To uzdevums ir padarīt pieprasījumu pēc konkrētās preces neelastīg(āk)u. Kad ir perfect competition, tad pieprasījums ir absolūti elastīgs un, paceļot cenu precei virs tirgus cenas, pieprasījums būs 0.
Un galvenais reklāmas uzdevums ir nevis pateikt, ka šī prece ir labāka par citām, bet pateikt, ka DOVE ziepes nav ziepes:). Un tādā gadījumā DOVE ziepju ražotājs kļūst par DOVE ziepju monopolistu un pircējs nevis salīdzina ziepju cenas un pērk lētākās ziepes, bet DOVE cenas un pērk lētākās DOVE, ja grib DOVE un pērk lētākās ziepes, ja grib ziepes.
Tas, savukārt, ļauj DOVE ziepju ražotājam rīkoties kā monopolistam un cenu nevis noteikt kā tirgus cenu (iekš perfect competition kompānijas ir price takers, kas nozīmē, ka ņem cenu kāda tā ir), bet atrast pieprasījuma līkni un pēc aprēķiniem noteikt savu cenu.
Un pat nav svarīgi vai DOVE ir labāks vai sliktāks par ziepēm, galvenais, ka iestāstīts, ka tās nav ziepes.:)
Gluži kā Coca cola nav limonāde.
Un monopola stāvoklis vienmēr rada neatgūstamus zaudējumus (dead weight loss, ko teorētiski var aprēķināt, bet praktiski tikai ļoti aptuveni) sabiedrībai.
No otras puses: reklāmu aizstāv, sakot, ka tā palīdz informēt patērētāju (tātad darbojas, lai veicinātu pilnīgu informāciju, tb uzlabotu ekon sistēmu).
Un patiesība kā vienmēr ir tur ārā.