|
Jan. 30th, 2019|04:58 pm |
Domu sapratu, un atbalstu. Bet no otras puses, ja sakārojas kādu banānu vai salčuku, vai trijstūrmaizi, vai arī tiešām dienas dunā vienīgais brīdis, kad kaut ko norīt , ir pārskrējienā no A uz B, tad kas tur slikts?
Man vēl nāk prātā doma, ka varbūt padomju laikos tā ēšana uz ielas itka asociēta ar tādu kā izrādīšanos - lūk, man, redz, ir kaut kas ēdams. Jums nē. Atceros, ka bērnībā pagalmā bija meitene, kurai tētis bija jūrnieks. Viņš bija atvedis banānus. Es laikam banānu biju redzējusi tikai zīmējumos bērnu grāmatās par Āfriku. Tā meitene iznāca pagalmā, lēni mizoja to banānu un lēni ēda, gāja cauri pagalmam un ēda, lai visi redz, ka viņai banāns. Un visi skaudīgi skatījās. Varētu padomāt, ka to banānu mājās nevarēja apēst...Varbūt tāpēc tā? |
|