Mans īdējiens bija kā reiz par to, ka es gribu zināt, pret ko tad TIEŠI iebilst. nevis' pret reformas ieviešanu esošajā formā'.
Kopprakses bija ģā piederošais variants, nevis pašvaldībām, pašvaldībāb bija veselības centri. Abiem gan ir kaut kāda pacienta konsultācija ārpus ģā izvēlētā darba laika un kaut kāda informācijas aprite.
Par to 'dežūras ir NVD atbildība' ir diezgan slideni... Vispār kā reiz šobrīd tā uz papīra ir Ģā atbildība, tikai nevis 'nodrošināt dežūru', bet paģērot, lai ģā profilaktiski nodrošina, ka pacientam nekāda dežūrpalīdzība ārpus absolūti neatliekamā ('life or limb') ārpus ģā nav nepieciešana vairāk, kā iespējams nodrošināt tajās 12.5% prakses laika, tā dēvētajās, 'akūtajās stundās'.
Protams, ka nez vai ir kāds ģā, kas to spēj praksē nodrošināt, tāpēc tas nefunkcionē.
Vai, pareizāk, funkcionē uz slimnīcu uzņemšanas rēķina - kas, šobrīd, vai vismaz līdz ļoti nesenam laikam (jo TĀ veselības aprūpes reformas daļa laikam nav tieši atkarīga no ģā reformas?) definējas kā neatliekamā, nevis steidzamā palīdzība, lai gan nesūta prom arī citus. Jaunā sistēma pat nodefinē, ka uz steidzamu pienākas doties arī, piem, tad kad problēma vienkārši ir ģā par sarežģītu.
Jo šī brīža veselības aprūpe (vismaz līdz nesenam laikam) izliekas, ka mums pārsvarā ir divas kategorijas veselības problēmu - tās, kurām vajag palīdzību stundas/dažu stundu laikā (neatliekamā), un tās, kuras var gaidīt 4..6 nedēļas līdz ārstēšanas sākumam (jo uz izmeklējumiem teorētiski drīkst nosūtīt tikai pēc klātienes konsultācijas, uz kuru jāgaida 2 nedēļas, tad ir daļa nosūtījumu, kurus drīkst veikt tikai pēc atradnēm citos nosūtījumos (+2 nedēļas, piemēram tādai eksotikai, kā urīna uzsējumam urīnceļu infekcijas gadījumā), un tad zāles atkal izrakstīt tikai klātienes konsultācijā (vēl +2 nedēļas). Tiešām ar katru urīnceļu infekciju jādodas uz slimnīcas uzņemšanu, ja negribas 6 nedēļas gaidīt?
Protams, ka gan nosūtījumi gan slimības lapas faktiski kaut kā jau tiek izrakstītas bez šīm vizītēm - vai telefoniski, vai liekot formāli pacientam patusēt akūtajā rindā, lai tiktu līdz 30 sekunžu sarunai ar medmāsu, kas tad aiziet un izdrukā attiecīgo papīru. Protams, tas tāpat ir likumpārkāpums...Nākas visiem cerēt, ka neuztrāpīsies slepenais pircējs, un neizvazās pa avīzēm.
Ja streiks turpināsies pāris mēnešus, tad redzēsim, kādas problēmas nonāks uz citu speciālistu pleciem. Bet tik ilgs tas visticamāk nebūs. Un īstermiņā, pat ja slimnīcu uzņemšanā pacientu skaits būtiski nepieaug, nevarēsim pateikt, kas tad mums īsti ir - patiesībā tiešām gandrīz 90% problēmu ir 'var pagaidīt 6 nedēļas', vai tomēr ģimenes ārsti ir kļuvuši par ļoti dārgiem medicīnas un socpakalpojumu pieejamības administratoriem, faktisko primāro aprūpi nogrūžot uz slimnīcu uzņemšanu pleciem arī ikdienā, kā dēļ streika laikā nekas nemainās.
Mans īdējiens bija kā reiz par to, ka es gribu zināt, pret ko tad TIEŠI iebilst. nevis' pret reformas ieviešanu esošajā formā'.
Kopprakses bija ģā piederošais variants, nevis pašvaldībām, pašvaldībāb bija veselības centri. Abiem gan ir kaut kāda pacienta konsultācija ārpus ģā izvēlētā darba laika un kaut kāda informācijas aprite.
Par to 'dežūras ir NVD atbildība' ir diezgan slideni... Vispār kā reiz šobrīd tā uz papīra ir Ģā atbildība, tikai nevis 'nodrošināt dežūru', bet paģērot, lai ģā profilaktiski nodrošina, ka pacientam nekāda dežūrpalīdzība ārpus absolūti neatliekamā ('life or limb') ārpus ģā nav nepieciešana vairāk, kā iespējams nodrošināt tajās 12.5% prakses laika, tā dēvētajās, 'akūtajās stundās'.
Protams, ka nez vai ir kāds ģā, kas to spēj praksē nodrošināt, tāpēc tas nefunkcionē.
Vai, pareizāk, funkcionē uz slimnīcu uzņemšanas rēķina - kas, šobrīd, vai vismaz līdz ļoti nesenam laikam (jo TĀ veselības aprūpes reformas daļa laikam nav tieši atkarīga no ģā reformas?) definējas kā neatliekamā, nevis steidzamā palīdzība, lai gan nesūta prom arī citus. Jaunā sistēma pat nodefinē, ka uz steidzamu pienākas doties arī, piem, tad kad problēma vienkārši ir ģā par sarežģītu.
Jo šī brīža veselības aprūpe (vismaz līdz nesenam laikam) izliekas, ka mums pārsvarā ir divas kategorijas veselības problēmu - tās, kurām vajag palīdzību stundas/dažu stundu laikā (neatliekamā), un tās, kuras var gaidīt 4..6 nedēļas līdz ārstēšanas sākumam (jo uz izmeklējumiem teorētiski drīkst nosūtīt tikai pēc klātienes konsultācijas, uz kuru jāgaida 2 nedēļas, tad ir daļa nosūtījumu, kurus drīkst veikt tikai pēc atradnēm citos nosūtījumos (+2 nedēļas, piemēram tādai eksotikai, kā urīna uzsējumam urīnceļu infekcijas gadījumā), un tad zāles atkal izrakstīt tikai klātienes konsultācijā (vēl +2 nedēļas). Tiešām ar katru urīnceļu infekciju jādodas uz slimnīcas uzņemšanu, ja negribas 6 nedēļas gaidīt?
Protams, ka gan nosūtījumi gan slimības lapas faktiski kaut kā jau tiek izrakstītas bez šīm vizītēm - vai telefoniski, vai liekot formāli pacientam patusēt akūtajā rindā, lai tiktu līdz 30 sekunžu sarunai ar medmāsu, kas tad aiziet un izdrukā attiecīgo papīru. Protams, tas tāpat ir likumpārkāpums...Nākas visiem cerēt, ka neuztrāpīsies slepenais pircējs, un neizvazās pa avīzēm.
Ja streiks turpināsies pāris mēnešus, tad redzēsim, kādas problēmas nonāks uz citu speciālistu pleciem.
Bet tik ilgs tas visticamāk nebūs. Un īstermiņā, pat ja slimnīcu uzņemšanā pacientu skaits būtiski nepieaug, nevarēsim pateikt, kas tad mums īsti ir - patiesībā tiešām gandrīz 90% problēmu ir 'var pagaidīt 6 nedēļas', vai tomēr ģimenes ārsti ir kļuvuši par ļoti dārgiem medicīnas un socpakalpojumu pieejamības administratoriem, faktisko primāro aprūpi nogrūžot uz slimnīcu uzņemšanu pleciem arī ikdienā, kā dēļ streika laikā nekas nemainās.