3/4/11 01:10 amšodien runājām par filmām, kas ietekmējušas un kaut kā palikušas līdzi visu mūžu, kā izrādās, daudziem tādu nav, bet man tak tādas ir vismaz piecas. es nezinu, kāda es būtu, ja nebūtu redzējusi to pašu breathless, eternal sunshine of the spotless mind, love song for bobby long un I'm not there, nu, tās laikam ir manas filmas, bez kurām es nebūtu es. un galu galā pārliecināju vienu vietējo kaimiņu, ar kuru pēdējās dienās daudz pavadām laika kopā, noskatīties love song for bobby long, tas ir satriecoši, kā visiem patīk šī filma, vismaz es neesmu dzirdējusi nevienu negatīvu komentāru no tiem cilvēkiem, kuriem ieteicu skatīties, un no viņa puses galvenais, par ko viņš bija pārsteigts, bija filmā attēlotā nabadzība un tas, ka tā nemaz nav tik.. drūma. un mani tas ļoti, ļoti pārsteidza, jo pirmkārt, es vispār nebiju piefiksējusi nabadzību tajā filmā, un otrkārt, tas nav nekas bēdīgs/drūms. reizēm man aizmirstas, ka es šobrīd esmu superbagātā valstī, tas ir neaptverami, cik ļoti izšķērdīgi cilvēki šeit ir. bet ko nu par to, es tikai gribēju pierakstīt, ka ierobežoti līdzekļi ne vienmēr nozīmē ierobežotas iespējas, un lai arī man pašai tas vienmēr ir licies pašsaprotami, kā izrādās, ne visiem tas tā ir.un vēl es šodien pasūtīju internetos divas kleitas, redzēs, kā būs, bet man tiešām vajag smukas kleitas ikdienai, šitā tak nevar turpināties. un vēl man laikam būtu jāiet gulēt, bet ko tur daudz padarīt, es esmu nakts dzīvnieciņš. un vēl mūsu skolas janitor ir nenormāli jocīgs, viņš pēdējā laikā visu laiku mani sveicina un grib runāties, un es tak esmu redzējusi visu Scrubs, es zinu, ka no janitor neko labu sagaidīt nevar. tas čalis taču bija vienkārši traks. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
3/2/11 04:08 pmvienvārdsakot, vakar bija vēl viena traka diena, daudz skolas, teātris un vakarā ballīte. un galu galā pusi vakara pavadīju ar Peldētāju, un gulēt tiku ap pieciem. lai nu kā, tad bija kārtējais jocīgais sapnis. es atvainojos, ka pēdējā laikā tik par triviālām lietām, bet šis man ir jāpieraksta. tātad, es sapnī redzēju filmu. filma, cik atceros, bija brīnišķīga, bet tas ir pats šausmīgākais: es visu dienu cīnos ar visādām domām un idejām par to, kas un kā būtu jādara, jo ir laiks sākt darīt lietas, un tad pēkšņi pffff, sapnī man ir brīnišķīga un ļoti skaista filma, kuru es varētu vienkārši pierakstīt, bet nu jau viss aizmirsies, tikai tā skaistā sajūta.vienvārdsakot, laikam vairāk jāballējas, acīmredzot tas labi ietekmē manu zemapziņu un sapnīšus. |
3/1/11 06:47 pmšorīt nogulēju divus modinātājus, kakla sāpes un tā, varbūt tomēr jānotic draudziņam un jāiet pārbaudīt asinis. bet vispār tie visi ir nieki, trakākais pēdējā laikā ir tas, ka es nespēju atbildēt uz jautājumu par to, kā man iet. jo man tiešām nav ne jausmas.kaut kāds milzīgs apjukums. es laikam vienkārši mēģinu atrisināt pārāk daudz lietas vienlaikus, tā īsti neķeroties ne pie vienas, un galu galā ir milzīgs bardaks galvā, jo īsti neko līdz galam nenoved. marts, vienvārdsakot. ielas ir miglainas, un riteņbraucēji vēl trakāki kā parasti. skolā apspriežam Roterdamas Erasmu, itāļu neoreālismu un Romu, un es jau atkal no pašiem pamatiem mācos būt šeit un tagad. jo kāda starpība par to, kas un kur būs septembrī, es esmu šeit, ir marts un amsterdama, kino, idejas brīnišķīgām lietām un pirmā blūze no ībeja, visādas iesāktas puikulietas un brīnišķīgi cilvēki apkārt, un biļete mājās aprīļa beigās. neskrien notikumiem pa priekšu, meitene. it sevišķi ja vēl nekas nav zināms, un tev ir visas iespējas mainīt lietas un to kārtību. |
2/14/11 11:48 amman liekas, tagad kaut kā to starpību var tik labi just. tas, kā bija pagāšgad ap šo laiku - mēs ar kint. skatījāmies Love Song for Bobby Long, tur, liekas, vēl bija ieva un paģiras, jo bija nenormāli traka ballīte, nejauciet šņabi ar antibiotikām, bērni, un tad tagad ir tik ļoti daudz mierīgāk. man ir mierīga dzīve, paradumi un jau izveidojušās tradīcijas, reizēm mēs arī ejam ballēties, bet tad viss ir mierīgi, vakari beidzas savās mājās, nevis citu. tā jau laikam notiek, mainās prioritātes un ballīšu vēlmītes, un tad tagad liekas foršāk vakarā rakstīt vai lasīt, nevis iet ballēties. cita starpā pie manis tagad vairākas dienas palika ciemiņš, un ir tik forši vispār dzirdēt kādu citu guļam. mēs reizēm ar arju atstājam abas savas durvis vaļā, lai varētu no rīta vieglāk piecelties un būtu siltāk, bet tā vispār mēs viena otru parasti baigi netraucējam. un tad ir tā forši, ka ir vēl kāds apkārt.nu labi, vispār man nav ko teikt. es ātri nomazgāšu traukus un braukšu uz skolu. priecīgu V-dienu arī jums. |
2/8/11 11:52 pmuz absolūti pozitīvas nots: man bija ļoti skaista diena. ar visu celšanos septiņos, lekciju rīta agrumā, loģiku un literatūras vēsturi, ja tā to var nosaukt. un galu galā vakarā bija pirmā teātra nodarbība, kas ļoti, ļoti aizrāva, sajūsmināja un vispār iedvesmoja. ko tur daudz, man vajag kaut ko radošu, un cik tad var apgleznot/apzīmēt sienas. turklāt vietas uz tām sienām vairs diez ko nav. (bet, ja es beidzot atrastu skaistu pastveidīgu krāsu, es varētu kārtīgi uzzīmēt to pulksteni. ja jūs zīmētu pulksteni uz sienas, kādu laiku tas rādītu? manējais, piemēram, pilnīgi noteikti rādītu 3, jo lielākoties tajā laikā es esmu nomodā gan dienā, gan naktī, un tas ir ļoti, ļoti skaists brīdis) un vēl šodien bija ļoti skaista saule, jo kas viņiem ir februāris, mums liekas pavasaris. nu labi, vismaz man liekas pavasaris. rīt bruņošos ar saviem cv eksemplāriem un iešu centra izpētē, visi turklāt šajās dienās kaut kur brauc, t.i., Arja brauc slēpot, Markuss aizbrauca mājās un draudziņš vispār sāk kaitināt ar savu, nezinu, būšanu/nebūšanu. līdz ar to vēl jo priecīgāka liekas iespējamība, ka nedēļas nogalē būs ciemiņš. un vēl svētdien būs arī filmskrīnings kinomuzejā ar dzīvo mūziku un smuko pasniedzēju. kāpēc es to visu stāstu? jo liekas, ka, iespējams, nav jau nemaz tik traki. un ka nevajag milzu lietas, lai būtu labi - man nav lielu problēmu mājās labi pavadīt laiku pat ar superierobežotiem līdzekļiem, bet šeit kaut kā vēl nebija sanācis atrast iepriecinošu veidu. un tagad, liekas, teātris varētu ļoti, ļoti palīdzēt. |
2/4/11 09:07 pmmazliet džoanbaeziska smeldze un mazliet gribas beidzot pielikt to Arjas dāvāto diskobumbu pie sienas, un vēl es laikam palieku tiešām veca, bet piektdienas vakaram daudz aizraujošāk liekas noskatīties beidzot The Graduate un uzrakstīt savu cities&cultures tipa eseju, tipa radošo darbu. jāapraksta pilsēta, bet vairāk Kalvino, nevis akadēmiķu garā. un vēl nākamnedēļ sākas teātra nodarbības, ko iemainīju pret dziedāšanu, tik ļoti gribas kaut ko, nezinu, dzīvu un radošu ikdienā.bet vispār.. šodien sapratu, kas ir mana lielākā problēma. es varu radīt noskaņu, viss viens, bildēs, stāstos vai virtuvē, bet tam bieži nav nekāda satura. un es nezinu, vai tam ir kaut kāda jēga, pat ja man saka, ka ar mani jūtas droši un mierīgi. un vēl, kamēr es atceros un neesmu aizmirsusi, pēdējā laikā atceros tikai lietas, ko uzrakstu uz rokas, vienvārdsakot, mums visiem bija jālasa viena un tā pati grāmata, un tik forši/jocīgi, ka ar draudziņu pasvītrojām vienus un tos pašus teikumus un stāstus. un vēl es pēdējā laikā bieži nepabeidzu iesāktus teikumus. t.i., es tā daru vienmēr, bet tagad biežāk kā parasti. tāda pavasara sajūta vispār, šodien pat vilku vasaras minisvārkus, t.i., tie vienkārši ir mazliet plānāki par citiem. bet pavasarim taču vēl nav pienācis laiks. |
1/22/11 08:58 pmiespējams, ka es esmu savā mūžā redzējusi pārāk daudz nouvelle vague filmas, iespējams, tas vienkārši ir Čehovs, ko es pēdējā laikā lasu, bet kaut kā viss pēdējā laikā liekas sakāpināts un tai pašā laikā ļoti mierīgs. diezgan pretrunīgi, bet laikam beidzot laiks to sev atzīt kā savu dabu. Čehova varoņi visu laiku runā par to, kā sasniegt kaut ko lielu un diženu, par to, cik svarīgi ir būt lielam un diženam, ka tikai tādi cilvēki kaut ko nozīmē, un vienīgais, ko es, piemēram, šodien esmu varējusi izdarīt, ir dažu seriālu paskatīšanās un divas ēdienreizes. jo nav jau vairs tie gadi, lai cik absurdi tas izklausītos - pēc ballītes līdz sešiem rītā es pavisam kārtīgi varu pamosties tikai ap četriem pēcpusdienā, un tagad beidzot sāk parādīties spēciņi kaut ko darīt. tā nu es tikko sataisīju filmu klubiņa mailinglist'i un sakārtoju vēl dažas lietas, galu galā ir grūti darīt kaut ko produktīvu, ja reiz vakar tik aktīvi svinējām manu vārda dienu. draudziņš pat uzcepa kūku, lai arī pēdējās dienās abi esam mazliet kā uz adatām. vainoju pie tā Čehovu un nouvelle vague, bet tagad it kā visam būtu jābūt kārtībā. nav vairs nekādu lielo klupšanas akmeņu, par kuriem noteikti jāparunā, tā ka nākotne rādās vieglāka. drausmīgi pietrūkst māju sociālās dzīves, joprojām. vakar draudziņam stāstīju, ka man ir apnicis vēlreiz un vēlreiz no jauna iepazīties, jo nu hallooo, es tikko no pilnīgas nulles izbūvēju sev jaunu draudziņu un paziņu loku, ar kuriem iet ballēties, iet uz kino un iet fotoekskursijās, un vēlreiz sākt to visu smalltalku un sava vārda saukšanu pa burtiem.. nu jā. bet laikam jau nav nekāda īsākā, vieglākā ceļa, vai ne. jebkuras attiecības ir milzīgs darbs, un tas vienmēr prasa saņemšanos, sev pāri pārkāpšanu (man joprojām nepatīk piedraudzināt pašai cilvēkus tai pašā feisbukā, bet ja reiz garais, seksīgais peldētājs, ar kuru vakar līdz teju pussešiem runājām par kaķīšiem, sunīšiem un amsterdamu, mani nepiedraudzina, tad laikam tas pašai ir jādara, vai ne) un vienkārši, nu, saņemšanos, jā.nu jā, un vēl es cenšos, tik tiešām cenšos kļūt labāks, savāktāks cilvēks, nespert ārā visu, kas uz mēles, un piedomāt pie tā, cik nenormāli es tomēr spēju sāpināt citus, bet arī tas ir milzīgs darbs. mīļo sīrupiņ, vai dzīvei tiešām jābūt tik sarežģītai vai tā vienkārši tikai mana uztvere? |
1/16/11 08:49 pmšodien bijām uz Tropu muzeja izstādi par Ķīnu un pēc tam tematiski pusdienojām ķīniešu restorānā, tā jau izstādei nekādas vainas, tikai gids runāja tikai vietējā valodā, bet draudziņš bija piesolījis angļu valodu, tējas došanu un bērnu spēlītes, bet nekā no tā visa nebija. no otras puses, vismaz piecēlos agrāk par pusdienlaiku, kas jau ir sasniegums, it īpaši svētdienai. bet vispār ir traki, man jau krietnu laiku ļoti sāp pleci un kakls, nevaru saprast, spilvens pie vainas vai plecu soma. es jau tā esmu upurējusi ziemai stilu un ievākusies pufaikā, mīļo sīrupiņ, lūdzu neliec man atteikties no plecu somām un atgriezties pie mugursomām.un vēl es visu vakaru mācos valodu, pamazām, palēnām man pat iepatīkas. šī valoda ir ļoti raupja un lielākoties izklausās dusmīgi, bet tur ir savs šarms. |
12/16/10 03:58 amvar jau būt, ka es esmu ļoti oldskūlīga un tā, bet reizēm mani tiešām izbrīna tas, cik šīs meitenes, tb mana istabbiedrene un viņas draudzene, kura pie mums dzīvo jau otro mēnesi, ir ļoti.. nu nez, tiešas un atvērtas. tā cita starpā ieminas, ka jā, gāja pirkt Ziemassvētku dāvanas un nopirka arī vibratoru, tualetē pie sienas ir piestiķēts ''avārijas prezervatīvs'' un istabbiedrenes istabā uz grīdas vienmēr ir vismaz viens krūšturis. vannasistaba vispār ir kaut kāds trakums, vienmēr izskatās tā, it kā tur tikko bijusi viesuļvētra, viss pa grīdu un dvieļi pa visām malām, turklāt nu jau dažas dienas tur ir mistiskas čības un apakšveļa. nav jau tā, ka mani tas tracina, bet vienkārši izbrīna, jo kaut kā manās mājās parasti tā nebija. es nerunāju ar savu tēvu par mēnešreizēm (nu labi, es ar viņu vispār reti runāju, bet tas tā), un apakšveļa parasti ir plauktos, nevis mētājas visur apkārt. lai cik ļoti mani reizēm tracina mūžīgais baļļuks virtuvē, es tomēr esmu apmierināta ar to, ka es esmu šajā, nevis otrā istabā (viena istaba ir noslēgta, otrā ir dzīvojamā istaba un virtuve, un es praktiski dzīvoju virtuvē), jo arjas mūžīgo nekārtību pa virtuvi es drošvien nevarētu izturēt.vēl es beidzot atradu biļeti epasta dziļumos, kā izrādās, es mājās ielidoju tomēr mazliet pirms pusnakts, nevis nakts vidū. visas ziņas sola milzu aukstumu kvīkendā, neticami, bet mani tas tiešām iepriecina. kaimiņš krūzē audzē pelējumu, tāpēc viņa istaba nenormāli smird, un visi tādi mazliet pustraki pēdējā laikā, tā ir, ja pārtiek nevis no pārtikas precēm, bet gan kafijas un enerģijas dzērieniem. un vēl man nav nekā ēdama, jo grūti nopirkt kaut ko ēdamu, ja tūlīt brauc prom un negribi sapūdināt ledusskapi. studenti, ha. un liekas, jau kādu n-to reizi iekomentēju pie Līvas ieraksta un pēc tam skatos, ka palūk, jauns komentārs pie Līvas ieraksta, priecīga veru vaļā un lol, tas ir manējais. reizēm es tiešām nopietni apsveru, vai tik es neesmu retardēta. |
12/13/10 07:34 pmvarbūt es tomēr esmu sevi pārvērtējusi un nemaz nespēju dzīvot pastāvīgā komunikācijā ar vismaz sešiem cilvēkiem. it kā jau Ventspilī bija tas pats, bet tur tomēr bija nedēļas nogales, un šeit neviens pa nedēļas nogalēm mājās nebrauc. jo mājas visiem pārāk tālu. drausmīgs nogurums visu laiku, turklāt markuss sabojāja virtuves lampu, līdz ar to istabā ir mūžīga pustumsa, un tas ir nenormāli tracinoši.trakākais, man bail par to, ka viss šis nogurums un konstantais besis izbojās manas brīvdienas. ka es vienkārši būšu tik nogurusi no cilvēkiem, ka nekāda prieka ballēties vai vispār tikties. rīt eksāmens, it's now or never. |
11/19/10 07:40 pmvar jau būt, ka man ir nepareiza uztvere un iespaids pašai par sevi, bet es nekad neesmu sevi domājusi, ka mana dzīve varētu likties interesanta citiem. man pašai - jā, katru dienu pārliecinos par to, ka bļin, man taču ir satriecoša dzīve (tādā ziņā, ka es varu izbaudīt katru mirkli, kas notiek, viss viens, vai tie prieki, loģika, satriecošs sekss vai sirdssāpes, es tur esmu iekšā), bet tas taču ir interesanti tikai man un maniem draugiem. līdz ar to es arī nekad neesmu tā pa īstam baidījusies par drošību internetos, jo vienkārši man liekas absurda doma, ka kādu varētu interesēt mani epasti vai profili, es taču neesmu no Gossip Girl pasaules. naudas lietas, protams, ir kaut kas cits, ir jābūt stulbam, lai atstātu visus kontus vaļā un pieejamus citiem, bet tādas vispārīgas lietas kā dr.lv un epasti.. nu, kuru gan tas varētu interesēt. un tāpēc arī man likās tik ļoti jocīgi, kad man šodien paziņoja, ka acīmredzot klīst kaut kādas baumas par mani un draudziņu, un sasodīts, nu. ne tik ļoti daudz par to, ka pat visnotaļ elitārā un inteliģentā vidē klīst un plūst baumas, acīmredzot baumošana ir kaut kas ļoti, ļoti pašsaprotams, bet vairāk par to, ka wow, kādam ir tik ļoti garlaicīgi, ka pat par mani ir izdomātas baumas.es taču esmu atvērta grāmata, kāpēc lieki sarežģīt to, kas jau tāpat ir vienkāršs. smieklīgi, vienvārdsakot. un šo visu iemeslu dēļ mēs visu vīkendu, kā rādās, pavadīsim kopā. galu galā draudziņš arī paliek brīvdienās uz vietas, un mēs šovakar/šonakt iesim uz social network, un rīt brauksim uz kapsētu, kur apglabāts viņa mīļākais rakstnieks, un tad vēl jāiet ciemos pie Ļenas, etc. es gribētu teikt, ka man ir vienalga, ko par mani runā, bet tā gluži nav. un tāpēc es jau atkal cenšos pati sevi dekonstruēt un pārvarēt barjeras. |
11/16/10 10:18 pmšodien atradām nenormāli skaistu parku, kurā ir zeltaina, zeltaina gaisma, visas bildes ar viņu izskatās tik ārkārtīgi skaistas, šodien arī pirmo reizi loģika likās fascinējoša, nevis biedējoša, un tagad Harijs Poters. vienvārdsakot, rīt brīvdiena. |
11/13/10 03:55 pmI blame Coco tiešām ir foršiņa, man ir jaunais Glamour, 3 neredzētas epizodes no pēdējā laika mīļākajiem seriāliem un tukšs ledusskapis, un pilna istaba ar lietām, kas nav manas. ieskaitot divus vīriešu džemperus (godīgi sakot, plānoju paslēpt un pēc tam pārsteigti blisināt acis, sak, nē, mīļumiņi, jūs neatstājāt savus džemperus šeit; vīriešu drēbes vienkārši reizēm ir daudz foršākas), daudz visādu nažu un krēslu, un laikam tiešām laiks iet iepirkt kaut ko ēdamu. man patīk šādas slinkas un lēnas dienas, jo nav jau kur steigties.ak, jā - vakar bijām ballītē, kas saucās Kill all hipsters. hipsterus negalināju, bet manu ballīšomu nogalināja visas tās meitenes, kuras dejojot nevaldāmi kratīja matus. es nezinu, vai ir kaut kas pretīgāks par to svešu matu sajūtu, vismaz mani tas nenormāli tracina un izbesī, un nogalina omu. |
11/3/10 01:31 amtraks, traks laiks. vakar CocoRosie bija satriecošas, es nemaz nezināju, ka tā viena māsa ir tik nenormāli piemīlīga, turklāt, kā izrādās, gandrīz visi, kuriem es ieminējos par šo koncertu, zina viņas. koncertā jau atkal pārliecinājos, ka CocoRosie ir tik neparasta grupa, jo viņas samet vienā katlā visdažādākās lietas un tas tiešām izklausās labi, nevis biedējoši vai jocīgi, un viņām piemīt tā burvīgā spēja radīt patīkamu noskaņu. tā, ka viss būs labi. bija visādas dziesmas, lielākoties, protams, no jaunā Grey Oceans, bet bija arī Animals un citas pavecākas dziesmas. tiesa, diemžēl nebija Beautiful Boyz, bet (vismaz mana) koncerta kulminācija bija Turn me on. un pēc tam visi pamazām izklīda, bet tur sākās disenīte, un mēs nodejojām vēl kādu stundu vismaz, un viena no māsām, tā piemīlīgā, arī ik pa brīdim ieklīda kaut kur pūlī. tik ļoti.. vienkārši un amsterdamiski.cita starpā es bastoju skolas helovīnbaļļuku, jo šādi pasākumi ir baudāmi tikai tad, ja pats esi kunga prātā, bet tam vairs nav naudas un vēlmītes, tāpēc es tagad beidzot iešu gulēt, jo rīt jābrauc uz radio komunikācijas kursa ietvaros. bet vispār.. ah. tikko iepazinos ar kāda konkrēta cilvēka labāko draudzeni, kas, pie velna, visiem ir ar tām labākajām draudzenēm. jāsaka, es esmu pilnīgs pretstats viņai, laikam tā ir laba zīme. un vēl es kārtējo reizi esmu pilnīgi beznaudas, nezinu, pašas bezatbildība vai vienkārši tas, ka nevar visu laiku tikai ēst ķīniešu nūdeles un gulēt guļammaisā, t.i., gribas taču iekārtoties, un tas nu nemaz nav viegli, ja joprojām trūkst daudz lietu. ja sanāks, rīt ceru iet meklēt darbu. tiesa, tas būtu šōrtkats uz pilnīgu prāta zaudēšanu, jo tad laika vairs nebūtu vispār nekam, jo jāmācās ir tiešām daudz un.. nu jā. nolāpītā studenta dzīve, ha. |
10/31/10 09:30 pmvakar bija slinkums pašai iet uz veikalu, tāpēc uzprasījos maiklam, lai viņš pa ceļam nopērk man kafiju, un akvaivai, nevajadzēja to darīt, jo liekas, viņš nopirka pseidokafiju, nevis normālo. morāle, dārgās dāmas, ir neuzticēties kaimiņiem, it sevišķi ja viņi paši kafiju nedzer.klausos Moloko, tādi vidusskolas flešbeki. no otras puses, lai cik ļoti man arī gribētos atkal būt tai 17gadīgajai meitenītei ar lielo sirdi un lielo mīlestību pret visu un visiem, nu, es tak tā vairs nemāku. bet vispār.. jāraksta kārtējās esejas, mēs te to vien darām kā rakstām esejas, pfff. un, tā kā viena no tām ir pilnīgi brīvizvēles eseja, gribu rakstīt par vampīriem. ir taču daudz foršāk rakstīt par kaut ko, kas pašam interesē. piemēram, par Ēriku. |
10/27/10 11:48 amkaruseļi (pavisam burtiskā nozīmē), džeza un blūza bāri, mūžīgais lietus un visādas valodas, un šonakt atkal pļāpājām līdz četriem rītā, man nav ne jausmas, kāpēc tā vienmēr notiek. un vispār vēsture tik tiešām atkārtojas, jau atkal mana istabasbiedrene nevar pagulēt, tāpat kā Līva pagāšgad, un jau atkal mūsu istabā visu laiku ir kāds un visi lielākie pasākumi notiek pie mums. vakar secināju, ka nav vērts dzert ar vāciešiem, vismaz ar tiem, ar kuriem esmu jau mēģinājusi, jo viņi vienkārši netur līdzi, un tā nu vakar markuss burtiski gulēja pie mūsu durvīm pēc trim kokteiļiem. man tiešām ļoti patīk uzņemt viesus, bet ja viņi tikai piedzeras, izēd ledusskapi, piemētā virtuvi un aiziet, nu, varbūt nafig. no otras puses, es vispār esmu tīrības frīks. vismaz tādā ziņā, ka es nevaru mierīgi atslābināties un, teiksim, iet gulēt, ja virtuve, kas ir manā istabā, ir kārtīgā bardakā un trauki ir visur. bet ko nu par to, vakar mat. ieminējās, ka man esot ļoti dzīvas acis un ka vispār man ļoti piestāv cigaretes, so much for quitting, un es beidzot laikam esmu atradusi cilvēkus, ar kuriem jūtos ērti, ejot ballēties. no otras puses, nekur tālu jau nebija jāmeklē, tie paši kaimiņi un mat.vienvārdsakot, katru dienu uzzinu kaut ko jaunu. par sevi, par pilsētu, par apkārtējiem un pat par cibu. šodien ir brāļa dzimšanas diena, es vispār neatceros, kad pēdējo reizi svinējām viņa dzimšanasdienu kopā, trakums, gribu braukt ciemos. gribu vispār braukt, cik tad var būt uz vietas. |
10/23/10 07:39 pmto, ka pieradumam ir spēks, man pirmo reizi norādīja friziere, kad kārtējo reizi atteicos no jauna matu griezuma, spītīgi pieturoties pie pierastām lietām. pēc kāda laika sapratu, ka es vispār funkcionēju mazliet citādāk, jo katrreiz, kad pamanu sevī kādu pieradumu vai kādu līdzīgu sienu, kas attur mani no turpināšanas iet uz priekšu, nu, man automātiski gribas to nojaukt, darīt visu iespējamo, lai sevi pārlauztu un tiktu tam cauri. tāpēc es atkal nogriezu īsus matus, gan jau kaut kad saņemšos arī nokrāsot tumšus, tumšus, pamazām drēbes pat sāku pirkt atbilstošā, nevis daudz-par-lielu izmērā, bet vēl ir tik daudz sienu iekšā, ka pietiks darāmā visam mūžam. tā kā beidzot mid-term'i ir gandrīz cauri, tb, tuvākais dedlains ir piektdiena un loģikas eksāmens, šodien gāju iepirkties. tā jau man liekas, ka iepirkšanās ir stulba un visbiežāk tā ir tikai laika tērēšana, reizēm pārsteidzošā kārtā sanāk sev atzīt, ka hei, vispār jau ir forši. vispār man patīk mēģināt jaunas drēbītes un jaunas lietas, pat ja mana 'intelektuālā' puse saka, ka tas ir stulbi un pārāk ļoti Glamour-īgi. lai nu kā, secināju, ka man tiešām vajag atjaunot savu garderobi, jo ārā ir auksts un neglīts, un tad vismaz man būtu jābūt siltai un glītai, tāpēc saņēmos un gāju iepirkties. man beidzot tagad ir kokvilnas kleita, kvīīīī, tiesa, man pašai liekas, ka kleita ir tādu vecu tanšu kleita, bet vai nav vienalga, tā maksāja desmit eiro un ir labi beidzot nēsāt siltu kleitu, kaut vai pa māju. sapratu arī to, ka beidzot ir laiks smaržām, un iegāju smaržu veikalā paskatīties. un te nu ir tas pieradums, bļin, jo es ilgi nevarēju izšķirties starp Kenzo L'eau un DKNY Delicious, jo tās abas ir smaržas, kuras savulaik diezgan ilgi lietoju. pirmo reizi L'eau nopirku tāpēc, ka man tā smarža kaut ko atgādināja, kaut ko siltu un no bērnības, bet nekādi nevarēju atcerēties, un nospriedu, ka hei, varbūt kaut kad atcerēšos, ja sākšu lietot ikdienā. galu galā izlietoju kādus trīs vai četrus iepakojumus un joprojām nesaprotu, ko tā smarža atgādina. šodien galu galā atkal nopirku L'eau, nevis kaut ko jaunu, jo atcerējos, ka reiz liku mārim pateikt, ko viņam tās smaržas atgādina, un viņš pārsteigts paskatījās uz mani un teica, ka mani, protams. ka nu jau es un konkrēta smarža ir tik ļoti nešķiramas vienības, un nu jā, reizēm ir pieradumi, kurus negribas lauzt. gluži tāpat kā līdzņemamās kafijas parkos un cigaretes, manas vēlās naktis un slinkie rīti, nu, tie visi ir labie, nelaužamie pieradumi. rutīnas skaistā daļa.cita starpā mēs esam atstāti divatā ar markusu, jo meitenes ir kaut kur prom, mat. ir ceļā un negulējis, un visi pārējie kaut kur mācās atlikušajiem eksāmeniem. neliekas īsti ticami, ka es šeit esmu tikai divarpus mēnešus, laiks kaut kā rit citādāk, un vēl tikai gandrīz pusotrs mēnesis līdz mājām. mat. izdomāja, ka man ir noteikti jākrāso sienas un viņš nāks man palīgā, man vienkārši liekas, ka laiks atrisināt siltuma problēmas, tb, nopirkt normālu segu. maikls savukārt man iedeva izlasīt Love in the Time of Cholera, un tagad mēs skatīsimies Monty Python and the Meaning of Life, un pēdējā laika lielākā problēma ir tas, ka es nespēju noteikt, vai kāds ar mani flirtē vai nē. man vienkārši liekas neiespējami, ka es kādam varētu patikt, pat neraugoties uz to, ka tas ir neloģiski un es to apzinos. āh, dzīve. un mani tik ļoti biedē tas, cik ātri un viegli mums ar mat. iet. varbūt tā ir kultūru lieta, varbūt tās ir orientācijas un viss pārējais, bet es neatceros, vai vispār jebkad ar kādu draudzībiņa un tuvums kā tāds ir bijis tik vienkārši un tik ātri. |
Powered by Sviesta Ciba