|
|
|
November 4th, 2026
lavendera
 | 01:09 pm
Pirms nedēļas iemēģināju jyska spilvenus, noskatīju vienu, kas tobrīd ar atlaidi maksāja 49 eiro. Tā arī nesaņēmos iegādāties. Šobrīd uz melno piektdienu tas pats spilvens turpat maksā 19 eiro. Man būs jauns spilvens.
Bet spilvenu sakarā – vai jums ir viedoklis par pretgrumbu spilveniem? Tie ir tie dīvaino formu izstrādājumi, sākot ar X formas plakanajiem un beidzot ar tādiem, kam četri vertikāli ragi. Tādi spilveni, kas guļot nesaspiež vaigu. Lūru uz dažiem vintedā un nevaru saprast, vai internetā bez pielaikošanas var riskēt kaut ko tādu iegādāties, ja nav nekādas saprašanas, kā uz tiem dzīvē jūties. (Piemēram, apavu pirkšana internetā man 70% gadījumu beigusies ar vilšanos.)
Nesaistīti: kurš privātais treneris Myfitness ir labākais, lai sastatītu sev efektīvu programmu trenažieros?
|
yulungu
 | 01:10 pm
Atnāca uz darbu viens čalīts ar 15 štuk dārgu "airsofta" ieroci un sajauca galvu.
|
eos
 | 09:16 am - Zīmes
Vakar, braucot satikties ar bijušo kursabiedreni, redzēju retu skatu.
Autobusa pieturā pie Rīgas robežas stāvēja 6 gadus jauna meitenīte. Viena. Pulkstenis bija 14.55
Viņa viena pati iekāpa, pēc tam pārsēdās uz Purvciema trolejbusu, lai brauktu pie draudzenes Purvciemā.
Viņai bija uzsista zila acs. Viņai, pēc tās kārtības, kāda ierasta Latvijā, vajadzētu būt pavadonim, jo skaitās, ka
bērniem, jaunākiem par septiņiem gadiem, vieniem pašiem kur doties esot bīstami.
Viņa bija normāla auguma, apmēram 1.20m. Mazi svārciņi, zeķbikses, jaciņa. Ārā bija +8 grādi. Apģērbs pietiekami silts.
Visneparastākais bija skatiens viņas sejā. It kā viņa būtu redzējusi ļoti daudz. Gandrīz visiem bērniem 6 gadu vecumā, ko Rīgā
pēdējo gadu laikā esmu redzējis, acīs ir prieks, naivums, azarts un ziņkāre.
Viņai acīs bija spīts izdzīvot. Tā, it kā viņa būtu izlīdusi no kāda geto, kur slepkavības, narkomānija un ielu dzīve
ir tik pašsaprotamas lietas, ka policija geto brauc garām vai tikai simulē, ka uzrauga to.
Varēja spekulēt, ka mājās viņu kāds sit. Jo grūti iztēloties, ka šī meitene kautos ar kādu, kas varētu uzsist zilu aci,
un kam pašam būtu tikpat gadu, cik viņai.
Es prasīju, kāpēc viņa brauc viena. Viņa atbildēja, ka nav neviena, kas viņu pavadītu, viņa nerūp.
***
Aizdomājos, kā ir dzīvot Latvijā, kad mājās Tevi sit tēvs vai patēvs, bērnudārzā ir troksnis un bezjēga, un klimt apkārt gaišā dienas
laikā ir labākais, ko vari iesākt ar savu dzīvi.
Bērniem, jaunākiem par 7 gadiem, Rīgā sabiedriskais transports ir par brīvu.
Sabiedriskajā transportā ir novērošanas kameras, to padarot par relatīvi drošu vidi.
|
November 3rd, 2026
neraate
 | 11:37 pm
ironiski, ka vasarā nopirktajam krūšturim (Pepco, 6€), ko pirku jo mugura esošajam stīpa pārlūza uz pusēm (!!) un man pēc darba bija jābrauc uz mazpilsētu un bija tik karsts, ka bez nav komfortabli, kur nu vēl ar drošības jostu.. izlīda stīpa no vīles. vispār jau malacis turējās godam, dūšīgi lietoju. tik tagad atkal man vajag pupu bruņas un man besī pirkt krūšturus, turklāt vajag ar stingru polsteri (lai kaķis nevar izkost cauri.lol)
|
nelabrit
 | 09:46 am - labrīt!
Šodien diena sākās ļoti agri, jo O bija jāpavada uz 22.autobusa pieturu. Bāc, es arī gribētu būt tik relaksēta par plkst laikiem. Kopumā mums gāja ļoti jauki, bijām garā pastaigā pa Āgenskalnu un Torņakalnu, pēc tam bijām pilī (pirms tam tieši viņai teicu, ka tas ir bārs, kur ir liela iespēja, ka parunāsimies ar vēl kādu un tā arī notika) un tagad man pat nedaudz žēl, ka no savas puses nolēmu mūsu orģinālo plānu saīsināt no divām naktīm uz vienu. Tajā pašā laikā domāju, ka diez vai būtu izgājis tik labi, ja būtu sagaidījusi viņu sagurusi. Lai nu kā, paspējām jau sarunāt decembrī tikties Tartu, kur vispār man ir vēl cilvēki, kurus satikt.
Pirms gada neticētu, ja kāds teiktu, ka man tik labi un viegli viss saies ar socializēšanās iespējām igaunijā. Biju noskaņojusies, ka izveidot kontaktus vietā, kurā nedzīvoju, būs ļoti grūti un tuvu neiespējamam. Par to jau man ir prieciņš. Kaut kādā ziņā varbūt tāpēc man arī grūti noticēt, ka tagad pēkšņi man nesanāks atrast darbu (naudu). Tieši otrādi, man ir sajūta, ka viss beidzot sāk sastāties savās vietās. Pat par spīti pagājušās nedēļas melnajai līnijai. Šķietami, kā apstiprinājums tikko vēl dzīvoklī iespīdēja saulīte.
Tagad domāju, ka ir laiks vēl vienai kafijai, vēl vienai bulciņai un esmu apņēmusies pārtulkot vismaz vienu dzejoli priekš vakara kvīru literatūras tulkošanas darbnīcas. Nu, tas pārtulkojamais materiāls tikai vēl ir jāatrod, bet ir vēl tik agrs.
|
November 2nd, 2026
kochka
 | 09:25 pm - Interpunkcija
Pārlasīju šorīt pusmiegā uzrakstīto tekstu un izbrīnīja lielais jautājumu zīmju skaits. Tā jau smieklīgi, bet galīgi neiederīgi, tāpēc tās nodzēsu. Tas tikai liecina, ka laikam pati esmu kā staigājoša jautājuma zīme.
|
divdabis
 | 04:15 pm - grāmatas
man nevajag jaunas grāmatas, es nevaru izlasīt jau savas četras iesāktās grāmatas, bet ļoti siekalojos par Kalnozola “Zobiem”, Glazovas “Ēsmu” un Kasima “Marijas grāmatu”. moš no algas nopirkšu grāmatu svētkos.
Current Music: LFO - LFO
|
neraate
| 03:31 pm
ja reiz par patiesi svarīgo, tad esmu atklājusi vēl vienu ēm brendi, kur man ļoti daudz kas patīk. Love & roses. tur ir kuplas piedurknes, mežģīnes, i,šuvumi, brokāts, samts un velūrs, polsteri uz pleciem, zeltītas pogas un krāsas, krāsiņas!! turklāt arī mani mīlākie toņi!
varbūt izaugšu arī līdz 'apčamdīt dzīvē'
|
au
 | 11:17 am
atgriezos no Venēcijas, kur biju skriet pusmaratonu.
un vislabākais tajā visā bija tas, ka biju ar draudzeni - mēs izdomājām, mēs pieteicāmies, mēs aizlidojām un mēs noskrējām. visu pašas!
beigās pavadīju vairāk kā nedēļu saulainās saulainās kanālmalu pastaigās. apskatīju nebeidzamas izstādes, kuras nepaspēju maijā. satiku visādus pārsteidzošus cilvēkus. izdzēru savu bļodiņu spritču un apēdu savi katliņu zivju.
(starp citu, es lēnītēm kāpju uz pesketārieša takas, un tas ir labi)
pusmaratona distance tikai pēdējos piecus kilometrus pa īsto Venēciju, jo sākas kotinentā un tad pa to lielo garo tiltu, es tur biju savākusi spēciņus, lai kārtīgi rautu kanālmalas, bet, izrādās, skrējienu biedri baidās no ūdens, un paisuma laikā skriet sanāk arī pa "līdz-potītēm-ūdeni", kur dažs labs mulsa un apstājās, un meklēja labākās vietas, kā apskriet, veidojot šausmīgus sprūdņus. es triecos caur peļķēm, kāda jēga izvairīties, finišs jau pēc dažiem kilometriem, bet tāpēc beigās man sanāca zemāka sirdsdarbība kā visā trasē, jo es ik pa brīdim dabūju gandrīz pastāvēt uz šauriem tiltiem aiz tādiem "aij aij, slapjš!" mīkstuļiem. tik un tā, fuf, iznāca sub2h, starp citu, jā, mans pirmais sub2h!
|
nelabrit
| 11:07 am
Pirmdiena. Novembris. Šorīt pamodos jau ap 10:00 no aukstuma. Biju netīšām atstājusi logu uz mazo vēdināšanas režīmu un dzīvoklis pa nakti bija tiešām kārtīgi izvēdinājies. Labā ziņa, ka tas ļāva beidzot mitruma līmenim nokrist uz 55%!! Par to jūtos ļoti labi. Gribētos iet uzvārīt arī kafiju un pagatavot brokastis, bet suns cieši iemidzis uz manām kājām un es nespēju izkustēties. Man ir maiga sirds. Ko padarīsi.
Šodien plānoju pieķerties tik tādiem maziem organizatoriskiem darbiņiem, jo man vēl jāpaspēj nedaudz uzkopt. Pārmaiņas pēc nevis es dodos, bet kāds atbrauks ciemos pie manis no igaunijas.
|
vakardiena
 | 09:41 am
Jo mazāk piemērota sabiedrībai un dzīvei ar citiem, es kļūstu, jo piemērotāka, acīmredzot, es kļūstu militārajai dzīvei.
|
eos
| 09:33 am - “Brīvība darīt to, kas mums nepatīk”
Neirozinātnieki ir atklājuši, ka smadzenēs ir daļa - aMCC, kas atrodas priekšējā smadzeņu daivā un atbild par cilvēka gribasspēku, neatlaidību un enerģijas sadalīšanu pienākumiem.
Šī smadzeņu daļa mainās atkarībā no dzīvesveida. AMCC palielinās, kad cilvēks regulāri dara grūtas lietas un piespiež darīt sevi to, ko (viņa ego) negrib. Tā var būt iešana aukstā dušā, diētas maiņa, fiziski treniņi, skrupulozs darbs ar sevi (savu raksturu).
AMCC samazinās cilvēkiem, kam ir apātija, depresija vai aptaukošanās.
Cilvēkiem, kam senioru vecumā (virs 60) ir ass saprāts, zinātnieki ar smadzeņu fotografēšanu ir atraduši, ka gandrīz vienmēr arī ir daudz lielāks aMCC, nekā viņu vienaudžiem.
Tāpēc aMCC ir kā muskulis, ko trenēt ikdienā.
Video tālāk Zen mūks stāsta, ka labi trenēts aMCC kļūst par dzirksteli ikdienā, kas nodrošina aktīvu gara un fiziskā ķermeņa darbību.
Tieši šī smadzeņu daļa nodrošina to, ka mēs ikdienas stresus uztveram par eustresu (pozitīvo stresu), nevis distresu (negatīvo stresu).
Padomi aMCC trenēšanai:
1. Izdarīt katru dienu vismaz vienu lietu, ko Tu atliec, jo Tev tā nepatīk.
2. Dari šīs lietas bez mūzikas fonā, tās darot ar pilnu apzinātību, saprotot grūtību un nepatikas pārvarēšanas vērtību.
3. Kad ieraugi nekārtību telpā, sakārto lietas uzreiz, jo kārtība ārā ir kārtība arī iekšienē.
Zen klosteros mūki gadu tūkstošiem piekopj praksi, ka iesācējiem dod tieši tos darbus, kas viņiem vismazāk patīk, lai nostiprinātu šo smadzeņu daļu, kā arī, lai nostiprinātu viņos pateicību par to, ka var iziet pieredzi, pārvarot grūtības.
Ciešanas pazūd, kad pazūd pretestība, iekšējais dialogs par to, cik “grūti” kaut kas ir.
Šis mehānisms caurauž mūsu dzīvi, jo lietu atlikšana nozīmē arī nepatīkamu, taču vajadzīgu, sarunu atlikšanu ar mīļajiem un tuvajiem, aizvainojuma turēšanu, kur vajadzētu izrunāties.
AMCC “muskulis” nodrošina, ka mēs aizvien retāk nonākam “cīnīties vai bēgt” stāvoklī, mūsu amigdala (kas atbild par baiļu reakciju smadzenēs) vairs nekontrolē mūsu dzīvi.
Lai izaugtu mūsu garīgā dzīve, tai ir vajadzīgs mēslojums. Tas rodas tieši beržot tualeti, mazgājot traukus, beržot grīdu, ievērojot un slaukot putekļus telpās, uzturot kārtību vidē un svaigu un mīļu emocionālo klimatu ar tuvajiem.
Tulkots no avota:
https://www.youtube.com/watch?v=hzivmYt-qXY
|
dienasgramata
 | 09:30 am
No noklausītajām sarunām
Divas ļoti jaunas meitenes vilcienā (cik var spriest, studē medicīnu vai varbūt sporta akadēmijā)
- Zini, kas ir dirsā? Fizioloģija!
- Tā, ka DIRSĀ DIRSĀ??
Tālāk nevarēju sadzirdēt, vien to, ka “fizioloģijas” ir divas un uzreiz pēc tam nāk “traumas”.
|
October 31st, 2026
kochka
| 11:27 pm - Kurš īsti raksta dzeju?
"The purpose of poetry is to remind us how difficult it is to remain just one person, for our house is open, there are no keys in the doors, and invisible guests come in and out at will."
1968
|
inese_tk
 | 09:29 pm - oktobris
oktobris bija skaists un foršs. tik daudz saules, zilu debesu un siltuma un krāsu. tikai 8. oktobrī noslēdzu šortu sezonu un kaut kādā padsmitajā plikkāju sezonu.
2 nedēļas bija atvaļinājums, varēju veltīt laiku dārzam. nobindžojām The Detectorists. pārrokot kompostu atradu ļoti sen pazudušu auskaru un tad man galvā ļoti ilgi skanēja tā serika theme song. es nezinu, kā tas auskars tur tika, viņš pazuda sen, bet es kompostu pārraku pavasarī. nākamajā dienā, turpinot rakt, izraku arī tējkarotīti.
oktobra vidū, otro gadu, braucām tusēt ar zirgiem un zirgdraugiem uz jūru. šoreiz Svētciemā. 12 zirgi un viņu cilvēki, palikām viesu namā Kosīši. man patika arī pērn, bet šogad bija foršāk. Radim pagājšgad bija bail kāpt jūrā, šogad vispār nebija, varējām arī lēkšot pa ūdeni. es saprotu, ka tas kopumā var likties tā banāli, bet jāt gar jūru ir tiešām forši - jo viss ir labi un tālu pārredzams, ir labs pamats un var normāli test. mēs ar Radi kādu gabalu arī tesām visiem pa priekšu un tajā ātruma, būšanas priekšgalā un pārējo zirgu soļu dunā aiz muguras bija milzīgs, tīrs un pirmatnējs prieks. sestdienas vakarā bija arī drusku ziemeļblāzma redzama aiz mākoņiem. ļoti skaists brauciens.
izgāju Kokšu ezeru taku, Cīrulīšu taku, drusku apSmilčas mežus.
darbiņā - Manhetenas īsfilmas - jau pērn likās so so, šogad galīgi čābīgas. tad, dabūju nelielu grantu pasākuma rīkošanai Good food, good farming akcijas ietvaros un bija jauks vakars ar foršajām Laux meitenēm, Reko tirdziņa kūrētāju no Mežvijām un mūsu virtuves vadītāju. nebija daudz cilvēku, bet ļoti silti. dabūju visādus dārzeņus un melleņu zapti un uzzināju kāpēc man puravi sāka iet ziedos. bija sapulce par etnofesta nākotni, dīvaini, bet mans viedoklis kaut kā diezgan sakrita ar CA direktores viedokli un man beidzot radās sajūta, ka kaut kas var mainīties šī pasākuma konceptā un pat uznāca īsta iedvesma koncepta izstrādei. šo ceturtdien gan pēcatvaļinājuma pacēlums un iedvesmas noplaka - bija kārtējās kolēģes atvadu ballīte, kurā uzzināju par vēl vienu ļoti major atlūgumu.
biju uz Cēsu pils dārznieces lekciju Mēru muižā, dabūju visādas sēklas no viņas kolekcijas un uzzināju, ka dēļus augstajām dobēm vajag apstrādāt ar darvas eļļu.
biju uz ļoti skaistu koncertu Zvārtavas pilī - Shri Subrata De – balss, sītara, tampura; Biruta Ozoliņa – balss, kokle; Indriķis Veitners – klarnete, saksofons; Vigo Račevskis – perkusijas.
biju Gaujienā sakopt vecvecvecāku kapus un drusku izrāties imagināro puvušo kartupeļu lietā. manliekas viņi sadzirdēja.
šodien biju uz melno sēņu mežu pēc melnajām sēnēm, bet melno sēņu nebija. pielasīju grozu ar kaudzi ar zeltkāta gailenēm, bet tur vēl ļoti daudz palika.
kaķis sver 9+ kg. viņam vajag notievēt. man arī. ļoti.
nujā, šis bija labs mēnesis. paldies. ļoti, ļoti paldies. man tiešām kaut ko tādu ļoti, ļoti vajadzēja.
|
neraate
| 06:20 pm
prasās morālās kompensācijas. sīkas niknas kā lapsenes, jo brālis bija uz ballīti (kāpēc viņš visu visur iet un mēs nekur?!), viena uzkāpa virtuvē uz dīvāna un kaut kā nogāzās ar sānu pret galda stūri, divas nobrāztas švīkas, es, protams, tieši tajā mirklī reāli sēdēju uz poda. kāpj katru dienu un citreiz nekas. ar vecāko izsūcām paklājus, jāizgludina ballītei galdauts (tēma: tēja ar draudzenēm), pie durvīm piezvanīja mošķi, labi, ka bija barankas, es aizmirsu, ka helovīni, domāju vīrs aizmirsis atslēgas un vēl jāiznes bioloģiskie atkritumi un jāaiziet uz veikalu pēc pareizajām sastāvdaļām un rīt te būs vēl piecas (Jezus) mazas meitenītes, turklāt viena pazīst tikai nr.2 un jau gaidu drāmu un nezinu ko darīt un vai darīt, jo sasitās, protams nr.3
reāli gribas vīnu un uzsmēķēt un divas dienas pilnīgi vienai pašai
|
shelly
 | 04:24 pm
Helovīnā es varētu pārģērbties par kādu juridisku dokumentu. Tiesas pavēsti, piemēram. Vai apkures rēķinu.
|
dienasgramata
| 03:43 pm
šajā dienā pirms 20 gadiem:
esmu tavs klimats
mainīgs un pierasts
tu mana stacija
deviņas bākas
mērglāze, reostats
lietus, kas sākas
piepilda septiņsimt
piecdesmit trīs
petri trauciņus
grimstošas kultūras
dīgstus un augļus
noskalo zīmes
ar krītu, kas rakstītas
slimības vēstures
tāfeles miesā
esmu tavs klimats
un zinu, ka taisnību
meteorologi
neteiks pat tiesā
|
neraate
| 02:26 pm
es vairs nevaru. ziniet to padomu, ka bērniem jāiemāca tīrīt un kārtot un uzkopt lai viss nav jādara pašai. jā. bet par ko nerunā - kāds žāksts ir tā iemācīšana, tur tiešām ir vieglāk visu mūžu aiz viņiem vākt. ielienu gultā piesēst uz mīkstas mēbeles, jo esmu pārstimulēta divas stundas kārtojot un tīrot vienlaikus wc, vannasistabu un priekšnamu, jo mēs katra ķipa daram savu darbu (lieku cidoniju sukādes traukos lai var atbrīvot bļodas, kāds mazgā izlietnes un pēc tam podus un kāds mazgā spoguļus un pēc tam grīdas un uzliek uz knaģu astoņkāja zeķes un apenes) mammu, kur grīdas lupata, mammu, tos cimdus var mest ārā? es mazgāšu grīdu, vai man vajag cimdus? kur likt šito? kur stāv tas u.t.t. u.t.j.pr. forši, ka ir motivācija un katrs atradis ko aizraujošu. kas nav forši - es vispār neko negribu darīt, kur nu vēl ja mani rausta dažādos virzienos. labā ziņa - visi mazie spoguļi nospodrināti, podi un izlietnes tīras un gr8das arī tualetēs izmazgātas! <3
|
nelabrit
| 12:33 pm
Man šodien ir tieši 0 ieplānotu darīšanu un tas man liek justies tik labi. Šo ierakstu arī veicu no savas gultas komfortiem. Jūtu, ka līdz ar saules gaismas mazināšanos ir mazinājusies arī mana sociālā baterija. Klausos ministry of echology albumu horizon un skatos, kā aiz loga ozolkokam krīt nost jau pēdējās brūnās lapas. Gribētu iegrimt gultas matracī un ap sevi aptīt trīs pūkainas segas kā kokona lapas.
|
|
|