Sūrreālisms

ClaireB scenrārijs, 1998. gads.
 

loli un neloli par un ap Silent Hill

http://trianglemansh.ytmnd.com/
http://locked.ytmnd.com/
http://whatissilenthillmonsters.ytmnd.com/
http://silenthillcloudsong.ytmnd.com/
http://stinkinbitch.ytmnd.com/
http://silenthillualuestheclassics.ytmnd.com/
http://whatispyramidhead.ytmnd.com/
http://shemo.ytmnd.com/
http://pyramidheadiscoming.ytmnd.com/
http://pdemonspinsrightround.ytmnd.com/
http://dahliametal.ytmnd.com/
http://silenthillthemovie.ytmnd.com/
http://pbanjo.ytmnd.com/
http://patientdemontherapy.ytmnd.com/
http://heatherstares.ytmnd.com/
http://pyramidheadlolibonus.ytmnd.com/
http://pyramidheadnextday.ytmnd.com/
http://silentthrill.ytmnd.com/
http://sh5re5bestfriends.ytmnd.com/
http://byberryhospital.ytmnd.com/ (kaut kas nopietns: bradājumīgi)
http://hospitalworld.ytmnd.com/
http://deadcity.ytmnd.com/ (nopietns, Černobiļa)

Tā kā priekšrecenzijai līdzīgs priekšmets par dažiem ļoti sasodīti glītās un lieliskās Survival Horror videospēles Siren aspektiem.

Šķiet, ka beidzot būšu iemācījies mīlēt šo spēli, kuru līdz šim cienīju tās inovativitātes un ūberfakinētā grūtuma dēļ.
Iemācījos to novērtēt un tās daudzos, īsos, bet sasodīti ilgi spēlējamos, atkārtojošos variantus - viena karte var saturēt vairākas spēlējamās reizes - misijas: līdz pat trim, šķiet.

Iemācījos cieīt spēles mazlineāro uzbūvi un šo rekursīvo variantu repetetīvo, tomēr citādo, savādo dabu: ir karte, no sākuma dod pirmo misiju, pēc tās iziešanas: otro. Un ja neesi kaut ko variantā pamanījis, tad atsviedīs nepieciešamību iziet variantu vēlreiz, lai atrastu pazaudēto. Un ne vienmēr viena varianta visas instances būs spēlējamas ar vienu un to pašu personāžu. Iekš Siren ir kādi 9 spēlējamie personāži, kuri savu gaitu laikā satiek viens otru tiešā vai pastarpinātā veidā, vai nesatiek vispār. Un spēles stāsts ir lipināms kopā kā puzle, kur viens tās gabaliņš ir viena protagonista piedzīvotais viena varianta instancē. Interesants koncepts.

Interesants ir arī progress: nav gluži lineāri, nav arī hronoloģiski, bet ir pakārtoti atslēgnotikumiem, kuri savstarpēji saista protagonistus vai protagonistu + notikumu: savāc to, atrodi to, izmanto to un tad parādās uzraksts, ka ar to un to cilvēciņu var spēlēt tās un tās kartes otro misiju. ( ... tālāk ... )

Ja ir kāds cilvēks uz planētas, kurš ir ārkārtīgi zinošs Survival Horror lauciņā, tad tas ir viņš. Cilvēks, kurš radījis un vada Chris' Survival Horror Quest kopš 2003. gada. Viņa mērķis ir bez maz vai iziet visas Survival Horror/Horror spēles un dot par tām savu in-depth viedokli. Uz šo brīdi viņš ir izgājis 43 Horror spēles.

Nākamais aiz viņa varētu būt es :D
Man ir līdzīgs mērķis, kura īstenošanu ierobežo vien finansu resursi, hehe


Galvenais sakāmais ir tas, ka absolūti piekrītu šim viņa sakāmajam (izņemot baisumu, bet tas ir subjektīvi), seko fragments no intervijas:

Which has been your favourite game?
This is a hard question to answer. I could go with Siren, because it's easily the scariest game I've ever played. It's also soul-crushingly difficult, so much so that I think most players will find it unreasonable. I could go with Hell Night, which is a fantastic first person PS1 game, but that title is so obscure that most of your readers will never be able to play it. So I'll stick with Silent Hill 2, which I think is one of the best games ever made. Few titles can compete with Silent Hill 2's narrative competence, frightening characters, and puzzling level design. It's fantastic.

Hell Night, tātad, būs mana nākamā PS1 spēle manā plauktā, šķiet, jo pārējās minētās jau ir, hehe

Eksperimentālos nolūkos uzbliezu Survival Horror komūnu.
Sīkāka info te: http://klab.lv/community/survival_horror/#entry_362

UPD: http://klab.lv/~disfigurator/51936.html

Tīri informatīvi minēšu radījumus, kurus esmu atradis, kuri ir spēlējami ar vienkāršu telefonu ar Java atbalstu (japāņu 3D spējīgos telefonus nav ko minēt, pagaidām) un nedaudz pagaršojis:

Survival Horror:
Darkest Fear
Darkest Fear 2
Darkest Fear 3
Silent Hill: Orphan
Resident Evil - Confidential Report: File 1
Resident Evil - Confidential Report: File 2
Resident Evil - Confidential Report: File 3
Resident Evil - Confidential Report: File 4
Resident Evil - Genesis
Resident Evil - The Missions 2D
Resident Evil - The Missions 3D

Horror:
Nightmare
Nightmare Creatures

Kā zināms, Survival Horror saknes sniedzas iekš sākotnējā, DOSīgā Alone In The Dark un tā definētajiem game-play elementiem, kā arī uz dažu Clock Tower (Capcom) elementu bāzes. Bet pašu saknes aizmetni var ieraudzīt vēl senākā DOS spēlē no Capcom - Sweet Home. Bet, zināms ir arī tas, ka žanram nosaukumu deva Capcom ar savu trieciensēriju vārdā Resident Evil, kurā ir apvienoti un izsmalcināti minēto spēļu elementi, radot tādu Survival Horror, kādu mēs pazīstam un cienām.
Lai gan šī daļa vairs neko neietekmē (megaietekmēja pirmā daļa), bet attīsta, tā ir piederīga šai Alone In The Dark spēļu sērijai un The New Nightmare daļa (ceturtā) ir pilnībā baudāms un lielisks radījums ar lieliskām kvalitātēm.

Spēles stāsts ir par detektīvu un arheoloģi, kuri, viens otram nezinot, tiek noalgoti darbiņam – katram protagonistam savs darbiņš pēc savām spējām. Pēc lidmašīnas avārijas kompanjoni tiek šķirti un spēle piedāvā izvēli - ar kuru protagonistu spēlēt un mēģināt atrisināt Shadow Island noslēpumus un mistērijas.
Un te nu ir viena no spēles kvalitātēm - tā vietā, lai protagonisti atšķirtos tikai ar pikseļu pārkārtojumu, kā to dara daudzas spēles, sniedzot tikai minimālas atšķirības stāstā un notikumos, AITD: TNN piedāvā teju pilnībā atšķirīgus notikums un to norises vietas. Šie notikumi laika gaitā sastrādājoties interesantā manierē savijas kopā un, ja esam spēli izgājuši ar pretējā dzimuma tēlu, drīz vien šī savīšanās būs visai labi konstatējama. Rezultāts ir tīkams, jo iekš vienas spēles ir divi pietiekami atšķirīgi scenāriji, lai tos sajūtu līmenī atdalītu un katru sauktu teju par atšķirīgu spēli esam. Vienu no šiem scenārijiem var uzskatīt par tādu kā apakšdaļu, kura paskaidro arī iepriekšējo un sniedz vēl gana daudz stāsta, lai būtu interesanti un rastos cita, padziļināta izpratne par spēlē esošajiem notikumiem. Labs risinājums, kurš labi strādā. Tikko izgāju spēli otru reizi, šoreiz ar dāmu, un nebiju nemaz garlaikots – spēle deva pietiekami daudz šo atšķirību, lai būtu konstanta svaiguma un pilnības, nevis neveikla pagarinājuma sajūta. ( ... tālāk ... )

Te nu man sāk riebties mākslas veida – videospēles komerciālā puse.

Fatal Frame sērija triloģijas sastāvā (zināma arī kā Project Zero un vienkārši Zero) līdz šim dzīvoja uz PlayStation 2 un X-Box platformām – tur tās tika radītas un tur tās auga. Ja precīzāk – izcelsmes platforma bija un ir PlayStation 2, bet XBox ieguva papildinātus izdevumus vēlāk dažādās Director’s Cut formās. Bet nu, šķiet, ka komercijas negatīvās puses dēļ, Fatal Frame faniem jānoskatās, kā viņu mīļotais (esmu drošs šādi apgalvot) radījums, kurš viņiem licis, atvainojos, pļūtīt bailes biksēs, tagad ņem un aizceļo uz šo sekundāro “Family thing”, sauktu par Wii (man patīk ienīst šo gaišo ģimenes sūdu ar visu WiiFit aksesuāru priekšgalā, bet neesmu kaut kāds konsoles, šajā gadījumā PS2, slims fans – labprāt paniekotos ar Wii – konsole, kura psiholoģiski “nevelk” uz nopietnām spēlēm, konsole, kuras mērķauditorija ir svētdienas geimeri un ģimenes, kuras videospēles nepazīst un baidās no tām...) ( ... tālāk ... )

Rakstot RE4 recenziju, palika neliels un vispārējs pārpalikums ar sekojošu saturu:

Capcom Survival Horror spēles izceļas ar savu lielisko gameplay kvalitāti, gore kvalitāti, idejām, seksualitāti un laba, spodrināta "B" kino atmosfēru, kā arī ar mīlestību pret gotisko arhitektūru, viduslaikiem, pilīm, zinātnēm, zinātnisko fantastiku un alķīmiju. Gandrīz visi šie elementi dažādās proporcijās ir visās Capcom Survival Horror žanra spēlēs.

Bet, nākas secināt, ka Capcom nemīl baidīt spēlētājus, vai arī dara to tik amerikāniski, ka tas kļūst smieklīgi, nevis baisi.
Bet, Capcom savu Survival Horror spēļu spēlētājus bieži tur spriedzē un episki dzen stūrī, liekot izdzīvot, panākot to ar dažādiem neķītriem veidiem, kā, piemēram., pretinieku pārspēku un totāli totālu resursu minimumu, kura dēļ Capcom Survival Horror žanra spēles ir vienas no grūtākajām – nākas pielietot krietnu devu stratēģiskās domāšanas, lai tiktu kaut nedaudz uz priekšu.

Šādu uz spriedzes un maiga gore būvētu Horror Capcom mīl. Spriedze, resursu minimums, patiesa cīņa par izdzīvošanu, nemirušie vai citādi pārdabiskie pretinieki... Lieliska žanra formula – Capcom radītā Horror gars un dvēsele.

Visās Capcom Survival Horror spēlēs ir rotaļas minētajiem elementiem, kuri palīdz būvēt dažādos stāstus – tikai katrā atsevišķā spēlē/sērijā ir citādi akcenti, kuri rada citādu piedzīvojumu.


Ilgu dzīvi vēlu Capcom, jo itin bieži uznāk vēlme eleganti, tajā pat laikā truli šķaidīt zombjus īsta “B” kino un Brutal Death Metal garā, hell yeah!!!

Kā arī tīkami ir tie tumsnējie, interesantie un seksualitātes caurvītie piedzīvojumi, kādus sniedz Clock Tower 3, Haunting Ground un nedaudz arī Resident Evil.

Sākumā šo daļu ir grūti nosaukt par Survival Horror žanram piederīgu, ieviesto izmaiņu dēļ. Bet, ja paskatamies dziļāk, tad šī žanra elementi joprojām ir te. Ir naidnieku skaitlisks pārsvars, to pārdabiskums un to bioloģiskais pārākums pār cilvēku, ir samērā ierobežots resursu (medicīniskie līdzekļi, munīcija) klāsts, ir vieglas un ne tik vieglas mīklas (tipiskā Capcom gaumē), un ir Horror Capcom gaumē - visam cauri, pa virsu, apakšā un iekšā. Vienīgi vizuālais skats un game-play ir mainīts šajā daļā – nav vairs klasiskā 3. personas statiskā skatu punkta.
Vizuāli ir ļoti izdevusies šī daļa. Bet, par gameplay runājot, RE sērija kļūst ātrāka teju ar katru savu spēli, kļūst vēl vairāk uz žigla Action orientēta. Es teiktu, ka šādas pārmaiņas iekš senās un mīlētās RE pasaules ir uz labu. Sasodīti uz labu, jo ir izdevies tik lieliski. Darbi un rezultāti runā paši par sevi.

Izgāju RE4 otru reizi, bet tiku paņemts arī šoreiz pilnā mērā iekš spēles un tiku pie pāris pārsteigumiem, aizmirsto vai nepamanīto sīkumu dēļ.

Resident Evil sērija sevišķi neizceļas ar stāstiem. Resident Evil dvēsele, savā dziļākajā būtībā, no citām Survival Horror žanra spēlēm izceļas ar akcentiem uz Action un Survival, neaizmirstot arī Puzzle un daļu stratēģijas elementu. Nezinu, kā jums, bet man patīk šāda Horror formula.
Sākot ar Resident Evil pirmajā daļā esošo formulas tīrradni, gan sekojošajās daļās spodrināto formulu, gan arī citās Capcom Survival Horror spēlēs esošo Capcom Survival Horror formulu: Dino Crisis, Clock Tower, Haunting Ground. Visās šajās spēlēs ir daļa kopējas atmosfēras.( ... tālāk ... )

Kvalitatīvs FPS krustojums ar Survival Horror, iegūstot lielumu, kuru daži varētu saukt par Modern Survival Horror.
Tas tā, runājot vīnu kritiķu vārdiem, heh

Subjektīvi vērtējot, šī daļa ir daudz labāka par iepriekšējo, bet ir saglabājusi pirmās daļas lieliskās īpašības un novedusi tās citā līmenī.
Joprojām ir industriāla elektroniskā mūzika, joprojām ir pārsteidzoši kvalitatīvs monstru dizains, joprojām katram monstram ir sava "priekšvēsture" un jēga, joprojām ir tumsa un kvalitatīvs gore līmenis viscaur spēlē.

Šī daļa vēl labāk apvieno brutālu gore ar smalku protagonistu psiholoģisko portretu.
Katrs monstrs ir kaut kā manifestācija un iemiesojums - vai nu protagonista zemapziņas un viņa piedzīvotā, vai ar protagonistu nesaistītu notikumu, vai notikumus izdzīvojušo vai neizdzīvojušo pieredzēto murgu manifestācija.

Spēle veiksmīgi rada vielu, kuru spēlētājam apdomāt, liekot apcerēt to, kas notiek realitātē un kas notiek tēlu iekšienē un tas šim šaujamžanram ir pavisam neraksturīgi, bet pagalam efektīgi un lieliski.
Spēlē, protams, ir arī savs baisuma daudzums, jo spēle notiek tumšās vidēs teju visu laiku. Šī iemesla dēļ spēli varētu mēģināt nosaukt par modernu Survival Horror, bet es to tā nesauktu. Es to sauktu par lieliski izdevušos šausmu Action/Adventure/FPS vai TPS (Third Person Shooter). Vienīgi šajā daļā ir mazāk puzzle elementu, nekā tās priekšgājējā. Faktiski ir tā, ka to nav vispār. Bet smalki ir tas, ka spēli var spēlēt divos režīmos, pēc izvēles - vai nu FPS vai TPS un pārslēgšanās no viena uz otru ir momentāna – kad vajag, ņem un slēdzies.( ... tālāk ... )

Spēle, kura sākotnēji tika izstrādāta kā Clock Tower sērijai piederīga spēle, ieturēta iekš visai labi izstrādātā un baudāmā Clock Tower 3 gara. Līdzības ar CT3 ir sekojošas: vizuālā estētika, telpu dizains, protagonistes dizains, spēles seksualitāte un gameplay mehānismi (izvairīties, slēpties, bēgt un beigās cīnīties, pieveikt un atsākt visu no gala). Bet, iekš Haunting Ground ar gameplay klāsies grūtāk.

Turpinot par vizuālo un audiālo estētiku, vēlreiz jāizceļ kvalitatīvā līdzība ar CT3 – ja patika CT3 dizains, patiks arī Haunting Ground vizuālā puse. Un viena lieta ir skaidra – vērot pilis, alķīmiskas uzpariktes, protagonistes seksualitāti nekad īsti nevar apnikt, hehe. No vizuālās spozmes neatpaliek arī audiālā – nav nekas episki gards, bet ir gana saistoši, lai runātu atsevišķi. Mūzika savā skanējumā ir klasiskas un viduslaiku skaņas + elektronika. Kombinācija būs visnotaļ gaidīta to vidū, kuriem tuva bija CT3. Kā arī audio laktiņu augstāk ceļ Dolby Pro Logic II uzrakstiņš uz iepakojuma... Bet nu, citas spēles bez šī uzraksta labāk reproducē 5.1 skaņu, tā ka ne vienmēr šis uzraksts izsaka kvalitāti – jo iekš Haunting Ground bija salīdzinoši maz Surround Sound prieku. Bet, ja bija, tad bija vietā, jāsaka.

Par spēles Survival pusi runājot – tā ir ieturēta tipiskā Capcom garā – neklāsies viegli, tā teikt (sīkāk par Capcom gaumes Survival Horror būs atsevišķā rakstiņā). Iekš Haunting Ground izdzīvošanu ne vienmēr atvieglos uzticamais draugs – suns vārdā Hewie. Auklēšanās ar pārlieku reālistiski radīto vācu vilku suni ir process, kurš prasīs pacietību. Bet – par suņuku vajag rūpēties labi - viņa piedalīšanās mīklu minēšanā un lietu iegūšanā ir Haunting Ground stūrakmens. Tas nozīmē, ka nāksies bieži uzslavēt, pelt, rāt, aicināt, aicināt, pavēlēt, aicināt un aicināt, aicināt, rosināt, pavēlēt, rosināt, aicināt, saukt, palīdzēt...

Kā arī spēles Puzzle gals ticis ieturēts tipiskā Capcom garā - interesantas, vieglas, izklaidējošas mīklas gan iekš gameplay, gan visur citur, arī bosu cīņās.

Bet vispārējo spēles kvalitāti sabojā pāris idiotismi – spēcīgākais idiotisms bija pie beigām, bēgot no galvenā pretinieka. Nē, nespoilošu – spēlēsi, atradīsi pats. ( ... tālāk ... )

Jaunākais radījums no tik ļoti spēcīgās un savdabīgās Silent Hill sērijas. Bet nu, sāksim ar to, ka šis konkrētais radījums ir pagalam nespēcīgs. Ja SH sērijas daļas liekam kopā, uz goda pjedestāla, tad šī daļa mērojas spēkiem ar SH4 un varbūt ir spēcīgāka par to, jo iekš Silent Hill: Origins ir vairāk no klasiskā Silent Hill, bet nu – viss ir salikts kopā gaužām vāji, netalantīgi, nemērķtiecīgi un tukši. Jap, tukši – nav pilnības un episkuma, dziļuma izjūtas, kuru sniedz sērijas pirmās 3 daļas. To nu es tiešā mērā skaidroju ar radītāju maiņu – tikai un vienīgi Team Silent (sākotnējie un vienīgie trū SH radītāji) zina, kā radīt īstu Silent Hill. Bet par visu sīkāk:

Pirmā lieta, kas izved no SH raksturīgā pamatīguma un perfekcionisma ir daudzie šie spēles gļuki un kukaiņi. Gļuko skaņa, ir novērojama attēla raustīšanās, ir nelielas vadības problēmas, ir vissliktākā kameras darbība no visām SH daļām, kā arī pat nerādīja vienu filmiņu man, kuru ieraudzīju tikai nejauši – ielādējot spēli no viena konkrēta seivfaila.

Bet, ja vērtējam spēli kā atsevišķu vienību (nesalīdzinām ar SH sērijas spozmi), tad nākas secināt, ka arī šī daļa ir laba. Bet, ja skatam kontekstā ar pārējām, tad šī ir vāja manta, kā jau minēju.
Galvenās spēles problēmas: Maz baisuma, daudz portu gļuku, vispārējs sasteigums, kurš jūtams viscaur spēlē, no gameplay viedokļa eleganta kontrolētā iešana uz "Otherworld", kura ir pretrunā ar SH pamatideju kā tādu, kā arī citi bezgala tīkamie, SH sērijā atrodamie simbolismi ir tikuši amerikanizēti, kā jau tas diemžēl bija gaidāms sakarā ar spēles izstrādātāju maiņu. Rezultāts ir apmēram tāds, kādu varētu definēt sekojoši: tumšs Resident Evil.

Grafiskā ziņā arī - citas PS2 SH daļas ir daudz spēcīgākas šajā jomā ar. SH: Origins sava vizuālā skata dēļ atceļo nedaudz pagātnē, atgādinot pārejas posmu no PlayStation 1 (SH1) uz PlayStation 2 (SH2), bet nu, man, kā cilvēkam, kurš spēles grafiku skata kā sekundāru lielumu, tas ir pie kājas. ( ... tālāk ... )

http://www.gametrailers.com/search.php?s=silent+hill+origins

Pavisam drīz tikšu pie šī radījuma, kura izlaišanas datums = 16. maijs.
Spēlēšu, vērtēšu, cerams, ka baudīšu. Bet vienu zinu skaidri - tikšu baidīts ^^

Ģēnijs, kura daiļrade ir aplūkota šeit: http://klab.lv/~disfigurator/#entry_782

Tas, ko gribēju pa jaunam teikt, ir šis (seko izrāvieni no intervijas):

Do you yourself like that kind of industrial/synth music? We’ve heard that you like bands like Coil, and their music sometimes sounds industrial.

– In fact, I never listen to industrial music at all (neither at work nor during private time). I think you need to have a lot of courage and guts and patience to listen to the industrial sound (laughs).

Tas jau ir pārsteidzoši - cilvēks, kurš nekad neklausās Industrial rada pašu labāko, izteiksmīgāko, brutālāko, emocionālāko industrial, kādu vien esmu klausījies( ... tālāk ... )

Cik patīkami bija nejauši atrast šo spēli - vazājos pa netu un kārtējo (neskaitāmo) reizi nonācu līdz informācijai par Silent Hill iekš wikipedia.com. Šķiet, ka vēlējos info par SH5, cik atceros. Bet nu, lai paliek.
Tas, ko es ieraudzīju un kas pilnībā "paņēma" mani, bija manis līdz šim nepamanīts burtu salikums iekš tantes Wikijas, proti, Silent Hill: Orphan, jeb Mobile. Lieki piebilst, ka Eiropā pazīstamākais nosaukums (es tomēr dodu priekšroku oriģinālnosaukumam, lai gan titullapā neviens no abiem nefigurē - ir tikai Silent Hill) pasaka visu priekšā - tā ir SH spēle, spēlējama uz mobilajām iekārtām ar Java.
Domāju, ka lieki ir piebilst, ka mans prieks bija neizmērojams un atlikusī darba diena norakstīta, hehe.

Devos meklēt papildus info par spēli un visai drīz to atradu. Vēl vēlāk jau biju atradis vietu, kur spēli iegādāties, un tiklīdz biju darbā pēc slimošanas, nopirku un tajā pat vakarā ķēros klāt. Patīkami.
Bet nu, turpmāk par pašu spēli.( ... tālāk ... )

Mazzināms vecās skolas Survival Horror paraudziņš, kustināms uz PS1 un PC, kuru pasaule salīdzina ar Resident Evil sākuma daļām (RE1, RE2, RE3), saucams to par RE klonu esam.

Bet klons ar gluži nebūs, jo šajā spēlē ir 3 protagonisti, kuri ir pārslēdzami jebkurā spēles laikā, un darbība notiek kosmosā, precīzāk - uz Marsa.
Un viena lieta, kuru nevar neminēt šajā spēlē, ir tās humors, kurš izpaužas gan spēlē iekš spēlēs, jeb Martian Mayhem (derētu uztaisīt tās audioierakstu, jo tā ir smieklīga parodija par S-H žanru kā tādu), gan spēles sarkastiskajā un ironiskajā voice-over darbā. Pat datora balsīm piemīt izsmejoša un nievājoša intonācija, lol
Par gameplay runājot - klasiski bez gala - fiksētas, nekustīgas kameras, pa statisku telpu skraidošs poligonu cilvēciņš un monstriņi, daudz mīklu (tiesa, tās paslēpjas iekš gameplay), maz ieroču un dzīvību, daudz nepieciešamības pēc stratēģiskas domāšanas un tam visam pa virsu - humors un atmosfēra.
Un gameplay vēl labi raksturo divas lietas - nepieciešamība pēc padziļinātas angļu valodas zināšanām un GRŪTĪBA (3 protagonisti nozīmē 3x vairāk galvas lauzīšanas).

Neesmu spēli izgājis, jo nedaudz atēdos klasiku un pieķēros Siren graizīšanai, bet fakts kā tāds - iziešu šo spēli.