kur palika visi tie melnie tūkstoši cilvēku kas strādāja Rīgā rūpnīcās? Ehm, nu visur kur palika, sausie cipari uz papīra - kopējais Latvijas iedzīvotāju skaits 26 gados ir samazinājies par 26%, darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits vēl vairāk.
Tajā pašā laikā bezdarbnieku (to, kurus oficiāli uzskata par bezdarniekiem) skaits šobrīd ir lielāks nekā 90to sākumā pat absolūtos skaitļos, nerunājot par relatīvajiem.
Ja vēl paskatās uz bezdarbnieku skaitu vecuma grupā zem 30, tas paliek pavisam interesanti - ar visu augstākās izlgītības kultu, nevar jau bezgalīgi vilkt 'aww kā viņi iegūst trešo augstāko izglītību, cik mums izglītota nācija', ja par spīti izglītībai, lāga nodarbināmi viņi nav un nebūs. Jēga nodarbinātībā tik, ka kamēr mācās, tikmēr nav bezdarniekiem jāpieskaita.
Var jau dzīvot turīgajā ekonomiskajā burbulī un neredzēt to, ka tagad nē, 5 ģimenes komunālajā Rīgā vairs nedzīvo, taisnība, viņi dzīvo kaut kur krietni aiz Rīgas robežas (jo dzīvojamās platības, pateicoties iedzīvotāju skaita kritumam, kaut kādas var atrast. Protams, normālas dzīvojamās platības maksā neaizsniedzamu cipāru, bet kaut ko jau var), un tad ģimenes pelnītāji dzīvo Rīgas hosteļos, īrējot gultasvietu par daždesmit eiro nedēļā. Jo visa ģimene Rīgā vairs dzīvot atļauties nevar, pat ne komunālajā pa piecām.
Specialitātes šobrīd izzūd aizvien vairāk un izzudīs vēl straujāk. Situācija, kur dzīvot tiesības tikai tam 0.001% - 'pāvests', 'visietekmīgākā grupa pēdējā ceturtdaļgadsimtā' un pārējie paši vainīgi, ka nav tas 0.001% nav ok.
Un tāpēc Brexit, tāpēc Tramps tāpēc Sīrija. ]
Kādreiz futūristi sapņoja par laiku, kad cilvēki spēs strādāt dažas stundas nedēļā un pārējo laiku nodarboties ar pašpilnveidošanos. Dēļ 'kalorija ēdiena nekad nav bijusi tik lēta' it kā jau tā vajadzētu būt. Bet nav. Nelielam procentam sabiedrības tas viss ir pieejamāks. Ir forši, ja paveicies piederēt šai nelielajai daļai.
Protams, ka par to pēc definīcijas nav jāuztraucas darba devējam. Bet tas ir iemesls, kāpēc mums ir nepieciešams cits mehānisms, kā to noregulēt. Jo cilvēki individuāli, pirmkārt, ir īsredzīgi un, otrkārt, pat ja soli tālāk spēj padomāt, nevar paļauties, ka soli tālāk 'kā visiem būs labāk' padomās arī kaimiņš. Cietumnieka dilemma un all that.
Ehm, nu visur kur palika, sausie cipari uz papīra - kopējais Latvijas iedzīvotāju skaits 26 gados ir samazinājies par 26%, darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits vēl vairāk.
Tajā pašā laikā bezdarbnieku (to, kurus oficiāli uzskata par bezdarniekiem) skaits šobrīd ir lielāks nekā 90to sākumā pat absolūtos skaitļos, nerunājot par relatīvajiem.
Ja vēl paskatās uz bezdarbnieku skaitu vecuma grupā zem 30, tas paliek pavisam interesanti - ar visu augstākās izlgītības kultu, nevar jau bezgalīgi vilkt 'aww kā viņi iegūst trešo augstāko izglītību, cik mums izglītota nācija', ja par spīti izglītībai, lāga nodarbināmi viņi nav un nebūs. Jēga nodarbinātībā tik, ka kamēr mācās, tikmēr nav bezdarniekiem jāpieskaita.
Var jau dzīvot turīgajā ekonomiskajā burbulī un neredzēt to, ka tagad nē, 5 ģimenes komunālajā Rīgā vairs nedzīvo, taisnība, viņi dzīvo kaut kur krietni aiz Rīgas robežas (jo dzīvojamās platības, pateicoties iedzīvotāju skaita kritumam, kaut kādas var atrast. Protams, normālas dzīvojamās platības maksā neaizsniedzamu cipāru, bet kaut ko jau var), un tad ģimenes pelnītāji dzīvo Rīgas hosteļos, īrējot gultasvietu par daždesmit eiro nedēļā. Jo visa ģimene Rīgā vairs dzīvot atļauties nevar, pat ne komunālajā pa piecām.
Specialitātes šobrīd izzūd aizvien vairāk un izzudīs vēl straujāk. Situācija, kur dzīvot tiesības tikai tam 0.001% - 'pāvests', 'visietekmīgākā grupa pēdējā ceturtdaļgadsimtā' un pārējie paši vainīgi, ka nav tas 0.001% nav ok.
Un tāpēc Brexit, tāpēc Tramps tāpēc Sīrija.
]
Kādreiz futūristi sapņoja par laiku, kad cilvēki spēs strādāt dažas stundas nedēļā un pārējo laiku nodarboties ar pašpilnveidošanos. Dēļ 'kalorija ēdiena nekad nav bijusi tik lēta' it kā jau tā vajadzētu būt. Bet nav.
Nelielam procentam sabiedrības tas viss ir pieejamāks. Ir forši, ja paveicies piederēt šai nelielajai daļai.
Protams, ka par to pēc definīcijas nav jāuztraucas darba devējam. Bet tas ir iemesls, kāpēc mums ir nepieciešams cits mehānisms, kā to noregulēt. Jo cilvēki individuāli, pirmkārt, ir īsredzīgi un, otrkārt, pat ja soli tālāk spēj padomāt, nevar paļauties, ka soli tālāk 'kā visiem būs labāk' padomās arī kaimiņš. Cietumnieka dilemma un all that.