Rūpība man nav raksturīga. No paviršības cieš gan pareizrakstība, gan kods, gan izteiksmes precizitāte. Brīžiem man par to uzmācas baisa kauna un vainas apziņa, bet pūles to izmainīt (kas tāpat ik pa brīdim cieš neveiksmi) sagādā daudz lielāku diskomfortu.

Par vientiesību - laikam jau sapratu. Pirms tam šķita, ka tu ar to esi domājis kādu dziļāku domu, kuru man vienkārši neizdodas aizsniegt, tagad izskatās, ka tomēr ne.

Bet par ekshibicionismu... kā to ņem. Kāpēc vispār raksta cibā? (Ja runā par atsevišķiem rakstiem, tad tie var būt dažādu motīvu vadīti - bet tas tā, vispārīgos vilcienos - kāpēc vispār rakstīt cibā)

*Tāpēc, lai uzrakstīto lasītu citi; (raksta abstraktam sabiedrības kopumam)

*Tāpēc, lai uzrakstīto kāds izlasītu - vienalga kas ir šis "kāds", galvenais - padalīties domās, emocijās, iespaidos, informācijā ar kādu papildus ierastajam līdzcilvēku lokam; (raksta abstraktiem, nekonkretizētiem, bet konkretizējamiem indivīdiem)

*Tāpēc, lai padalītos ar draugiem (raksta konkrētiem indivīdiem)

*Tāpēc, ka vienkārši patīk rakstīt un skatīties uz savām domām uzrakstītā formātā. Arī - vēlākai pašanalīzei, vai dēļ iekšējas nepieciešamības dokumentēt visu izdarīto; (raksta tikai sev)

Pirmos divus es pieskaitu ekshibicionismam - vēlmei izraisīt kaut kādas domas vai emocijas apkārtējos tā, lai apkārtējie savukārt izraisītu kaut kādas domas un emocijas pašā.


Trešais man nav interesants, bet ceturtajā gadījumā principā nav iemesla veidot publisku cibu. Ja nu vienīgi kaut kādu visai apšaubāmu ērtību pēc.