Oi, zini, ja ar kaut kā palīdzību bērnu var pasargāt no maniem defektiem, to labāk izdarīt. Man gan nav ne mazākās nojausmas, kas tie tieši par defektiem un vēl jo mazāk kā tos novērš, bet nelaimīgu jau nu tie cilvēku padara.
Katrs jau kaut kur atrod kaut kādu nelaimi, bet vairumam tomēr tīri labi palīdz visādas dziednieces, zīlnieces, sieviešu žurnāliņu padomi, kolēģu pārliecināšanas prasmes un tādas lietas.... Bet kad tu reiz zini, kā zaķīti izvelk no cepures, tad zaķīša izvilkšana tev pēkšņi neliek justies kā maģijas priekšā.

A autisms... tas cik atceros, autisms skar arī intelektu, pie tam visai būtiski. Pietiekami būtiski, lai tavējo, vai tava Džonatana (cik nu tu par viņu raksti) vai manējo nevarētu nosaukt par sauso 'sākotnējais mīnus autisms' atlikumu.

Šur tur gan pavīd teiksmas par Silikona ielejas bērnu top defektu - Auspergera sindromu. Bet cik tur vainīgi interesanti ģenētiskie apstākļi (skarbākajā interpretācijā - vecāki, kas ārpus šīs specifiskās vides vienkārši neatrastu kādu, ar ko radīt pēcnācējus), cik vecāku intelekta nodrošinātā prasme atrast veidu, kā veiksmīgi dabūt no valsts nebūt ne mazus pabalstus, populārā zinātne neatbild viennozīmīgi.