5/16/12 01:14 amšī vakara/nakts atklājums: mūziķe Hindi Zahra.jau ilgu laiku meklēju tādu mūziku, pie kuras var mierīgi darīt māju lietas un skolu lietas. tāds semestra beigu panīkums, kad nekam vairs nav spēka un pilnīgi izbojāta laika izpratne. mani biedē brīvdienas un dienas bez konkrētiem plāniem, re cik tālu aizdzīvojos. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
5/11/12 10:18 amsemestra beigas ir arī tāds baigais vienotības laiks. vakar, piemēram, ilgi sēdējām ar manu smuko kaimiņu un runājām par postmodernismu, tad ik pa brīdim sazvanāmies ar citiem un pastāstam par to, kā bija sisties pret sienu un kā ar tām esejām, es, piemēram, tagad rakstu par matemātiku, es un matemātika LOL, un tad tā ļoti gribas vislaik sisties pret sienu, bet nu nekas. šodien līdz 7iem jāiesniedz, tad iešu uz vingrotuvi un kā traka mīšos un ārdīšos. nu gan laiki pienākuši: sevi pēc eseju pabeigšanas iepriecinām ar vairākām stundām trenažieru zālē. |
3/21/12 12:58 amdzīvojot vienatnē, trakākais ir tas, ka ledusskapī, lai cik bieži skaties, neparādās nekas jauns un aizraujošs. ko pats nopērc, to vien ēd, un nekādas ēdiena čiepšanas no istabasbiedrenes. |
3/5/12 01:21 amman būtu jāuztraucas par daudz ko citu, bet šobrīd prātā vietas pietiek tikai uztraukumiem par savu izskatu. es pēdējā laikā ļoti aktīvi, varbūt pat maniakāli eju uz sporta zāli, bet apbrīnojami, cik tas ļoti neatstāj nekādas izmaiņas. ka varbūt man ir jātiek tomēr galā ar savām galvas huiņām vispirms, jo varbūt šis arī ir as good as it gets. varbūt es nekad arī neizskatīšos labāk, varbūt laiks pārlikt prioritātes un visu pārējo. bet, kā jau minēju, man prāts ir pilnīgi atrofējies, tas ir tik apbrīnojami, cik ļoti maz mani uztrauc lietas. man šī mēneša laikā jātiek galā ar praksi/brīvprātīgo darbu, vairākām esejām un lielām prezentācijām, jāatrod darbs (jo bez darba es nekur nekādās brīvdienās nebraukšu, un es taču gribu braukt Lieldienās uz Barselonu), kā arī jāuzņem sava pirmā filma un jātiek uz kājām skolas ziņā. bet vienīgais, bļin, par ko es varu uztraukties, ir svars. scumbag brain. no otras puses, man vienkārši ļoti vajag brīvdienas, man ir ļoti lēna smadzene, un visus notikumus es pārdzīvoju ļoti lēnām, un tagad vajag brīvdienas, jo laikam pielēca pēdējie mēneši. nedēļas nogalē beidzot iepazinos ar mat. vecākiem, mans tēvs joprojām ir dziļā pārliecībā, ka mat. ir mans boifrends, it's wrong on so many levels.bet toties ir puika, ar ko mēs kopā skatāmies matriksu, ar viņu viss vienmēr ir tā kā vienkārši, bet, tā kā es esmu mazliet retardēta, es katru dienu gūglēju attiecību padomus. tas viss būtu smieklīgi, ja vien tas nebūtu bēdīgi, es esmu mazliet norakstāms gadījums. un vēl es, iespējams, nākamās nedēļas laikā pārcelšos uz single room, un puika paziņoja, ka viņš var palikt ned. nogalē amsterdamā, ja man vajag, lai kāds pārnes manu skapi, gultu un galdu. man patīk puikas, kuri paši piesakās pārnest manas mēbeles, haha. bet vispār man ir jāaizsūta daži e-pasti, jāuzraksta paper proposal, jāpalasa par ezru paundu un jāiet gulēt. enough is enough. |
2/10/12 11:31 pmreizēm es vienkārši apmulstu, jo nesaprotu, kā īsti notiek dzīve. reizēm visa ir tik daudz, tik ļoti par daudz. aizvakar beidzot atklāju, kā darbojas google kalendārs, un tuvākās divas nedēļas ir viens vienīgs karuselis, bet ne tajā foršajā nozīmē. kaut kādā eurēkas brīdī decembrī izvēlējos tādus kursus otrajam semestrim, ka mācības ir tikai trīs dienas nedēļā, kas, godīgi sakot, ir ļoti jauki, bet pagaidām nekam neder. brīvais laiks joprojām tiek patērēts lietu saprašanas nolūkos, un reizēm es vienkārši lādu savu smadzeni par to, ka es esmu tik nolāpīti lēna. tā, it kā man viss prasa apmēram divreiz vairāk laika kā biedriem. es mēģinu tikt galā ar šī semestra mācību grāmatu iegūšanu, šodien, piemēram, nopirku ļoti plānu grāmatiņu a short guide to writing about film par 35 eiro, ir taču jābūt kaut kādiem lētākiem variantiem. ir jau parastie skolas darbi, piemēram, man uz pirmdienu ir jāizlasa grāmata (....), kā arī vēl kādas 60 lappuses teorētisku tekstu a la the postcolonial exotic utml. vēl es nodarbojos ar prakses meklēšanu, bet tas ir nenormāli, jo visas kompānijas prasa superspējas un es nederu teju nevienai. vēl es mēģinu atrast darbu, jo nu jau ir tas brīdis, kad šāda dzīve kļūst par tīrāko parazītismu, un vēl būtu jānopērk biļetes visiem pavasara ceļojumiem, bet tas ir vienkārši pārāk daudz. un tad es vēl mēģinu sapazīties ar savu jauno istabasbiedreni, kura ir tiešām jauka meitene, bet man vienkārši nav spēka/laika ar viņu kārtīgi iepazīties. mēs parasti katru dienu runājam kādu pusstundu vakarā pie vīna glāzes, un es taču mēģināju samazināt dzeršanas apjomus, haha. ā, jā, vēl taču ir jānomet svars (hmmmmmmm), un vēl es esmu apņēmusies katru dienu iztulkot vismaz vienu nodaļu no r. romāna, bet tas aizņem vismaz pusotru, divas stundas. es tā jau guļu maz un pārtieku no mikroviļņu krāsnī sasildāma ēdiena, es nezinu, ko es varu darīt citādāk, jo man ļoti, ļoti riebjas tas, ka es esmu nemanāmi kļuvusi par to meiteni, kura vakariņas pie draugiem ieplāno divas nedēļas uz priekšu. un šovakar mums bija paredzēts iet ballēties ar markusu, bet mēs abi esam noguruši un tādi bezjēdzīgi, tāpēc jau atkal iesim uz parastu koju ballīti. un vēl es taču gribu iepazīties ar vairāk cilvēkiem ārpus skolas, bet es kaut kā esmu pilnīgi aizmirsusi, kā notiek socializēšanās.es saprotu, ka tas nav nekas traks, bet man vienkārši brīžiem liekas, ka kaut kā nemanāmi smadzenes ir palikušas mazākas. tādā ziņā, ka vienkārši nav vietas visam, un to do saraksts burtiski blows my mind. es neesmu radīta mērķtiecīgai, plānveidīgai dzīvei, bet šobrīd bez plāna es nekur netiktu. un es pat nezinu, kurā brīdī es varu sākt nopietni domāt par savu nākotni, pētīt skolas un strādāt pie sava portfolio, ja es netieku galā ar ikdienu. :(. rakstot par bezmiegu, man beidzot pieleca, cik patiesībā mūsu iekārta ir nepiemērota netradicionāliem dzīvesstiliem. man ir draudzene, kura gadiem nevar gulēt pa naktīm, tikai pa dienām, un tāpēc viņa regulāri ir neizgulējusies un īgna, jo pa dienām taču ir jāskraida pa birokrātiskām iestādēm, jāiet uz skolu un jādara visas 'pareizās' lietas. neviens kantoris pa naktīm nestrādā, pat treniņzāle ir ciet pēc vienpadsmitiem, un kad tad lai es eju vingrot, es prasu. man nepatīk plāni, tie mani uztrauc un padara nervozu, bet laikam bez google kalendāra es neko neizdarīšu. bet nu labi, tās ir tikai žēlabas, tas ir tikai piektdienas vakars, un vakari kā tādi arvien biežāk kļūst overwhelming. viss dienas nogurums un neizdarītais neļauj nomierināties, bet trakākais ir tad, kad skaties uz dienu un saproti, ka grozies kā gribi, neko citādāk/pragmatiskāk nebūtu varējis izdarīt. un āda ir sausa pēc velna, bet es visu laiku aizmirstu atrast treknu krēmu, es pat aizmirstu izmazgāt veļu, un veļasmašīna taču ir manā miteklī. arvien biežāk brīnos par to, kā diez citi patiesībā tiek galā ar savām dzīvēm. kā citi vispār kaut kur tiek. |
12/17/11 01:16 pmpat neraugoties uz to, ka no rīta pamodos blakus džekam uzvalkā, ar kuru brokastīs ēdām saldējumu, dienas notikums tomēr ir veļasmašīnas ierašanās. sakārtoju īpašo veļasmašīnas kambari, mēģinu neuzkrītoši izmest savus kaučsērferus ārā, un drīz jau jāierodas drauga vecākiem ar veļasmašīnu.es laikam kļūstu par mājsaimnieci, jā, bet šis ir dienas notikums nr.1 |
12/14/11 07:54 pmmans šībrīža kaučsērferis bija ļoti pārsteigts par to, cik ļoti mēs šeit visi iespringstam par skolas lietām, es arī zinu, ka par to vien rakstu, bet tas arī ir apmēram viss, kas manā dzīvē notiek. nākamās nedēļas laikā man jāuzraksta apmēram 11,000 vārdu visādās esejās, kā arī jāizveido savs saturs Adaptation studies kursam, jāuztaisa vairākas prezentācijas un jābrauc mājās.ja tikai es biežāk saprastu, kāpēc šo visu daru. bet nekas. varbūt ar laiku. policija nedod atpakaļ manas atslēgas, es aizmirstu atbildēt uz e-pastiem, un šorīt piecelšanās bija neticami smaga. burtiski nevarēju atvērt acis, kur nu vēl izkāpt no gultas. un draudzenīte šonakt redzēja sapnī to, kā es nokrītu no ceturtā stāva un man pāri pārbrauc tramvajs, un man jau tā ir nenormāli bail no tramvajiem. godīgi sakot, es diezgan regulāri brīnos par to, kā gan Amst pa pusotru gadu kritusi esmu tikai divreiz, tas ir tiešām brīnums. (es zinu, ka to saka par teju katru pilsētu, bet šeit satiksme ir nenormāla. visiem viss vienalga, bieži cilvēki nemaz nelieto pagriezienrādītājus, kā arī vispār brauc bez gaismām, nemaz nerunājot par to, ka ielas ir šauras, mašīnu un tramvaju - daudz, un vadītāji arvien biežāk neskatās apkārt. un tad vēl ir pilnīgi neapdomīgas darbības no kaut kādu atbildīgo organizāciju puses, viņdien braucu uz skolu no rīta pa lietu, un uz galvenās ielas čalis vienkārši zāģēja kokam zarus, tieši virs veloceliņa mazliet pirms deviņiem no rīta, kad visi brauc uz darbu. āāā, un Amst. šoferu parkošanās prasmes mani nebeidz pārsteigt, tāda ai-man-pohuj-atstāšu-savu-mašīnu-šeit attieksme. vienvārdsakot, man ir daudz ko teikt par amst. satiksmi, jā). izdomāju, ka jāmēģina pieteikties semester abroad, ja reiz man ir iespēja aizbraukt uz jocīgām vietām un tā. bet vispār man vajag, lai man kāds iesper pa pakaļu un liek strādāt. pietiek muļļāties. (no otras puses, es izdarīju visādas foršas lietas šodien. piemēram, fotosesija ar manu pašreizējo meksikāņu kaučsērferi, kurš vispār ir profesionāls fotogrāfs.) semestra beigas, jā. |
12/11/11 11:09 amiespējams, man vienkārši ir zemas prasības pret dzīvi, bet tomēr. svarīgākais ir tas, lai ir kāds, kurš vienkārši noglauda galvu, kāds, kuram var gulēt klēpī vai paslēpties azotē, ja filma ir pārāk traka. vakar, piemēram, mums bija pseidorandiņš ar kādu draugu, viņš gatavoja vakariņas, es dzēru viskiju, un mēs skatījāmies batman begins, jo es rakstīšu eseju par Gotham city, bet tas nav svarīgākais šajā gadījumā. man patīk tas, cik reizēm viss ir vienkārši.un nu pie darbiem. tikko jau izlasīju lugu, tagad laiks rakstīt paper proposal, kā arī montēt video. |
11/30/11 10:20 pmvakar visu dienu rakstīju eseju, un šodien pirmo reizi ir tā, ka jāatgūstas pēc tāda notikuma. pirmo reizi tādas kā mentālas paģiras pēc esejas. no otras puses, paģiras tā kā nozīmē, ka iepriekš parasti ir bijis kaut kas patīkams, šoreiz gan tā pilnīgi nebija. no otras puses, iedevu vienai draudzenei izlasīt savu eseju pirms iesniegšanas, viņa izlasīja ievadu un teica kaut ko tādu kā seriously, this is the best paper I've read in this school. bet kaut kā ar to parasti nepietiek, es, kā parasti, gaidu viduvēju vērtējumu. kaut kā esmu iedomājusies, ka esmu ļoti viduvējs prāts, tāpēc, liekas, arī pat mērķēju uz viduvējību. oh well.piereģistrējos couchsērfingā, jo izdomāju, ka tas būtu ērtākais veids, kā iegūt jaunus draugus, haha. pa vienu vakaru jau ir četri request, laikam tomēr ar lieliem burtiem jāuzraksta pie profila, ka mana skola ir mana dzīve, tāpēc man bieži nebūs laika. |
11/28/11 05:45 pmtā kā es esmu apzinīgs un prokrastinējošs students, katru dienu uzrakstu vismaz pa vienai to do listei. tiesa, es parasti neko no tā neizdaru, tāpēc pēdējā laikā esmu pasākusi pie darāmajām lietām piezīmēt smaidiņus un pierakstīt uzmundrinošus tekstus, kā you can do it! un it's your life, don't mess it up!un jā, izsaukumzīme ir ārkārtīgi svarīga. |
11/26/11 09:08 pmvai ir kāds īpašs termins džekam, kurš katru vakaru ir pēdējais, ko redzi pirms iemigšanas, un pirmais, ko redzi pēc pamošanās? un nē, jūs neguļat kopā, džeks arī nav ģimenes loceklis, bet gan kāds, kurš lielu daļu nomoda laika pavada tavā gultā.un vēl es šodien piefiksēju, ka meitenes brīvi apskauju tikai dzērumā, nu, neskaitot satikšanās/atvadīšanās skaujas. uz džekiem tas, tiesa, neattiecas. oh well. (tā kā gan Līva, gan mat. pats prasa, kas ar mums notiek, lepni un publiski paziņoju, ka mēs ar mat. tagad iesim uz bāru. tētis šovakar teica, ka mat viņam esot kaut ko teicis par to, ka mūs saistot daudz vairāk nekā draudzība, bet diezin vai tēvs saprata šī apgalvojuma meta dimensiju. it's all meta, baby.) |
11/15/11 04:27 pmpaniski meklējot konkrētu e-pastu, izurbos cauri visiem pēdējā gada epastiem. visas skolas lietas, spami, feisbuka atgādinājumi un boarding passes man vispār atgādināja, ka pēdējā laikā dzīve tāda vienmuļa. nezinu, vai tas, tiesa, ir tikai pēdējā laikā, varbūt tā ir bijis jau sen, es vienkārši to neesmu pamanījusi. šodien secināju, ka vispār Arjas izvākšanās bija viena no labākajām lietām, kas šogad notikusi, jo es pati nekad, nu labi, vismaz ne tuvākajā laikā to nebūtu izdarījusi. man vienmēr licies, ka tas, ja es nespēju dzīvot ar citiem, nu, es esmu slikts cilvēks, bet tā taču nav. dzīvot vienai ir pārākā privilēģija, un kojās taču nekad tā īsti viens neesi, vismaz ne tajā nomācošajā ziņā. rīta duša astoņos ar superskaļu mūziku fonā, vēlās filmas vairs nav jāklausās austiņās un tamlīdzīgi sīkumi liek noprast, ka man jau sen ļoti vajadzēja savu telpu. vēl viens pluss ir tas, ka šis ir kā spēriens pa pakaļu vispār iet darboties aktīvāk. vakari mājā sāk likties nožēlojami, laiks kaut ko ar to darīt. |
11/15/11 12:10 amkopš dzīvoju viena, regulāri aizslēdzu durvis, uzlieku skaļu mūziku un vienkārši dejoju. tad kādā brīdī apstājos un prātoju par to, vai es (un citas meitenes) tā daru tāpēc, ka smukās meitenes filmās tā vienatnē dara vai tāpēc, ka tā tiešām pienākas. |
11/2/11 08:31 pmbet nu labi, tā jau ir tāda spoiled kid žēlošanās, vai tas jūs pārsteigtu, ja es teiktu, ka man ir nopietnas problēmas ar perspektīvu? un jā, gan gleznās, gan dzīvē.bet vispār es meklēju bildes izprintēšanai, mazliet apnikums no bildēm, kas nu jau trešo gadu pēc kārtas dažādos mitekļos karājas pie sienām, un secināju, ka pēdējā pusgada bildēs man acīs ir tāds baigais spīdums. tāda aizrautība, ka jākož mēlē, lai neskrietu - tīri burtiski - visam pa priekšu, tā kā dejot džeza bārā uz kāpnēm un ķiķināt pusstundu no vietas par galīgiem niekiem, nu, tas taču ir tā vērts. mans mīļākais mākslas novirziens ir dekadence, l'art pour l'art un dendiji, un tā ideja, ka dzīvi pa īstam var tvert tikai tās vitālākos un spilgtākajos momentos, jeb, kā BM dziedāja, neviens nespēj dzīvi novērtēt, esot skaidrā (vai kaut kā tā), un, ja manas nebeidzamās esejas (aizvakar paziņoju, ka writing papers feels like giving birth, only with your mind) ir cena, ar ko jāsamierinās, lai varētu novērtēt visu pilnīgāk - nu, tas taču ir labi. pieņemami. un vēl es šovakar uztaisīju superīgas vakariņas, mana experimental cooking prasme turpina uzlaboties. |
10/24/11 11:24 pmpēdējā laikā biedri, ar kuriem daudz vairāk pavadīju laiku pagājušajā gadā, man saka, ka mani vairs neredz un ka es vienmēr izskatos nogurusi, un es arī jūtos kā tāds zombijiņš, it sevišķi šobrīd, midterms and stuff, bet tomēr ir tādi brīži, kad man kāds priekšā sacer pasaku, kad saprotu, ka viss taču ir kārtībā. sūtu pastkartes, rīt iešu garderobes atjaunošanas ekskursijā, un es mācos kvalitatīvi pavadīt laiku vienatnē. jo galu galā.. it's a fair price to be alone, it sevišķi ja tev vienmēr apkārt ir vismaz desmit cilvēki.un vēl es mācos iet gulēt. varbūt beidzot ir pienācis tas laiks manā dzīvē, kad sākšu iet gulēt. apzināti un pašsaprotami. |
10/20/11 12:01 ames īsti nezinu, kas šis par jocīgu posmu dzīvē sācies, bet plāni šai piektdienai ietver iešanu uz vecāku viesnīcu paskatīties televizoru, kā arī pavannoties. un vēl es šodien uztaisīju grandiozas vakariņas, pabaroju brāli, tēti un mar., kā arī saliku pie sienām van goga plakātus. un vēl man ir priekšauts un kaut kāda jauna mājsaimnieces stadija dzīvē.tikko biedri sprieda, kāda mājsaimniece es varētu būt. īsti desperate nesanāk, jo pārāk vienalga, bet drīzāk apathetic vai bored housewife. nu un uz šīs skaisti nūģīgās nots dodos mācīties. |
10/17/11 06:04 pmuz lidostu ir jāizbrauc apmēram ap to pašu laiku, kad brālis izlido no Ženēvas, un no šodienas manos narratology pierakstos ir arī teikums we need space to conceptualize time.tāds kā Elbow noskaņojums, un es pēdējā laikā nogurstu vārda vidū un aizmirstu pabeigt. prasīju mammai, lai atved spēka vitamīnus, bet viņi pat balzāmiņu nevar atvest. jau tagad ir nogurums no tā, kā būs tad, kad ģimene būs šeit, un wtf, meitene. ja es vairs nespēju priecāties par savas ģimenes ciemosbraukšanu, vai tas mani padara par sliktu cilvēku? retorisks jautājums. es gribu spēlēt akordeonu, kā arī mūžīgu vasaru. bet tagad ir laiks vēl kādai nopietnai esejrakstīšanai, jo, kā mēs piektdien ar citām humanities meitenēm nospriedām, nu jau ir tā fāze, kad raksti esejas sevis uzmundrināšanas nolūkos. fuck chocolate, let's do some paper writing. |
10/12/11 08:54 pmvakar bija ballīte un daudz jocīgu notikumu, kaut kā pēdējā laikā daudzi man prasa par manu seksuālo orientāciju, un šodien bija zobārsts, pēc kura es ļoti sabēdājos vairāku iemeslu dēļ. pirmais, protams, ir nauda (I enjoy stating the obvious), otrais ir sāpes un emocionālie pārdzīvojumi - es nezinu, vai kāds cits ārsts ir tik biedējošs kā zobārsts, un trešais ir tas, ka joprojām nejūtu vaigu. un vēl visu laiku līst, un šis nav tas foršais let's-dance-out-there lietus. šis ir lietus, kas tev liek gribēt palikt mājā, sēdēt pie loga un bēdāties par to, cik skumīgi un tā. ēdu jogurtiņus un mar. tikai smejas. oh well.bet tad es aizgāju uz zumbu, un trenere lika mētāties ar rokām un vislaik atkārtoja Make it gay, make it uber gay! un vēl izskatās, ka ziemas brīvdienas pavadīšu zobārsta krēslā. jā, labi, NL esot otrā labākā zobārstniecība pasaulē, bet es gribu dakteri, kurš runā manā valodā un saprot manu absolūti neracionālo paniku zobārsta krēslā. un vēl man šovakar jāpārlasa Dr Jekyll and Mr Hyde, kā arī jānoskatās M vēlreiz. es esmu kārtīgs humanities nerd, bet man tas liekas ļoti labs veids, kā pavadīt vakaru.
|
10/10/11 01:01 amvisus savus literatūras darbus pasniedzējai sūtu ap vieniem vai diviem naktī. |
9/24/11 01:18 pmkalendārs apklājas ar putekļiem, jēdzīgāk ir svarīgāko pierakstīt uz sevis, gluži kā čalis no Memento. es domāju tikai filmu ainās un snapshot'os, vai arī literatūras atsaucēs, neatceros pēdējo reizi, kad skatījos kaut ko pēc savas izvēles, nu, izņemot visus seriālus. ir sestdiena, bet es mācos jau no desmitiem, nu labi, mācīšanās šajā gadījumā bija v for vendetta vēlreizēja noskatīšanās. ir tik jocīgi, ka nenotiek nekas īpaši cits kā tikai skola un sadzīviskas ainas, jo visi dzīvo tepat.vajag iet ārā, vajag prom no grāmatām, visa šī iekšā dzīvošanās padara manu ādu un matus ļoti sausus. es negribu piedzīvot maiju vēlreiz, es negribu to visu paniku un stresu, jo c'mon, pasaulē ir daudz lielākas lietas, par kurām ir vērts panikot. esejas nav viena no tām. un vēl es nejauši aizmirsu savu internetbankas paroli, es tiešām nesaprotu, kā es vispār kaut ko pabeidzu. vienīgais, ko es atceros bez problēmām, ir filmu informācija, ainas, stāsti. viss pārējais kaut kur vienkārši pazūd. |
Powered by Sviesta Ciba