mazliet džoanbaeziska smeldze un mazliet gribas beidzot pielikt to Arjas dāvāto diskobumbu pie sienas, un vēl es laikam palieku tiešām veca, bet piektdienas vakaram daudz aizraujošāk liekas noskatīties beidzot The Graduate un uzrakstīt savu cities&cultures tipa eseju, tipa radošo darbu. jāapraksta pilsēta, bet vairāk Kalvino, nevis akadēmiķu garā. un vēl nākamnedēļ sākas teātra nodarbības, ko iemainīju pret dziedāšanu, tik ļoti gribas kaut ko, nezinu, dzīvu un radošu ikdienā.
bet vispār.. šodien sapratu, kas ir mana lielākā problēma. es varu radīt noskaņu, viss viens, bildēs, stāstos vai virtuvē, bet tam bieži nav nekāda satura. un es nezinu, vai tam ir kaut kāda jēga, pat ja man saka, ka ar mani jūtas droši un mierīgi. un vēl, kamēr es atceros un neesmu aizmirsusi, pēdējā laikā atceros tikai lietas, ko uzrakstu uz rokas, vienvārdsakot, mums visiem bija jālasa viena un tā pati grāmata, un tik forši/jocīgi, ka ar draudziņu pasvītrojām vienus un tos pašus teikumus un stāstus. un vēl es pēdējā laikā bieži nepabeidzu iesāktus teikumus. t.i., es tā daru vienmēr, bet tagad biežāk kā parasti. tāda pavasara sajūta vispār, šodien pat vilku vasaras minisvārkus, t.i., tie vienkārši ir mazliet plānāki par citiem. bet pavasarim taču vēl nav pienācis laiks.