Depresija ar suicidālu ideāciju, vēlmi un plānu, jā, protams, parasti gan tikai pašam, bet visādi gadās. Un sabiedrības loceklis parastais izlasot to raksteli tā arī sapratīs - nevis no raksta atcerēsies tikai, ka katrs, kas ilgstoši nomākts vai, nedodies, pat pasūdzās par depresiju, vai, omg, piemin, ka kādreiz apsvēris pašnāvības iespēju uzreiz ir danger danger. (Un otrādi, pats sajuties drūms un iedomājoties par pašnāvību, uzdrīkstēsies par to ar kādu runāt, nevis sēdēt stūrītī, šaustīt sevi, tādejādi dzenot sevi dziļāk un dziļāk domu tunelī.)

Re kur, salīdzinājumam, labs eksperta komentārs par to pašu -

http://well.blogs.nytimes.com/2015/03/30/ask-well-depression-and-its-risks/?action=click&contentCollection=Europe&module=RelatedCoverage®ion=Marginalia&pgtype=article

7% sabiedrības kādā brīdī cieš no depresijas. Ļoti liela, ja ne lielākā daļa sabiedrības, kādreiz apsver savu pašnāvību (eksistenciālisti pat piebilstu, ka tā ir normāla personības attīstības fāze). Lielākā daļa to, protams, nekad nemēģinās un arī no suicidālām ideācijām viņi necieš. Ne jau katra iedomašanās ir uzreiz ir ideācija, un pat vairums ideāciju nav bīstamas (tikai dzīvi kropļojošas).

Protams, ka depresija ir saistīta ar atšķirīgu reakciju uz realitāti (tieši uztveres traucējumi, lai gan ir, jā, nav tā bīstamā daļa). Bet, būsim godīgi, vismaz divas trešdaļas mums apkārt staigā ar no normas atšķirīgu uztveri, domāšanu, reakciju, gribu, personību utml. Un epizode 5 gadus atpakaļ, pēc kuras veikta padziļināta psihpārbaude jau zinot par šo epizodi nez vai ir iegansts 'nepielaist ne pie kāda darba'.