Comments: |
vecāki - nē. Bet citi cilvēki - jā. Jokaini, jo visādas gazirovkas, belašus un vēsmas, ko tad, uz mājām nest apēšanai?
es kaut kā pati to īsti neatbalstu, ja nu vienīgi tas nav saldējums vai arī kādos īpašos izmisuma brīžos kāds snikers vai cita šocene, ko ātrumos notiesāt, lai nav gluži jāģībst. neatceros, ka vecāki būtu to mācījuši. bet, kad jaunākais pusbērns apgalvoja, ka būtu stilīgi brokastis ēst skrienot pa ceļam uz skolu (tobiš maižuks vienā rokā, sporta tērpa maiss otrā, un laikam jau šāda ir kaut kāda pierasta prakse citiem), tad gan es ātri viņu nobīdīju no tās domas sakot, ka cilvēkam ir jābūt spējīgam rast gana daudz laika savā dienas kārtībā, lai normāli piesēstu pie galda un paēstu, tādējādi cienot pats savu ķermeni un smadzeni, jo no dažām minūtēm mazāk miega viņam diži sliktāk nebūs, bet normāli nepaēdis ļautiņš gan nav diži prātīgs.
Domu sapratu, un atbalstu. Bet no otras puses, ja sakārojas kādu banānu vai salčuku, vai trijstūrmaizi, vai arī tiešām dienas dunā vienīgais brīdis, kad kaut ko norīt , ir pārskrējienā no A uz B, tad kas tur slikts? Man vēl nāk prātā doma, ka varbūt padomju laikos tā ēšana uz ielas itka asociēta ar tādu kā izrādīšanos - lūk, man, redz, ir kaut kas ēdams. Jums nē. Atceros, ka bērnībā pagalmā bija meitene, kurai tētis bija jūrnieks. Viņš bija atvedis banānus. Es laikam banānu biju redzējusi tikai zīmējumos bērnu grāmatās par Āfriku. Tā meitene iznāca pagalmā, lēni mizoja to banānu un lēni ēda, gāja cauri pagalmam un ēda, lai visi redz, ka viņai banāns. Un visi skaudīgi skatījās. Varētu padomāt, ka to banānu mājās nevarēja apēst...Varbūt tāpēc tā?
From: | asiize |
Date: | January 30th, 2019 - 05:03 pm |
---|
| | | (Link) |
|
jā, man liekas, ka arī mācīja, ka nevar tāpēc, ka varbūt citiem arī gribēsies un viņiem nebūs
| From: | milda |
Date: | January 30th, 2019 - 05:08 pm |
---|
| | | (Link) |
|
jā. man ar publiska ēšana tika liegta ar šādu skaidrojumu un jo tas tad arī ir drausmīgi nepieklājīgi.
| From: | mufs |
Date: | January 30th, 2019 - 07:17 pm |
---|
| | | (Link) |
|
mī tū
| From: | mufs |
Date: | January 30th, 2019 - 07:18 pm |
---|
| | | (Link) |
|
bet,izlasot Vilibalža ierakstu zemāk, tās atmiņas ir par Rīgu. Mājās, miesta pagalmā ēst ābolus nebija nekas slikts un zapcaizes upes malā
mums bija Grīziņkalns, bet diezgan slēgta vide, jā, varētu teikt kā laukos :)
Nē, neko tādu neatceros. Turklāt tā kā pagalmā bijām bars, tad iznest bļodu ar pīrādziņiem vaiābolu grozu uz visiem nereti bija vienīgā opcija mūs pabarot pirms nakts iestāšanās.
From: | fedrs |
Date: | January 30th, 2019 - 05:18 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Bet sēdēt "vasaras terasē" Audēju ielas vidū un ēst? ;)
padomju laikos Audēju ielas vidū bija vasaras terase ar ēšanas iespējām?
| From: | goddes |
Date: | January 30th, 2019 - 05:26 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Šķiet, ka daudz variantu ko iegādāties un ēst ārpus mājas nebija, un ja bija, tad izmācīja " iedod nokosties" , kaut tā ir desmaize, vienmēr kāds gribēja nokosties.:>
+ un man liekas, tas taistīts ar to, ka toreiz viss bija deficīts, ja vien nedzīvoji laukos, kur pats saviem spēkiem tiki pie desām un siera.
| From: | goddes |
Date: | January 30th, 2019 - 08:26 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Tā kā viss - gluži nē, ja runa par ēdamo, bet rocība gan bija kā bija un dilemma 20kapeikas ziedot saldējumam, burbuļpūšamam vai septiņām burtnīcām (kuras vienbrīd bija deficīts) gan. Parasti atrisināja stikla taras nodošanas bizness:))
mana mamma liedza ēst uz ielas saldējumu, putekļu dēļ, ja pareizi atceros. gāzēto gan dzērām.
laikam kkā tā bija, un man bija diezgan nepatīkami piefiksēt Hāgas akadēmijā, kad students (ne jau tikai viens) piestūķējis muti ar baltmaizi mēģina sarunāties ar pasniedzēju
Neatceros. Saldējumu gan sabiedriskās vietās ļāva ēst.
ko tik man "nemācīja" ;)) bet par šo vairāk teātrī / sanākšanās. Pārējo tik strikti nebija - garos pārbraucienos mazas ragaviņas - grobas āboli, grauz
Man tas pašai nepatika- jo kā gan lai nomazgā rokas pēc saldējuma ēšanas? Un netīras rokas ir fuipē. Otrkārt, tā kā es pilnīgi visu ēdu, klāt dzerot ūdeni, tad biju izdomājusi, ka citādi var aizrīties. Joprojām gan ēšanu gaitā piekopju Galējas Krīzes brīžos, bet par normu negribētu vis.
Kaut kas teica, bet man bija diezgan vienalga (atšķirībā no daudzām citām kaunināšanām, kas nebija vienalga)
| From: | sw |
Date: | January 30th, 2019 - 06:51 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Nemācīja. Bet drausmīgi riebīgi, kad viens pats kaut ko ēd, citi sēž līdzās vai, vēl sliktāk, pretī un lūr virsū (piem., sabtransā). Tāpēc esmu vienmēr dikti izvairījusies no šīs prakses, ja vien neatrodas kāda vietiņa parkā vai vismaz uz soliņa T/C, kur liela daļa klātesošo jau kaut ko rij no maisiņiem vai paciņām.
| From: | bozena |
Date: | January 31st, 2019 - 12:25 am |
---|
| | | (Link) |
|
Nē, nekad. Nezināju tādu kauna lietu. Bērnībā nākot no bodes es varēju īzī pīzī apēst pus baltnaizes batona, izdzert mazo trīsstūrpienu. Droši vien arī desu uzkostu, ja tāda būtu dabonama. Es biju persona, ko sūtīja uz veikalu pēc elementārajām precēm, un atlikumu varēja paturēt. Un tad vēl ciema bodē bija eklēri. Tos es un citi sīkie pirkām, lai arī nebija tā, ka baigi garšoja.
Ar padomju laikiem tam nekāda sakara, drīzāk ar sociālo izcelsmi. Ēšana kā rituāls, ar ko "labi audzināti" ļaudis atšķiras no "prastiem". | |