Neesmu no cilvēkiem, kas īpaši aizrautos ar emociju uzkrāšanu sevī... Drīzāk otrādi - gadās pilnīga emocionāla vakūma periodi, kad pat par bēdām un dusmām ir prieks.

Jo izrādās, ka vēl esmu cilvēks.

Vēl jūtu.

Bet šoreiz... dīvains bija veids, kā skumjas atnāca. Un vēl dīvaināks tas, ka aizķērās. Nezinu, es sevi ne pārāk labi saprotu :)