Tas, ka grib pabiedēt būtu skaidrs, pēc analoģijas ar kritiena sapņiem.
Jautājums - kāpēc.

Nekad neviena glābēja nav bijis arī man - tikai vēlme, lai kāds būtu, jo pašam ir bail, ja palīdzētu - būtu vieglāk...
Bet nav jau, nekad nav - tāpēc ienāca prātā atkarība no sabiedrības atzinības. Pēc tava džournāla spriežot, tā mums ir kopīga īpašība.

A vabrūt elementāra savu spēju robežas apzināšanās. Tas, ka savu neloģisko īpašību dēļ sev traucēju sasniegt kaut ko, ko vajadzētu... hvz