|
|
|
August 13th, 2026
eos
 | 06:37 pm - Psihiatrija 6 / Kāpēc cilvēkiem vajag regulāru iedrošināšanu no tuvajiem
Daudz tiek runāts par to, ka mūsdienās cilvēki daudz vairāk gūst emocionālās traumas, jo vide daudz kur ir toksiska.
Bērniem nenodrošina viņu vajadzības, tāpēc viņi izaug sacaurumoti, nepiepildīti ar uzmanību, rūpēm no vecākiem un citiem radiniekiem.
Vēl pētījum rāda, ka jaunieši autiskajā spektrā kā traumas izjūt tādas pieredzes, ko neirotipiskie par traumām neuzskata.
Piemēram - apcelšana skolā, mājdzīvnieka zaudēšana, grūtības iekļauties sabiedrībā u.c.
Tam avots šeit - https://www.youtube.com/watch?v=L-gJ_Fo72-k
***
Ja 19.gs sākumā slimnīcas atšķīrās pēc tā, cik turīga bija pilsēta, kurā tā atradās, tad
tagad segregācija, ļoti iespējams, ir valstu līmenī.
Var runāt par tādu lietu kā mentālās un emocionālās vides sanitārie apstākļi. Tas nozīmē, vai vide, cilvēku kolektīvs,
ir drošs, draudzīgs, atbalstošs.
Vai ģimenē ir pieņemts runāt tikai patiesību un teikt pateicības vārdus ikdienā. Vai tas pats ir pieņemts darba kolektīvā.
***
Interneta vidē daudz lieto vārdu "toksisks". Taču kas ir tā antonīms? "Dziedējošs".
Vide, kurā cilvēks, kurš reiz ticis nodots, aprunāts, apmelots, pievilts,
līdzīgā situācijā saņem atbalstu un rūpes.
Antonīms dzēlīgai kritikai no darba kolēģiem, sarkasmam, divdomīgiem jokiem,
ir no sirds teikti pateicības vārdi katru nedēļu.
Vide, kurā pozitīvais tiek pateikts vienmēr, kamēr negatīvo saka tikai tad, ja apstākļi absolūti to prasa.
***
Problēma Latvijā ir lielā nevienlīdzība atalgojumā un korupcija. Tāpēc
cilvēki bieži vien domā tikai par sevi un savu ģimeni, jo viņiem nav nodrošinātas pamatvajadzības.
Pie pamatvajadzībām socioloģisko aptauju biroji Latvijā pieskaita iespēju reizi gadā
iegādāties jaunu sadzīves tehniku un sava auto uzturēšanu.
***
Tajā pat laikā pateicība bieži vien korelējas ar ego lielumu. Kam ir, tas grib vēl, kam nav, tas ir skaudīgs
un žēlojas visiem un vienmēr.
Nevienu nevar piespiest no savtīga un paštaisna cilvēka kļūt par draudzīgu.
Taču, ja Tu esi priekšnieks, Tu vari kontrolēt, kādi cilvēki strādā pie Tevis.
Agresīvam cilvēkam vide, kur visi ir pateicīgi un draudzīgi, ir nepieņemama un nesaprotama.
|
kra
 | 01:33 pm
Bērēs gribējās raudāt ne tik daudz skumju un sēru dēļ, bet vairāk tāpēc, ka vairākas no runām "afterpārtijā" bija ļoti saklausāmi chatgpt uzģenerētas.
Mēs esam kaut ko ļoti sačakarējuši.
|
neraate
 | 01:09 pm
ļoti gribas uz pirti, vēlams ilgtermiņā un +- Rīgā un regulāri, bet pagaidām tālāk par gribēšanu neesmu tikusi. māte saka, ka tepat kkur netālu esot bijis uzraksts 'pirts' privātmāju rajonā, būs jāiet iečolēt
|
dienasgramata
 | 10:06 am - Par ko es runāju ar ChatGPT
Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?
ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.
|
kochka
 | 12:39 am - Galvassāpes
Nesaprotu, kāpēc visu dienu tik neciešamas galvassāpes. Vai tas būtu jauns melanholijas paveids, kam šodien nebija vietas, kur izpausties? Lai gan patiesībā tas nav nekas jauns, kad apzinies visu nepareizo, visas kļūdas, visas paveiktās muļķības, bet labākais, ko vari darīt ir ļaušanās šīm skumjām, jo jebkādai citai rīcībai vairs nebūs nozīmes,neko tā nemainīs, varbūt pat visu padarīs tikai vēl sliktāku.
Bet varbūt šis noskaņojums kaut ko pasaka par manām problēmu risināšanas prasmēm un tieksmi aizpeldēt no tām?
Current Music: Vashti Bunyan - Against the Sky
|
August 12th, 2026
roncijs
 | 01:21 pm
ir tādā dirsā ar pasažieru kultūru sabiedriskajā transportā.
pirmā reize kad saskārtos, ka kaut kas nav labi, bija losandželosā - jā, LA, faking pasadenā.
labi, var nesveicināties ar šoferi iekāpjot un izkāpjot, var neteikt burvju vārdiņu spiežoties cauri autobusam, var laicīgi nespiest izkāpšanas pogas, bet pļeģ, tas ka omes sāk celties no sēdvietas pieturu iepriekš un steberēt uz izeju braucošā transportā, ir totāls marasms
nesaistīti: dievinu visus tos ļaužus, kas joprojām valkā Rīgas Dinamo merchu
|
eos
| 11:34 am - Vientuļo siržu maskarāde (stāsts par zaļajiem karogiem attiecībās)
Atceros, ka pirmā draudzene man bija bērnudārzā. Es biju bērns, kurš 4-5 gadu vecumā, lielākoties, gribēja risināt matemātikas uzdevumus. Dienasvidu negulēju gandrīz nekad. Kamēr citi gulēja, es stāvēju pie bērnudārza loga, gaidīju piecus, kad mamma nāks pakaļ, un raudāju, ja nebija uzdevumu. Ja bija, tad risināju. Kāda meitene no manas grupiņas, redzot, ka man nepatīk spēlēties ne ar rotaļu auto, ne ar lellēm, spēlēja ar mani paslēpes un tad izrādījās, ka mums abiem patīk arī dziedāt.
Kad septiņu gadu vecumā bija jāstājas skolā, es ļoti, ļoti pārdzīvoju, ka viņa netika tajā pašā skolā, kur es.
Kopš tā laika es uzskatu, ka dziedāšana duetā ar otru cilvēku ir zaļais karogs attiecībās. Man vienmēr patikušas meitenes ar skanīgu balsi, kas nekautrējas dziedāt solo vai duetā.
***
Nākamā draudzene man bija šaha skolā. Viņa bija par 3 gadiem vecāka. Mani ļoti interesēja, ko tajā 1.ģimnāzijā māca, kas ir algebra un trigonometrija. Tāpat mani interesēja programmēšana. Viņa to visu varēja pastāstīt, jo gāja programmēšanas kursos, tāpat kā es. Vēl man ļoti patika, ka viņa trenējas sporta vingrošanā. Jo veselā miesā vesels gars. Es jutos ļoti pagodināts, ka ar mani vispār sarunājas meitene, kas mācās tādā skolā un ir vecāka par mani. Man pašam tad bija 11 gadu.
***
Vidusskolā draugiem.lv kādā no literatūras domubiedru grupām sāku sarakstīties ar meiteni no Kauguriem. Viņa rakstīja dzeju un epifānijām līdzīgus tekstus. Mēs sarakstījāmies divus vai trīs gadus, kamēr viņa teica, ka vajadzētu arī satikties. Vispār jau Rīga ir diezgan tuvu Kauguriem, ja brauc ar vilcienu. Tikai daudz vēlāk sapratu, kāpēc viņa bija neizpratnē, ka man bija interesanti sarakstīties, taču tikties neinteresēja. Tā nākamais zaļais karogs ir tas, ka sieviete prot rakstīt garus, strukturētus e-pastus. Viņai ir laba valodas izjūta, viņa pārvalda literāro valodu.
***
Jauniešu forumā ankh.lv arī bija dzejas sadaļa, un tur līdzīgi es iepazinos ar meiteni, kas rakstīja dzeju. Viņa, tāpat kā es, bija no Latgales. Es no Latgales biju tādā ziņā, ka Šnepstu ciemā, kas ir starp Krāslavu un Preiļiem, dzīvoja mana vecvecmāmiņa. Sešpadsmit gadus vēlāk es uzzināju, ka ar šo meiteni man bija uz mākoņu maliņas sarunāts, ka šajā dzīvē būsim pāris.
Taču dzīvē bija skaista draudzība, un es viņu saucu par māsu. Jo man bija sajūta, ka viņa man ir ļoti tuvs cilvēks. Mēs braucām ekskursijās, pārgājienos, gājām svētceļojumos. Varējām sveces gaismā runāt par filozofiju divdesmit stundas no vietas. Tas izveidojās par stabilu zaļo karogu – ja sarunas vedas, ja ir jautri, tad ir vērts draudzēties. Man tad bija 21.
***
Līdzīgi iepazinos cibā ar sievieti, kas bija beigusi literāro akadēmiju. Viņa teica, ka viņai patīk mani teksti. Tas bija liels pagodinājums. Viņa bija tulkotāja. Diezgan intelektuāla, estētiska. Viņa speciāli no Cēsīm atbrauca satikties uz Rīgu, esot slima, lai parādītu, ka tā nav, ka viņa atrunājas, ka netiek uz tikšanos. Es viņai aiznesu sarkanas rozes, un mēs tikāmies grāmatnīcā, kurā bija arī maza kafejnīca. Dzērām tēju un runājām par grāmatām. Viņai bija ļoti pūkains džemperis gaiši zilā krāsā. Tas bija piesūcies ar kāda mīļa cilvēka uzmanību. Vēlāk izrādījās, ka viņas mammas adīts, viņa tikai negribēja atzīties.
Es diezgan ātri sapratu, ka ar viņu draudzība nesanāks. Lai arī viņa rakstīja fantastiskus e-pastus un papīra vēstules, viņai bija ļoti smags raksturs un nosliece uz pašnāvību. Es pats tajā brīdī biju otrās grupas invalīds un sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi – vienam nabadziņam vilkt otru nabadziņu, kā kāda gaišreģe par mums abiem daudz vēlāk pateica.
Interesanti, ka tieši viņa kādā vēstulē aprakstīja attiecību formu, ko nodēvēja par beznosacījumu draudzību.
Taču es sapratu, ka cilvēkam ir jāveido attiecības no spēka pozīcijām. Ja Tu esi vientuļš, Tu esi ņēmējs. Attiecībās jābūt devējam arī.
Visās draudzībās, kas iepriekš minētas, es sevi uzskatīju par talantīgu, daudzsološu cilvēku. Taču 29 gadu vecumā man bija otrā invaliditātes grupa, nepabeigta izglītība, ienākumi no privātstundām apmēram 100 eiro mēnesī. Labā ziņa bija tā, ka mana veselība uzlabojās. Iemīlēšanās var atvieglot depresiju vai māniju, ja jūtas ir abpusējas. Taču viņa piedāvāja tikai draudzību, ko man tobrīd nevajadzēja, jo kāda astroloģe bija paredzējusi man, ka tajā rudenī atradīšu attiecības, un es tam biju noticējis.
Pagāja septiņi mēneši regulāras saziņas ar papīra vēstulēm un e-pastiem. Regulāras ciemošanās pie manis Rīgā un viņas Cēsīs. Viņa sāka biežāk rakstīt vēstulēs par savu bērnību, skolas gadiem. Viņa bija 5 gadus vecāka, tāpēc daudz kas bija mazliet citādāk, ja sāk iet skolā vēl PSRS laikā.
Taču smagums nepazuda. Es tajā laikā, 2017.gadā, dabūju muguras traumu, un viņa mani pēc tās kopa, ja tā var teikt. Pēc traumas es varēju paiet labi, ja puskilometru bez atpūtas. Viņa pacietīgi staidzināja mani. Gājām uz mākslas izstādēm. Braucām ekskursijās. Viņa centās atrast darbu Rīgā.
Pagāja vēl pusgads, un atklājās, ka viņa par kādu ļoti svarīgu lietu man ir samelojusi. Tas bija smagi, jo viņa teica, ka sameloja, jo baidījās, ko es par viņu padomāšu, ja izrādīsies, ka viņa ir mazāk pieredzējusi, nekā man šķita.
Mēs bijām tādā kā starpstāvoklī. Viņas vecāki jautāja, vai mēs esam pāris vai paziņas. Manās acīs mēs bijām ļoti tuvi paziņas. Kā minēju, divi slīcēji nevar būt draugi, tas parasti beidzas slikti. Man dzīve 2019.gadā uzlabojās. Atsāku iet uz meditāciju centru. 2020.gada rudenī vairs neuzskatīju sevi par invalīdu. Pabeidzu studiju kursu.
Taču šīs attiecības, kuras it kā karājās gaisā jau trīsarpus gadus, tā arī palika gaisā. Tā nebija draudzība, jo viņa regulāri man meloja par it kā mazām un ne tik mazām lietām. Tās nebija pāra attiecības, jo tuvību viņa ar mani negribēja. Dziednieki teica, ka viņai ir iespēja sadziedēt savu dvēseli, savas neirozes, tad viņa darbu atradīs Rīgā. Kas bija viņas lielais mērķis visus šos gadus no 2016. līdz 2022.gadam. Taču darbu viņa neatrada, vismaz ne tādu, ar ko varētu apmaksāt pusi no īres, ēšanas un komunālo maksājumu.
2022.gada pavasarī viņas dvēsele atstāja šo Zemi.
Tad gan es sajutos vientuļi. Jo bija sajūta, ka laime ir tik tuvu. Viņai tikai pašai jāgrib dzīvot. Kas bija viņas problēma 2016.gadā, kad viņa teica, ka bijusi vistuvāk pašnāvībai.
***
2022.gada rudenī meditācijas centrā iepazinos ar kādu sievieti, kas man atgādināja nesen aizgājušo cilvēku. Viņa arī nodarbojās ar mākslu, arī zīmēja akvareļus, arī dziedāja. Arī tulkoja, prata vairākas valodas. Kā izrādījās, viņa pat dzīvoja netālu no Cēsīm – Valmierā.
Taču es biju satriekts un kluss. Lai arī bija skaidrs, ka cilvēks ar noslieci uz pašnāvību var to kuru katru brīdi izdarīt, tomēr veids, kā viņa aizgāja, bija ļoti tizls. Dziednieki cēlās 5.00, lai aizbrauktu uz Rīgu un dziedinātu viņu. Viņa bija pamodusies un piecēlusies no gultas. Es teicu, ka mums jābrauc, viņa pati bija šo reizi sarunājusi pa telefonu. Kāds spēks viņai neļāva ne aizbraukt uz dziedināšanu, ne ar godu to atcelt. Viņa tikai kliedza, lai viņu liekot mierā. Tas bija milzīgs kauns.
Es dziedniekiem samaksāju par nenotikušo dziedināšanu un no sirds atvainojos, ka viņa nav spējusi pārvarēt iekšējo pašsabotāžas būtni.
Kaut tā nebija mana vaina. Es kā vīrietis to uzņēmos.
Tomēr atpakaļ uz 2022.gada rudeni. Šī sieviete mani veda uz rudens saulstāvju pasākumu. Tas pasākums bija skumjš, jo tajā bija pāru aktivitātes, un es biju palicis viens. Pat ja es arī pirms tam nejutos kā pārī vienmēr, vismaz man bija kas vairāk par cisu maisu.
Es viņai izkratīju sirdi, sakot, ka esmu darījis visu, ko varēju, taču redz – mans potenciālais pārinieks ir aizgājis. Viņa man daudz ko mierinošu pateica. Daudz ko izrunājām tajā braucienā no Rīgas uz Lielvārdi. Tas bija diezgan dziedinoši.
Mana vientulība mazinājās. Novembrī šai sievietei bija dzimšanas diena, un es uzdāvināju viņai papīru ar domu, lai uzzīmē, rada sev labāku dzīvi. Vēl es uzrakstīju vēstulē, ka mīlu viņu kā cilvēku.
Sekojošajos gados mana vienīgā vēlme bija, lai viņa sadziedē savu dvēseli, lai ir ar mums, lai iet gaismas ceļu, lai ir laimīga. Ja to var saukt par platonisku iemīlēšanos, kad Tev paliek labi no tā, ka otrs cilvēks Tev regulāri uzsmaida un nav pakāries, tad es noteikti atceros, ka kādā nometnē viņai teicu: “piedod, es zinu, ka tas ir neērti, ka ar acīm Tev sekoju vienmēr”.
Taču pagāja gadi, un, lai arī šī tikšanās bija sākumā ļoti, manuprāt, egoistiska, lai tikai man paliktu vieglāk, lai man būtu kāds cilvēks, kas atgādina aizgājušo, es ar laiku sāku no sirds priecāties, ka viņai dzīvē daudz kas sakārtojas.
***
Manai māsai bija teiciens, ka draudzība ir daudz, daudz vērtīgāka par romantisku sakaru. Tāpēc ir cilvēki, kas uzskata mani par draugu, taču es, ja attiecības ir bez iepriekš minētajiem zaļajiem karogiem, viņus uzskatu par tuvākiem vai tālākiem paziņām.
Tomēr psihologi saka, ka draudzība nozīmē katru mēnesi vismaz pusstundu kopā veikt dziļas sarunas vai brīvā laika aktivitātes.
Vēl atliek parunāt par maskarādi. Vai mēs gribam attiecības, jo mēs sevi nemīlam un gribam aizmukt paši no sevis? Vai mēs gribam attiecības, jo gribam bērnus? Vai tāpēc, lai būtu pārinieks Rudenājos (rudens saulstāvjos) ? Vai tāpēc, lai būtu, ar ko iet uz dziedināšanu kopā, jo pārus pieņem kopā? Vai tāpēc, lai varētu veikt čenelingu divatā?
Vai tas ir ego, kas grib attiecības, jo nejūtas pabarots? Vai arī tā ir dabiska vēlme pēc ģimenes, pēc kopības, ko kopt kā rožu dārzu?
Kā cilvēks var justies vientuļš, ja visu dara caur Svēto Garu, caur apziņas noskaņotāju, caur saviem sargeņģeļiem, caur savu dvēseli, ja ir pastāvīgā savienojumā ar visaugstāko?
Kā tajā dziesmā: “Tu mani dari tuvāku augstākajam, tāpēc es gribu būt ar Tevi”.
Manās pirmajās attiecībās es gribēju ar sievieti kopā vadīt atbalsta grupu indigo bērniem. Manās otrajās attiecībās es gribēju kopā garīgi augt un trenēt ekstrasensorās spējas. Varbūt esmu maksimālists. Varbūt sākumā jāiemācās runāt par laikapstākļiem. 😊
|
lavendera
 | 09:23 am
Ministru prezprezidents
(LETA)
|
August 11th, 2026
black_data
 | 11:48 pm - KINO: The Invite
Mazliet sajutos kā Hawk, tikai man nav fancy playa name.
Vispār man bija skepse par šo filmu, drošvien premises dēļ. Bet tad es redzēju dažas atsauksmes, arī manu letterboxed draugu vērtējumi nebija slikti, visbeidzot A24 logo man filmu pārdeva. Jāsaka, ka nenožēloju. Diezgan daudz cringe epizožu, diezgan daudz smieklīgu epizožu, arī tādu, kur pārējā zāle nesmējās, un arī tāds kā spogulis pavērsts pretī dažādos manas dzīves posmos. Nekā groundbreaking, bet emociju uzķēra gan kamera, gan aktieri. Es domāju, ka neveiklību un nervozitāti nav nemaz tik viegli notēlot, nepadarot to par karikatūru. Vēl filmas beigās atskanēja viena frāze, ko es biju dzirdējis iepriekš. Kad filmas titros parādījās Esther Perel vārds, man tapa skaidrs, kāpēc. Un vēl, lai gan es praktiski neko neatceros no Olivia Wilde iepriekšējās filmas, kas nav laba zīme, tomēr palicis atmiņā, ka es beigi neheitoju arī Don’t Worry Darling. Šis mēģinājums fokusēties uz šaurāku problēmu radošajam autputam noteikti ir nācis par labu.
|
eos
| 10:47 am - :) / :(
Ir tādas sievietes, kas priecājas, jo situācija ir atbilstoša, lai priecātos. Viņas labprāt priecātos ikdienā, taču citi var arī nesaprast. Tāpēc viņas priecājās vismaz vienatnē un vienmēr, kad var.
Tas ir pārsteidzoši, jo man ir pretēja sajūta. Es raudu, kad var raudāt, un raudu vienatnē. Raudu katru reizi, kad ir iespēja. Jo vienkārši paliek vieglāk.
Man šķiet, ka tās ir monētas divas puses. Abos gadījumos gribas izturēties dabiskāk, tāpēc vismaz vienatnē.
|
August 10th, 2026
neraate
| 11:38 pm
sestdien biju īstā pirtī ar meitenēm un tā bija patiešām īpaša sajūta - ar pašas bērniem un pa īsto - plikām, ar karsēšanos, skrubi no vecām tējām (un cidonijām, kas palikušas pēc sukādēm un kokosa eļļu un sāli) un svaigi grieztām pirtsslotām un pēršanos un dzesēšanos dīķī un tēju un skuķiem arī patika un nebaidījās, jo draudzenīte arī gāja
un Staldzenes stāvkrasts šodien ļoti vējains un Ventspilī jau kā parasti - riktīgi forši, tik, ka līst
|
kochka
| 10:09 pm - Bailes no nāves kā bailes no nepilnīgas dzīves
"Tāpēc bailes no nāves varētu aprakstīt kā bailes no tā, ka neizdosies kļūt tādam, par kādu esi plānojis kļūt."
Paskāls Mersjē "Nakts vilciens uz Lisabonu"
|
pirmslietus
 | 09:28 pm
Atvēru (atšķērdu) pelmeņu paku ar špakteļa lāpstiņa.
Feelin masculine.
|
black_data
| 05:33 pm
Šo ir mazliet grūtu noformulēt, bet kaut kā dzīve šobrīd šķiet mazliet garlaicīga. Ir tie daži pasākumi gadā, un viss pārējais laiks faktiski tiek aizpildīts ar sportu, jo tā ir vieglāk. Tās dažas dienas Londonā bija diezgan piepildītas, jo bija gan limitēts laiks, lai satiktu cilvēkus, gan visādas izstādes pieejamas. Nebūtu sarunāti plāni, es drošvien Vesa Andersona izstādē būtu pavadījis vēl kādas divas stundas. Gan jau dzīvojot tur uz vietas būtu tās pašas problēmas, kas šeit, lai gan nenoliegt, tā ir pavisam cita līmeņa pilsēta. Un cilvēki apkārt ir vai nu par jaunu, vai par vecu, vai pārāk single, vai pārāk couple, vai, vai vai...
Es nez. Piezīme par manu intravertumu šķiet kā tāds joks, bet nu tā reāli es galvenokārt uz kaut kādām filmām un koncertiem eju viens. Visi tie mēģinājumi kaut ko saskaņot biežāk beidzas ar to, ka es vienkārši palaižu kaut ko garām, un tad jau labāk uzreiz rēķināties tikai ar sevi.
|
alefs
 | 11:33 am
Pēc visa, ko viņš ir sacījis un darījis, klausīties Kasparu Dimiteru ir diezgan heavy metal, bet šis ir tik lielisks, ka es nevaru un lieku uz repeat. Gustava Frēdinga fantastiski spilgtā ainiņa ar tumšo slāni, Knuta Skujenieka atdzejojums (kaut vai tas moments, kur viņa tekstā dzejoļa varone ir nevis "trakā", bet "aplamā"), un lipīga melodija.
Un vēl man ir jādomā par to, ka dzejoļa varone droši vien ir saistīta ar kādu reālu personu, šīs personas jau sen vairs nav, bet ideja par šo personu ir nemirstīga.
|
kochka
| 12:41 am - Apņemšanās jaunajā nedēļā
Mēģināšu vispirms saprast, ko cilvēki grib pateikt, nevis maukšos virsū ar savu izpratni. Daļēji tas ir sanācis, lasot grāmatas vai skatoties kino, bet arī ne vienmēr. Steiga, nogurums, izklaidība varētu būt lielākie traucēkļi šai iecerei.
|
August 9th, 2026
inese_tk
 | 11:16 pm - augusts
gaidīju, kad pietumsīs, lai varētu braukt plika peldēt Niedrājā. pietumsa, braucu, peldēju un man pašā degungalā nokrita pirmā perseīda.
tūlīt aizlidos svīres.
|
August 8th, 2026
neraate
| 11:59 am
vakar sajutos beidzot izaugusi liela un tas bija ļoti priecīgi! pirmo reizi mūžā biju uz tusiņu pēc darba (parasti bija otrādāk) un uz to aizbraucu ar mašīnu! pati! noparkojos kkur pie Triangula bastiona un pēc dejām st.Black - ļoti patika - var dejot arī otrajā stāvā pie galdiņiem, skaņa bija ļoti laba, grupai pūlī stāvēja džeks ar planšeti un regulēja skaņu. izdejojos, bet ar beibēm uz Sapņiem un kokteiļiem (pēdējo reizi tur biju kad tas bija vēl Vecrīgā) negāju, jo potītei būtu par daudz un tad caur maķīti (satiku draudzenes bērnu aukli.lol) uz mašīnu un pati pa tumsu braucu mājās un man ļoti patika šitas formāts. Pierre Zero Chardonnay bija ļoti garšīgs, man laikam baltvīnos negaršo.. alkohols :D
redzēju Galvanovski viņa krutajā vāģī un vienu brītiņu pat braucu viņam pa priekšu
|
black_data
| 08:15 am
Turpinot izbaudīt degvielas nakts serinādes, es mēģināju saprast, kas notiek to autovadītāju galvās, kuriem pārvietošanās pa koplietošanas ceļiem ir jāpadara par emocionāli piesātinātu piedzīvojumu. Tas man atgādināja vienu nesenu atgadījumu.
Braucu es mājās no Lietuvas, kas ir pagarš ceļa posms, un pret iztērēto laiku, kas ir jāpavada ceļā, es attiecos filozofiski. Es arī mēģinu lieki izvairīties no pedāļu spaidīšanas un kloķu raustīšanas, tāpēc gandrīz visu ceļa posmu es braucu ar konstantu ātrumu apmēram ceļu satiksmes noteikumu ietvaros, ko nodrošina gana mūsdienīgs auto. Kaut kādā vienā trīs joslu posmā mans iestādītais ātrums bija lielāks kā diviem smagajiem auto, kas bija nolēmuši aizņemt divas joslas, tad nu es viņiem virzījos garām pa malējo kreiso. Kāds vīrietis aiz manis bija nolēmis, ka kādi pieci kilometri virs atļautā maksimālā ātruma viņam nav pietiekami ātri, un veica visādus žestus ar auto un rokām, un kopumā izskatījās ļoti frustrēts. Es melotu, ja teiktu, ka es nekad pie stūres neuzvelkos, bet jāatzīst, ka ne dēļ cilvēkiem, kas pārvietojas adekvāti un ceļu satiksmes noteikumu ietvaros. Kad es biju ticis garām smagajiem auto, un mans ceļabiedrs garām man, viņš savā frustrācijā vēl netika arī galā ar situāciju uz ceļa, un man jau šķita, ka nu tūlīt būs lēkšana ārā no auto un liela runāšanās. Es drošvien neizbaudītu šo interakciju, bet es arī nepielāgoju savas dzīves lēmumus tā, lai izvairītos no hipotētiskām konflikta situācijām. Es speciāli neradu apstākļus, lai konflikta situācijas veidotos, bet es parasti rēķinos ar to, ka kāds varētu vēlēties ar savu agresiju vērsties pie manis. Taču šinī gadījumā nekādas apstāšanās un kāpšanas ārā nebija. Tad nu man radās jautājums, un kam no tā visa palika labāk? Es tā kā nejutos izdarījis kaut ko nepareizi, tāpēc man bija diezgan vienalga, un šī bija tāda neērtībā apmēram kā neērtā lenķī spīdoša saule. Un ja man jāmin, tad vienīgās emocionālās ciešanas pats sev radījā nepacietīgais vīrietis. Un vai tas bija to vērts?
Katram gadījumam, šī stāsta morāle nav vienmēr kāpt ārā no mašīnas skaidroties. Tu nekad nevari zināt, kas otrā mašīnā ir pie stūres. Drīzāk tas, ka tavi mēģinājumi sabojāt dienu kādam, kurš tevi kaitina, diezgan bieži var nesasniegt mērķi, un tā vietā tu vari izvēlēties nebojāt dienu sev. Bet arī tas, ka cilvēki ir pārāk integrējuši auto savā identitātē. Es te nesen iedomājos, ka tomēr ir jauki, ka tagad uz miesta veikalu var aizbraukt piecās vai desmit minūtēs, un vairs nav jāpatērē vairākas stundas, ejot kājām. Šis dzelzs gabals ar četriem riteņiem jau dara diezgan fantastisku darbu, pat ja to nevar sapārot ar jaunāko telefonu. Tas, ka došanās uz citām valstīm joprojām ir īpašs piedzīvojums, varbūt pat nav slikti. Savukārt ceļošanu visumā stipri vien ierobežo fizikas likumi, un maz ticams, ka mēs jebkad pametīsim šo planētu. Viss ir relatīvs, un uz visa šī fona bojāt sev dzīvi par ātrumu stapību stapr 90 km/h un 120 km/h šķiet visai muļķīgi.
|
|
|