vārgulību parādīt,vārdsakot,pakaramais tāds, nu pajem vienu fjoklu, noņem desmit ceņus nost un, vot, tev vešalka, pasmags ar tāds, diezgan, ar četrām, katrussavupusi kājām, katrai galā ritentiņš un kaukāds stienis vēl pa vidu, nuneko, noplātīju rokas,sak, paldies par kūkām,pajēmu pie rokas un gāju pa ceļu kā tāds mazliet apjucis slimnieks, kas tikko pamucis no klīnikas un aizmirsis atāķēt sistēmu.
Karoče, nenopriecāties,stiepu es šo gar to ostas šosejsmalu tusnīdama un sarkdama(jūs, drošvien, visi kopā ar bijušiem brūgāniem, braucāt garām un smējāties) līdz sapratu, ka nu gan būs gals klāt, ko darīt, stiept apukaļ, čtota kaunīgi, nuneko, apstājos uzpīpēt, nu man jau, ziniet, kā vājam dzimumam, tā aizdedze arī vāja, vārdakot pīpēju un elšu un domāju, kabi nahui krūmos iemest šito verķi, līdz iedomājos, jopcikrāzīt, mums tak i ritentiņi, mēs tak varam ripināties. Nu ripināties, ta ripināties, caur dziesmsvētkparku ripinājāmies svilpodami, mazliet gan grabēdami, betē neko,savukārt, dzirnavielā gan sākām niķoties un skrējām tusnei zem kājām tā, ka ik pa brīžam šī taisījās maukt uz mutes.
Nu, neko, domāju, ja nu es te pa to dzirnavielu grabinos, ieies pie memmes uzpīpēt, saku, čau, memme, iznāc ārā un iedo man ūdeņa nodzerties, nu, iznāk memme un saka, vaimandieniņ,bet fjokla, tev taču vienreiz vaidzētu iegādāties džeku ar mašīnu, es saku, nav tādu pasaulē, dod ūdeņa. Nu, šī saka, ja jau tu te atbrauci, ta iebraucam, hehehē kafeinīcā kotletes noēsties, es saku, šitanos laikos jau nevar spīdīgus priekšmetus atstāt uz ielas, braukšu iekšā ar visu. Tanu mēs ēdām kotletes,memme, pakaramais un es,gribēju jau arī šim, tam pakaramam (biju jau iedevusi šim iesauku – Naidžels, vai nav jauki?) vienu tā padziļāk iespraust, (vēlviens hehēhē),bet tad atmaigu, jo beidzot biju atguvusi dabiski bālo, smagu priekšmetu neapgrūtināto sejas krāsu un varēju turpināt sevis izlielīto "vienu pūtienu" līdz blaumaņielai.
Mazo lietutiņu un garāmgājēju neizpratnes pilnos skatienus (man pofik, man pleijers ausīs)to jau mēs vispār neņemsim vērā,tā jau tāda pierasta mērfija maucība, betē pa vidam, kaukur, tai pusceļā starp latvijas avīzi un blaumaņielu, tai konsturkcijai paspruka vaļā kaukāds daikts, kas sāka nelāgi grabēt, pie kam, dikti pat apgrūtināt ripināšanos, nutaes tur tupus rāpus viņu čiņīju, pilsoņi kāpa man pāri un purpināja kaukādus lāstus, bet es tik tupēju un glāstīju viņa metāliskās daļas un domāju, nekas, nekas, draudziņ, tūlīt būsim mājās, tikai viens pūtiens, tad -piektajā stāvā, un tad, perdelīgais dzelzs malkascirtēj, lai lāsts pār tevi un visu tavu dzimtu, es tevi izsviedīšu pa logu nafig un tu mirsi lēnā, mokošā nāvē!
Karoče, uz brīvībsielas stūra es šo sāku nēsāt uz rokām, jo tā viņa sastāvdaļa nepārtraukti šļuka, glaudās man klāt dažādās aizdomīgās vietās un, visbeidzot, vilkās pa zemi, biju tik svētlaimīga, iemeimurojot tai vaŗtrūmē, kā es cerēju- beidzot paslēpta no ļaužu pārmetuma pilnajiem skatieniem, bet, kas tev deva, taisni pie durvīm, prikiņ - krāsotājs stalažās, bļagj, iekāries, kas manu skaļo "grabu-grabu-trrrrrrrrrrrrr-ftrrrrrrrrrr
Nuja, atnācu mājā, pieliku blakus tam smagajam Žuburam, kas man jau bija,- kātad, smagumā un neērtumā akurāt vienādi, nu man tādi ir divi, tagad esam drošībā, hohohõ! Domāju, vaidzētu kabi iegādāties vēl trešo, šorīt promiedama atstāju šos blakus, moška Naidžels un Žuburs kaukā vieni atstāti, iepazīsies un pa abiem sataisīs to PĀRpakaramo, nuto „s ļohkim dvižeņijem ruki, vešalka prevraščajetsja, prevraščajetsja vešalka v eļegantnij ženskij čemodan!” Tādas, lūk, manas mantrausīgās ainiņas.