Vairumam bērnu riebjas, kad viņus liek gulēt. Man arī pusdienlaiki besīja jau īslaicīgajā bērnudārza epopejā 4os gados, kur nu vēl tajā skolas sākšanas gadā :)

Beeeeet tagad man mājās ir todleris. Un todleris, kas nav dabūjis savu pusdienlaiku (kurā likties viņai, protams, riebjas) ir force of nature to be reckoned with. Viņai pašai viss ir slikti un ar viņu kopā nevar darīt neko foršu.

Vienkāršoti - veco labo karošu analoģiju zini? Bērniem ir daudz emociju, un lai spētu funkcionēt un neārdīties par katru sīkumu, viņi konstanti tērē savas karotes emociju apvaldīšanai.
Pusdienlaiks, pat ja viņiem pusdienlaiks riebjas, dod iespēju rechargot karotes. Kaut kādā vecumā viņiem būtu jāspēj tajā pusdienlaikā ielīst pašiem - bet jābūt vismaz iespējai pie tāda tikt. Un kolektīvā tas nozīmē konkrētu pulksteņlaiku, kad visi vismaz ir mierīgi. (un, protams, added bonus - ja pa dienu guļ pusdienlaiku, tad īsāks nakts miegs. Īsāks nakts miegs - lielāka iespēja kaut ko kopā ar bērniem padarīt ārpus standarta darba laika. Bet tas jau tā, egoisms.

Ar pusdienlaiku vien nepietiek, bet ja nav pat pusdienlaika iespēja, tas norāda, ka visticamāk nav par vecumposma īpatnībām piedomāts arī citos veidos.