9/20/11 09:05 pmdators čakarējas, internets visu laiku gļuko, aipods pēc četru gadu konstantas salīšanas, krišanas uz grīdas, zemes, betona un pat ūdenī, un visādas citādas nepatīkamas izturēšanās ir sācis neklausīt, bet vispār viss ir ļoti, ļoti forši. šodien vēl savai pasniedzējai teicu, ka just to, kā smadzene strādā uz pilnu slodzi, nu, tā ir ļoti iedvesmojoša un kaut kādā ziņā pat atbrīvojoša sajūta. ka es varu, ka es tieku galā, ka galu galā es varbūt neesmu norakstāma. un tad vēl vakarā aiziet pavingrot, un vispār. tagad mēs skatīsimies jack the ripper, varbūt kādreiz arī mana istabasbiedrene parādīsies mājā - nopietni, pēdējās divas nedēļas es viņu satieku skolā uz kāpnēm, viņa vislaik ir kaut kur citur, un es ļoti gribu saglabāt šo sajūtu. es gribu saglabāt šo apņēmību darīties un visu laiku kustēties, nevis ieslīgt rudens tējās un sarunās par dzeju. es ļoti labi zinu, kādu gribu pati sevi izveidot, un es esmu ļoti veiksmīgi iesākusi to visu.vienīgi sāk kaitināt dzīve kojās. protams, ir ārkārtīgi foršas visas mazās lietas - kopīgās brokastis, neplānotās kafijas pauzes un tas, ka vienmēr ir kāds, pie kā ieberzties ar jautājumiem ''kā man izskatās šī kleita?'' un ''vai tev ir kāds alus?'', bet trīs gadi pēc kārtas kojās.. nu, tas ir mazliet kā dzīvot teltī. nu labi, it kā labāk, bet tā tomēr ir pagaidu mītne, nevis nopietnas mājas. bet vispār es zinu, par ko rakstīšu savu bakalauru, un es izdomāju, kur iešu praksē. pārējais ir sīkumi. un pēc mēneša būs vecāki ciemos, viņi vedīs man zālītes un Mat. latviešu valodas māc.grāmatu, lai viņš beidzot iemācās ko vairāk par ''mūsu pupi man ļoti patīk''. un ja man kāds pirms gada būtu teicis, ka es tiešām sākšu plānot laiku un vispār nopietni rakstīšu to do listītes, es nekādi tam nebūtu ticējusi. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
9/18/11 03:49 ampareizajā kompānijā dance it out vienmēr strādā garastāvokļa uzlabošanas nolūkos. šovakar bija brīnišķīga silent disco nakts, pirmā tiešām superīgā deju nakts kopš, nezinu, nabaklab.par visām cūcībām un muļķībām gan jau vēlāk, bet tagad es izmantošu to, ka kaimiņš nav mājās, un iešu gulēt viņa istabā. man ir apnicis pamosties sliktā omā, jo itāļu džeki ļoti skaļi uzvedas vannasistabā. (bet nopietni, kad tas viens čalis šņauc degunu, to var dzirdēt arī stāva otrā galā) |
9/15/11 08:36 pmpa manu istabu pārvietojas puspliki itāļu puikas, kuri arī sola taisīt vakariņas un tā. parasti brīžos, kad nospriežu, ka dzīve jau nevarētu būt vēl jocīgāka, atgadās kaut kas šāds. |
9/4/11 09:46 pmvisam, ko es gatavoju, es pielieku par daudz ūdens. hmm. |
6/8/11 02:39 ampēdējās dienas viena milzīga drāma, un izrādās, ka es tiešām labi saprotu cilvēkus. bet kaut kā vienalga jocīgi, ka pat pēc gada intensīvas komunikācijas ikdienā apkārtējie joprojām viens otru nespēj nolasīt. (un jā, es tiešām domāju, ka var iepazīt cilvēku gada intensīvas komunikācijas laikā. varbūt ne līdz galam pilnīgi personīgā līmenī, bet tādā klaji emocionālā - kas patīk, kas sāpina, kas aizvaino - nu, to taču tā kā būtu jābūt spējīgam saprast, ne) pēdējo dienu joks ir ka draudziņš ir mana sliktā puse (pretēji Līvai, kura ir mana labākā puse), un vispār. tagad jau ir labāk, lai gan es joprojām nespēju tikt pāri semestra pēdējo nedēļu vājprātīgajam nogurumam/trakumam, M-guy pilnīgi izsūca visus manus spēciņus. un es, kā jau kārtīgs film student, relaksēšanās nolūkos skatos visas iespējamās lietas, ko vien varu atrast. seriālus, filmas, random videoklipus un visu pārējo. ka tik var skatīties un tai pašā laikā to nevajag analizēt. skatīties filmas sev ir tik ļoti patīkama pārmaiņa, lai gan ir arī fascinējoši skatīties kaut ko un to izplūkāt pa gabaliņiem, pa daļiņām, lai saprastu, kā visas detaļas kopā rada vienu grandiozu kopieskatu.ā, un vēl - es nemaz nezināju, ka esmu pārākā drama queen. labi vismaz, ka es maskējos, jo reti kad visu savu drāmu izgāžu uz vienu cilvēku, es parasti savu drāmu sadalu pa vairākiem, līdz ar to viss ir līdzsvarā. un vēl es nemaz nespēju aiziet gulēt pirms pusnakts, tik tiešām - neatceros pēdējo reizi, kad to darīju. kaut vai vakar, kad biju supernogurusi, 23.40 nespēju aiziet gulēt. tikai tāpēc, ka bija pirms-pusnakts, līdz ar to skatījos lolkaķus, līdz pulkstenis ļāva iet gulēt. skolas laiku ieradumi, phe. |
5/25/11 03:44 amvienvārdsakot, kad jau vienreiz pa dienu pamanījos mēģināt attaisīt pastkastīti nevis ar atslēgām, bet gan ar bankas karti, jau sapratu, ka nav vairs labi. tagad jau tas paliek vēl jo trakāk - visi ieplānotie šodienas darbi ir apdarīti, bet gulēt iet nevīžoju. tas, ka esmu sākusi redzēt neesošas lietas, arī īsti nepalīdz.iespējams, man vienkārši jādzer vairāk ūdens būtu, tad vismaz tā āda nebūtu tik sausa, ne. nu labi, ko es te vāros, jāiet gulēt. rīt (nu labi, šodien) jāizdara vismaz trīs lielas lietas. |
5/24/11 08:00 pm- I go mental when I have to write my humanities papers.(istabas biedrenes boifrends, topošais politiķis un vispār ļoti kārtīgs un elitārs džeks, kurš studē politiku, ekonomiku un tādas garl. lietas) - I go mental when I think about you writing all those papers (istabas biedrene, kura mācās sciences) - I go mental when I think about both of you. (es jau teicu, ka mana mūzika kļūst arvien jocīgāka? here's the proof.) |
5/21/11 02:07 ampabeidzu vienu rakstu darbu, izpļāpājos ar biedriem, rīkojām pat poetry session, pabaroju draudziņu, kurš, nabags, piecas stundas sēdēja garlaicīgā kultūras notikumā, sakārtoju virtuvi, izgludināju veļu, izmēzu istabu, nomainīju visus palagus, dvieļus un galdautus, pat sakārtoju rakstāmgaldu un somas saliku kārtīgi vietā. vienvārdsakot, piektdienas vakars, haha. in other news, pabeidzu skatīties misfits, :(tik tagad īsti nezinu, iet gulēt vai mēģināt vēl kaut ko parakstīt. un mans miteklsi ir ārkārtīgi jauka vieta. aizdomīgi daudz rozā krāsas apkārt, tiesa, bet tie putni, latviskie uzraksti uz sienas, fotovirvīte, vaļējais skapis un smukais grāmatplaukts visu padara tik mīlīgu. varbūt jāiedvesmojas no brazīļu meitenes, kurai normālas spuldzes vietā ir sarkana spuldze, tad vēl arī gaisma būtu patīkamāka. bet, ja nopietni, šī ir arī tāda mazā uzvariņa, par ko reizi pa reizei iedomājos. iekārtot pilnīgi tukšu un bezpersonisku vietu tā, lai pašai liekas jauki un mīlīgi, nu, tas taču ir forši. mājīgums ir līdzņemams un pārnēsājams, vienvārdsakot. priecīgu pasaules galu arī jums. vispār būtu jāmēģina saskaitīt, cik pasaules galus jau savā mūžā esmu pārdzīvojusi, liekas, jābūt vismaz divciparu skaitlim. |
5/17/11 11:33 pmjūs pat nevarat iedomāties, kādā bardakā ir mans miteklis, vienīgā vieta, ko es katru dienu sakārtoju, ir virtuve, jo paniskas bailes no visādām virtuves šausmu figņām, tāpēc visu kārtīgi nomazgāju un sakārtoju. bet viss pārējais ir bardaks, un es pat neprokrastinēju ar kārtošanu, es prokrastinēju, blenžot sienā un čatojot ar draudziņu, kurš ir apm. 160 m attālumā. kārtējo reizi milzīga pārliecība, ka esmu stulba un nejēdzīga, bet nekas, es esmu tikusi ārā arī no lielākām bedrēm. un vēl es sapratu, ka mana lielākā problēma ar miegu ir pamošanās, tā vienmēr ir tāda traumatiska pieredze. katru rītu un katru pēcpusdienu pēc snaudas tā ir bez maz vai tāda vēlreizēja piedzimšanas sajūta, un tā taču ir tik traumatiska pieredze. katrreiz jāpierod pie pasaules vēlreiz un no jauna, un pēc tam jau ir atkal jāiet gulēt. turklāt es no rītiem/tikko pēc pamošanās esmu pilnīgi bezjēdzīga, piemēram, šorīt markusam vajadzēja mani celt augšā, jo es nekad otrdienu rītos nevaru piecelties, un, kad viņš nāca mani modināt, es biju pusnomodā un biju apsēsta ar domu par visu triju modinātāju salikšanu tādā smukā puslokā, lai tie, viens ar otru rezonējot, radītu skaistu muzikālu harmoniju.jo vairāk es lasu par miegu/bezmiegu, jo vairāk pārliecinos, ka tā ir tāda psiholoģiska nepieciešamība, ne tik daudz bioloģiska. pēc talk to her atkal-noskatīšanās es vispār vairs laikam neticu ķermeņa/gara/psihes vienotībai. nu labi, un uz šīs skaistās nots es saņemos rakstīt epastus, melnrakstus un lasīt skaistu tekstu ar nosaukumu anthropology of the night. |
5/17/11 01:01 amkādu pēdējo laiku jūtos konstanti bēdīga. iespējams, tas saistīts ar to milzīgo nerealitātes daudzumu, kas jāuzsūc, iespējams, tas saistīts ar brīnišķīgajām brīvdienām mājās. drausmīgi daudz jādarbojas, līdz ar to nav īsti laika atļauties būt šādā stāvoklī. lai nu kā, šovakar pēc babel noskatīšanās viss palika vēl stiprāk un vēl bēdīgāk, tā filma tak vispār ir pamatā par atraidījumu, un tā nu ir sajūta, ko es pazīstu pārāk labi. bet šoreiz ne par jūtiņu analīzi, šoreiz par to, kā es to pārdzīvoju: tas laikam ir normāli vispār sievietēm, bet es pie tā iekšējā diskomforta vainoju kaut kādas ārišķīgas lietas. šovakar, protams, kārta pārdzīvot par to, ka esmu resna un neglīta. idiotiski taču, ne - it kā es varētu vainot savu izskatu pie tā, ka nevaru tikt galā ar sava bezmiegpapīra strukturēšanu. (nu, pasniedzējs arī nevar tikt galā, bet viņš jau ir ticis tālāk, turklāt viņš ir smukiņš, tā ka viņa problēmas neskaitās)it kā tieviem un smukiem cilvēkiem nav problēmu, vai ne. (es tak piecus gadus lasu glamour, es tak zinu, ka viņiem arī ir problēmas. ka bagātie arī raud un ka smukbūšana nenozīmē automātiskus a+ visos priekšmetos. reizēm, protams, tas laikam palīdz, bet, ja var ticēt glamour'am, nāk vietā citas problēmas.) vienvārdsakot, tāpēc pēdējās trīs stundas mīņājos apkārt savā milzīgajā vīrieškreklā, ko nopirku piemājas humpalās, jo reizēm vienkārši gribas kaut ko tādu, kur var pazust un vispār neizskatīties, un tāpēc pieprasīju draudziņam nākt ciemos, lai varu papīkstēt uz viņa pleca. istabasbiedrene joprojām paliek pie tēva, un tas taču sviests - es vispār gribēju dzīvot ar kādu kopā tieši šādu brīžu dēļ, bet viņa ir ieņēmusi galvā, ka mani drausmīgi traucē viņas nemitīgais klepus, tāpēc viņa pēdējās dienas paliek pie tēva. nu, meitenes, bļin. nu viss. tagad gan jāķeras pie darba.
|
5/15/11 11:58 pmI believe in the power of boybands, ļoti daudz dažādas kvalitātes vīnu un patīkams vakars ar dažādu boibendu mīlasdziesmām un draudzenīti. un vēl mani rēķini ar loģiku ir oficiāli nokārtoti, protams, izkritu pēdējā eksāmenā, bet kāda starpība, viņi uzlaboja rezultātus otrajam eksāmenam, tb, jo labāks rezultāts, jo stingrāk vērtē tavas kļūdas, nu šo pieeju atcēla, līdz ar to mans bēpluss kļuva par smuku a, un viss ir labi. ja es varu tikt galā ar kaut ko tādu kā loģika, kas man absolūti nepadodas, nu, es taču varu visu. un ne gluži ar zemāko iespējamo rezultātu, bet tā pieklājīgi.līdz ar to pacelsim glāzes, draugi. viss ir labi. |
5/11/11 10:13 pmthe ultimate dutch experience: Mat. veda mani mājās uz bagāžnieka. reizes 30 gandrīz kaut kur ieskrējām un ierasto 20 min vietā braucām kādu stundu, bet galu galā pat sacerējām dziesmu a la all the bitches in the science park, get your hands in the air.un vēl Amandu Palmeri apcietināja policija, jo viņa pusplika dziedāja, spēlēja ukuleli un dzēra alu zem pieminekļa tieši pretī karalienes pilij. bet vispār koncerts bija dikti, dikti jauks, viņa izskatījās ārkārtīgi lustīga un tā. un, kā man stāstīja, savulaik viņa esot izpelnījusies milzu skandālu, jo uz kādu sarkanā paklāja pasākumu ieradās neskūtām padusēm. psc, šie laiki ir ārprātīgi savādi. |
5/10/11 02:06 amtā nu es šeit sēžu ar laptopu klēpī pie virtuves galda un darbojos ar epistemic logic, kas ir vieni vienīgi modeļi un attiecību kārtošana ar pasauli, jo kā gan tas, ka A kaut ko zina, var ietekmēt B zināšanas par to, ko un kā zina A, utt. nu jā, vienvārdsakot, gara nakts, bet miegs nenāk, jo asiņu vietā pa organismu plūst kafija, un radio 101 izmet Dead Can Dance - Carnival is Over, un nekas cits neatliek kā vienkārši sastingt. ir maz tādu stindzinošu dziesmu, bet šī ir viena no tām. ziemas flešbeki, aukstums un milzīgs sniegs, un man ir 15 gadu un lielas ieceres mainīt pasauli. pēc tam jau pieleca, ka tā pasaules mainīšana taču nāk no iekšām, un visas dižās idejas tā kā apsīka. un tomēr, katrreiz, kad dzirdu to dziesmu, esmu atpakaļ tajā laikā, esmu tābrīža es. laikam jau ir bīstami tik ļoti asociēt mūziku ar konkrēto laika posmu, bet kā atmiņu saglabāšanas līdzeklis tas ir daudz spēcīgāks par, teiksim, tām pašām fotogrāfijām.hmm, jāpamēģina tas uzzīmēt epistemic logic modelī. godīgi sakot, mani pamazām tas viss sāk fascinēt. un, kā izrādās, iepriekšējā eksāmenā viņi pamēģināja jaunu vērtēšanas sistēmu, tb, jo tev labāk iet, jo tavas kļūdas stingrāk vērtē, līdz ar to principā es būtu dabūjusi A+, tik vien ka pasniedzēji izdomāja, ka a-plusus ir pārāk viegli dabūt, tāpēc kļūdas labajos eksāmenos jāvērtē divtik stingrāk. visnotaļ neloģiski, manuprāt.
|
5/9/11 01:00 amtāds noskaņojums, ka tikai klausīties hipnotisku mūziku. pat nav spēciņa nomainīt palagus, neesmu gulējusi tieši apm. divas nedēļas, un rīt gribētos vēl iet atrast smukas vasaras drēbītes. ļoti silts, vakarā pēc mūsu grandiozajiem piedzīvojumiem centrālstacijā knapi paspējām līdz pārtikas veikalam, bet citādāk tak te vispār nav nekādu ņammu, nekā. nu jā, un kamēr mēs tur tā riteņojām pa rajonu (un riteņot ar platformenēm kājās ir forši), atcerējos visas tās jaukās lietas, kas man te patīk, un mazliet nomierinājos. redzēs. es esmu stipra meitene, gan izķepurošos/sapratīšu.un vēl labi tas, ka jaunā bankas karte jau ir šeit, un pašvaldība mani izvēlējusi piedalīties kaut kādā aptaujā par dzīves kvalitāti Amsterdamā. hmzzzz. un vēl man esot palicis lielāks deguns (wtf), es uztaisīju auksto zupu, un draudziņiem ļoti patika, un teju pirmais jautājums, ko visi uzdod, ir vai es atvedu vēl balzāmiņu. nu, tā mums šeit iet. trešdien eksāmens, rīt sāksim savu intensīvo study session, un abas ar arju pirmās 20 min pavadījām, rādot viena otrai jaunās kurpes. |
4/7/11 08:37 ampēdējā laikā kaut kā parādās distancēti sapņi. t.i., tādi, kuros es filmēju vai fotogrāfēju, vai kaut kā tamlīdzīgi. man vēl par to ir jāpadomā, bet vispār tas ir tā diezgan jocīgi - dokumentētā realitāte joprojām ir diskutējama, un ja vēl tas notiek sapnī, nu, joki mazi.vispār vajadzētu vairāk dzert. tad man ir satriecoši sapņi. vakar, piemēram, bija sadraudzības vakars ar somu puikām, un šodien ir vai manu vai. no otras puses, katrreiz, kad es vienkārši iedzeru balzāmiņu līdzās visam pārējam, nu, galvassāpju nekādu. |
3/28/11 12:23 am( (not) dada poetry ) |
3/20/11 02:55 amvisi apkārt pamazām sapārojas. laikam jau tāda ir tā koju dzīve (un vispār dzīve ļoti slēgtās kopienās) - mēs visi dzīvojam kopā (skolas noteikumi; tā jau forši, bet reizēm apnīk), mācāmies kopā, un, tā kā skolas darbu ir nenormāli daudz, nekur īpaši iet ārā nemaz nesanāk. un tā nu visi sadalās pāros un taisa drāmas. tik es vēl tā turos (no otras puses, mana dziļākā pārliecība ir tas, ka nevienam tik un tā nepatīku. un visādi ikdienišķi nieki, kas pierāda pretējo, nez kāpēc nestrādā. diezgan stulbi)it kā pagāšgad kojās jau bija diezgan līdzīgi, bet tur kaut kā visi braukāja pa mājām vai nemaz nedzīvoja kopā, tb - īrēja dzīvokļus un tā. bail pat domāt, kas notiks pēc diviem gadiem, kad skola pārcelsies uz ēku piecu minūšu attālumā no kojām. bet vispār mēs rīt filmēsim Amsterdamu, so excited. un tāpēc laikam jāiet gulēt, bet sirdsapziņa īsti neļauj - nu jau ir tas stāvoklis, ka nevar likties mierā, jo ir tik daudz nepadarītu lietu. sasodīts, kāpēc gan man nepietiek ar vienkāršu kopsavilkumu izlasīšanu, bļin, bet vajag vienmēr izlasīt visu pa īstam. |
3/16/11 08:08 pm - dienas piezīmeses tomēr esmu ļoti slikts draugs, celties vēlu ir slikti, jo pusi dienas nevar atgūties, ir jātaisa vairāk ballītes, bet tādas ar nolūku un konkrētu ideju, teiksim, ''Skaistā ballīte'', kur visi nāk satērpušies smukās drēbēs, vai arī ''Tavs mīļākais saldējums'' ballīte, nu, tādā garā. un vēl, ja negribi aizlaist postā ēdienu (nē, nopietni, es nesaprotu, kā tas notiek - man jau tā nav naudas, līdz ar to ar ēdienu darbojos prātīgi), vislabākais ir to visu samest kopā un nosaukt par experimental cooking, un vēl ir ļoti grūti noteikt, kad rokfors ir sabojājies, jo tas siers jau tā ir sapuvis. un vēl mēs šovakar laikam iesim uz džeza bāru, līdz tam vēl jāuzraksta par Valdnieku, un vēl mani mati izskatās pavisam jocīgi, kad izžūst pavisam dabiskā ceļā. kleitas joprojām nav ieradušās, visu dienu žāvājos, mazliet pavasaris un mazliet apnikums, bet nē, es mācos būt produktīva un vispār pildu savus plānus. svētdien iesim filmēt pilsētu, līdz tam jāizdomā, ko īsti tur filmēt un kā, un tad vēl ir skaņa. bet viss ir pārdzīvojams, ja ir kaut kādi patīkami un ne pārāk tāli atpūtas brīži, kā, piemēram, ballīte nākamnedēļ, brālis pēc divām nedēļām un interesanta lekcija tajā pašā vakarā (braukt uz lidostu pa taisno no skolas vienmēr liekas tik ļoti, nu nezinu, aizraujoši, ne), un tad jau būs mājas pēc mazliet vairāk kā mēneša. un tas nekas, ka pa vidu ir vairākas esejas, divas milzīgas prezentācijas, grandiozs eksāmens (nē, es nepārspīlēju - no tā ir tieši atkarīgs tas, vai es nokārtoju to stulbo loģiku vai nē) un vēl citi sīki nieki. viss ir pārdzīvojams, ja laiku skaiti patīkamās, nevis kaitinošās mērvienībās.lūk, apmēram tāda ir mana šodiena. |
3/15/11 12:40 amizdzēru savu pusnakts kafiju, ļoti nožāvājos un sajutos veca. acīmredzot kafija vairs uz mani neiedarbojas. tik vien tagad jāizdomā, kas ir sakarīgāk - mēģināt uzrakstīt vēl kaut ko par māti Augustīna ''Confessions'' vai tomēr iet gulēt, sak, rīts gudrāks par vakaru, sleep on it un varbūt miegā viss sakārtosies. |
3/6/11 12:29 amgirls night in: picas, klačošanās un iepirkšanās internetos. un tad visas paņem savas lasāmvielas un turpina vakaru klusumā, jo ir ērti vienkārši visiem vienkopus lasīt, netraucējot vienam otru. patīkams miers. |
Powered by Sviesta Ciba