pēdējās dienas viena milzīga drāma, un izrādās, ka es tiešām labi saprotu cilvēkus. bet kaut kā vienalga jocīgi, ka pat pēc gada intensīvas komunikācijas ikdienā apkārtējie joprojām viens otru nespēj nolasīt. (un jā, es tiešām domāju, ka var iepazīt cilvēku gada intensīvas komunikācijas laikā. varbūt ne līdz galam pilnīgi personīgā līmenī, bet tādā klaji emocionālā - kas patīk, kas sāpina, kas aizvaino - nu, to taču tā kā būtu jābūt spējīgam saprast, ne) pēdējo dienu joks ir ka draudziņš ir mana sliktā puse (pretēji Līvai, kura ir mana labākā puse), un vispār. tagad jau ir labāk, lai gan es joprojām nespēju tikt pāri semestra pēdējo nedēļu vājprātīgajam nogurumam/trakumam, M-guy pilnīgi izsūca visus manus spēciņus. un es, kā jau kārtīgs film student, relaksēšanās nolūkos skatos visas iespējamās lietas, ko vien varu atrast. seriālus, filmas, random videoklipus un visu pārējo. ka tik var skatīties un tai pašā laikā to nevajag analizēt. skatīties filmas sev ir tik ļoti patīkama pārmaiņa, lai gan ir arī fascinējoši skatīties kaut ko un to izplūkāt pa gabaliņiem, pa daļiņām, lai saprastu, kā visas detaļas kopā rada vienu grandiozu kopieskatu.

ā, un vēl - es nemaz nezināju, ka esmu pārākā drama queen. labi vismaz, ka es maskējos, jo reti kad visu savu drāmu izgāžu uz vienu cilvēku, es parasti savu drāmu sadalu pa vairākiem, līdz ar to viss ir līdzsvarā. un vēl es nemaz nespēju aiziet gulēt pirms pusnakts, tik tiešām - neatceros pēdējo reizi, kad to darīju. kaut vai vakar, kad biju supernogurusi, 23.40 nespēju aiziet gulēt. tikai tāpēc, ka bija pirms-pusnakts, līdz ar to skatījos lolkaķus, līdz pulkstenis ļāva iet gulēt. skolas laiku ieradumi, phe.