Visa jēga tām publiskajām ofertēm ir tajā, ka tas ir apsolījums. No apsolījuma vienpusēji var atkāpties tikai, kamēr kāds to nav pieņēmis. Kad kāds to ir pieņēmis, vienpusēja atkāpšanās personīgu iemeslu dēļ cauri neiet - un tas nav diskriminācijas jautājums, tā ir fundamentāla tiesiskās paļāvības lieta.

Ir izņēmumi, kad atkāpties var, protams.

Lai atkāptos, jāpierāda kāds no: maldi, draudi, spaidi, darījumu priekšmeta kļūšana par neiespējamu, vai izņemšana no privāttiesiskās apgrozības, vai, un šis tev īpaši patiks, es jau zinu darījuma priekšmeta kļūšana par 'Neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu'.

(pierādījuma pienākums, par to, ka divu sieviešu un bērna fotografēšana ir pretēja reliģijai gan kristu uz fotogrāfi )


Ec, ja likumā tas atšķirīgās attieksmes aizlieguma pants būtu iemests, tad vismaz tas būtu kaut cik zināms un nebūtu visa šī ņemšanās ar domeksperimentiem.

Tāpat, kā redzi, daudzi intuitīvi secina 'labāk būtu samelojusi'.

Tehniski - nevis samelojusi, bet padomājusi, vai ir kāds iemesls, kāpēc nevar, un ja ir, tad lietot šo iemeslu. Vairums no iemesliem, ko viņa varētu lietot, būtu zem 'darījuma priekšmets kļuvis neiespējams'. T.i, 'es bildēšu jebkurā laikā', 'nobildē mūs sestdien''oi, nē sestdienā es nevaru' - luc tev vienkārš 'darījuma priekšmets ir neiespējams'. Objektīvs, nevis subjektīvs iemesls). Ne gluži samelošana.