Es sociālismā esmu dzīvojis ļoti maz - 8 gadus, līdz ar to nezinu, par ko un kā cilvēki tobrīd domāja un jutās.
pēc dzimšanas datiem spriežot - 10 ar astīti – nu mazdrusciņ vairāk nekā es vienvārdsakot. Bet ne jau par to runa. Padomju sociālisms ir viena no sociālisma versijām.
Droši vien arī bija iemesli ne-apmierinātībai (Mans draugs nenopietns cilvēks, piemēram, sasaucas ar 'Cilvēka iespējā un tiesībās būt apmierinātam ar sevi nestrādājot tajā ūberkrutājā vietā').

Viemmēr ir par ko būt neapmierinātam ;) Es jau nesaku, ka cita sistēma ir labāka. Bet man ļoti nepatīk, ka, piemēram, vēlme pavadīt laiku ar ģimeni (nu, vispār jau arī veidot ģimeni) tiek padarīta par kaut ko marginālu, komēdijas cienīgu. Tas ir pretdabiski.

Ne tikai tu pats - to spēcīgi ietekmē valdošā ideoloģija.

vairākās senās reliģijās (nesaku visās, jo visas nepārzinu) ir teikts, ka savu apmierinātību ietekmē tikai Tu pats, nevis kapitālisms, sociālisms vai darba vieta.
Vispār drīzāk - tas ir stāvoklis, uz kuru jātiecas, nevis kurš reāli pastāv. Pati reliģija bieži ietekmē tiesības būt apmierinātam ar sevi (grēki, karmiskais likums, senču gods), vai kāda cita ideoloģija, kas nav reliģija. Kapitālisms, kādu to redzam ir ideoloģija, kuras laimes priekšnoteikumus veido zīmolu kultūra un konkurences glorificēšana. Un absurdi – jo konkurence tieši traucē labsajūtai. Vienīgi var kavēt izjust labsajūtas trūkumu.