|
|
|
April 29th, 2026
shelly
 | 06:40 pm - Nodaļa par to, kā es meklēja brilles
Nu, ja, tātad, šodien devos vispirms uz Visionette, uz redzes pārbaudi, tad laipna pārdevēja izkrāmēja manā priekšā 5 jaukas mazas brilles (tik tālu es biju izdomājusi - ka man vajag mazas brilles, jo man, izrādās, ir maza seja - pati izmērīju ar kredītkarti). Palauzīju rokas, izvēlējos 2, kas man patika vislabāk, un tad vilku mugurā pufaiku un teicu, ka man vajag padomāt. Aptaujāju kolēģes un dēlu, un devos pēc favorīta. Bet nolēmu paklausīt arī veselajam saprātam un Gemini, kas bija ieteicis vispirms aptaujāt vairākus veikalus, un tīri ķeksīša pēc pa ceļam iegriezos arī cibas un kolēģu ieteiktajā Fielmannā.( ... tālāk ... )
|
April 28th, 2026
shelly
 | 03:26 pm
Dāmas un kungi, kur jūs pērkat brilles?
Obligātajā veselības pārbaudē apstiprināja to, ko es jau zināju - redze ir pasliktinājusies. Tuvumā redzu labi, bet tālumā - ne pārāk.
|
ilka
 | 10:15 am - Kā vispār bija tur jāblogo
Es neko neatceros, man ir demences pirmās pazīmes un epilaptīvais šoks
Current Mood: jāpārdzied būs studijā
Current Music: no sevis noraustās nervs
|
missalise
 | 07:46 am
Šodien vēl viena kolēģe uzrakstījusi atlūgumu. Būs jāmeklē mūsu nodaļai divi jauni kolēģi, jo ar esošajiem tā ir kā ir.
|
dienasgramata
 | 08:30 am
No reklāmām: “ Dāvana, ko mamma patiešām vēlas. Izrādiet mīlestību ar Ceramic Apricot šajā Mātes dienā.”
|
sonnenwende
 | 06:04 am
Es Viņu redzēju sapnī! Nevis domu par Viņu, bet VIŅU! Viņš bija jauns un tievs, skaistāks kā dzīvē un es turēju Viņa seju starp plaukstām un viss bija tik labi.
And all of the dead
Have pity for the dead
And sleep has his house…
|
eos
 | 12:09 am - Replikas (sci-fi stāsts par sirmgalvi, kurš nevarēja nomirt) (12 lpp.)
|
ilka
| 12:01 am - Realitātes testēšana
Skaidrs ir tikai tas, ka ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ulvs man teica, lai neuzbāžos ar savu realitāti - bet mums taču tā ir teorētiski viena un tā pati.</span>
Current Mood: Jumis
Current Music: klusums
|
April 27th, 2026
kochka
 | 09:50 pm - Lai redzētu kopainu, vispirms jāatkāpjas
Silti pasmaidīju par dejas horeogrāfes optimismu, trīs soļi uz priekšu, viens atpakaļ. Liekas, ka manā dzīvē viss ir otrādi. Un tas solis uz priekšu varbūt ir tikai labajās dienās.
|
ilka
| 02:02 pm - Forši
Neviens neko nekomentē, tas nozīmē, ka visiem ir:
A) Pilnīgi vienalga
B) Katram pašam sava realitātes testēšanas programma
C) Tu man virsū nebāzies - attieksmes jautājums
Tad jau šoreiz nav tik traki ar mani - 18 + 11 = 29 diennaktis Tvaika 2 un esmu gatava pavasara Detoxam un Ģenerālajai tīrīšanai vienatnē. Paldies ārstiem, ka šoreiz mani uzreiz ārstēja ar jaunākās paaudzes medikamentiem.
Current Mood: dzīvoju pie Stradiņiem
Current Music: sirēnas no ielas
|
April 26th, 2026
inese_tk
 | 02:56 pm - aprīlis
padevos aktuālākajam cibas trendam "pirms 20 gadiem...", aizgāju palasīties savu žurnāli un konstatēju, ka pirms 20 gadiem es pārsvarā visu laiku biju vnk pālī.
|
au
 | 01:45 pm
brīvdiena Padujā, sēžu tratorijā, skraida miljards viesmīļu un es iedomājos, kā būtu bijis, ja man savos viesmīles laikos būtu bijis soļu skaitītājs.
|
April 25th, 2026
lavendera
 | 08:23 pm
Kā jums šķiet, kā jubilejas ballītē vislabāk parādīt bildes? Izlikt galerijā (piemēram, piespraužot pie palaga) (bildes ir dažādu lielumu un dažādas kvalitātes, arī grupu attēli un reāli svinību vietā nav nekādu stendu), rādīt ar projektoru, uztaisīt albumu un palaist pa rokām, vai vēl kāds variants?
|
yulungu
 | 12:08 pm - Let me get what I want..
Mani 7 briesmīgie gadi ir beigušies.
Es vairs nebūšu tāda kā biju.
Es sevi likšu pirmajā vietā.
Ja tev kaut ko no manis vajag, nāc pie manis jo
Es vairs to nedarīšu, man pietiek,
man vairs nav no kā smelt.
Mana aka ir tukša.
Tagad to pildīšu priekš sevis.
Current Music: Muse - Please please please
|
kochka
| 01:26 am - Gribu būt pasaule
Laikam kādas trīs reizes atliku Rīkas Pulkinenas grāmatas "Burvība" lasīšanu, jo likās, ka mani tur gaida kaut kas biedējošs. Turklāt sākumā grāmata šķita par skaļu, košu un krāsainu. Taču, tā kā šogad esmu apņēmusies lasīt arī nekomfortablas grāmatas, metu prom savas bailes no depresijas un metos iekšā lasīšanā. Protams, ja grāmata sākas ar jaunas meitenes nāvi, saprotami, kas gribas mest līkumu, jo, vai es gribu lasīt par tuvinieku sērām? Lai tiku uz priekšu, izdarīju to, ko parasti nekad daiļliteratūras lasīšanā nedaru, izlaidu nodaļu, kurā bija līķa apraksts. Lai gan intuitīvi šķita, ka tam arī ir nozīme stāsta kopainā, taču labāk kaut ko izlaist nekā stāvēt uz vietas. Pat necerēju, ka grāmata mani tā pārsteigs labā nozīmē, jo varbūt man arī raksturīgi ieraudzīt pēc iespējas vairāk dzīvju, lai redzētu dažādus stāstus. Reizēm stāstītājs var būt arī fotokamera vai putna acs. Cilvēks var vairāk interesēties par citiem, stāstīt stāstus, bet pats sevi neatklāt. Un varbūt tā ir ar visiem, ka pilnībā cilvēka kopumu nekad neizzināsim, tikai fragmentāri? Un cilvēkus gribam ievietot savā stāstā? Taču īsti nepiekrītu, ka mēs nemaz nevarētu zināt kaut vai daļu patiesības, jo tas būtu pārāk jocīgi, ja katrs būtu ieslodzīts tikai savā redzējumā un dzīvotu tikai savos murgos.
( paslēpties savā prātā )
Current Music: The Church - Under The Milky Way
|
dienasgramata
| 12:35 am
Pirms divdesmit gadiem es rakstīju: "man šķiet, ka nepieciešams atpūsties - tāda mietpilsoniska, pieauguša cilvēka sajūta, kuru laikam būšu noskatījies kaut kur, kādā latviešu filmā vai dziesmā, lai gan labi zinu, ka nevajag man atpūsties un neatpūtīšos jau arī, taču tā sajūta nomāc
un ko tas vispār nozīmē - atpūsties? neko nedarīt? es jau arī tāpat neko nedaru"
Nekas nav mainījies.
|
April 23rd, 2026
neraate
 | 10:10 am
ir jau grūti ar to sauli polārajai mitrenei, it īpaši pie stūres, bet šodien mājās viss smaržo tā, kā pavasarī, kad saule ir drusku indīga un var just to saules tīrības smaržu
|
April 22nd, 2026
hala
 | 02:38 pm - Jutēji to vnk jūt, bet domātājiem tas laikam prasa ilgāk
Es sapratu kas ar mani notiek, un kas ir šī iestrēguma sajūta, ka nekam nav jēgas, nekas nav svarīgs, es daru, bet neko nejūtu.
Tā kā man 2 gadus bija ļoti intensīvas attiecības kurās bija regulāri strīdi, nesaskaņas, un intensīva ķīmija, kas deva ļoti lielu pieķeršanās un pilnīgas laimes sajūtu, tad sanāca emocionāli dzīvot kā amerikāņu kalniņos. Tagad, pēc gandīz 5 mēnešiem es jūtu, ka trauksme vairs nav tik intensīva un bieža parādība, bet ir sajūta ka vēl pus solītis un būs depresija, jo viss ir apstājies, un neko nevaru izdarīt lai būtu sajūta, ka dzīve tiešām turpinās.
Un izrādās, ka šis diskomforts un tukšums ir tā vieta, kurā vairs nav intensitātes, bet ir miers. Un miers manai nervu sistēmai ir kā nāves draudi, jo tad ir sajūta, ka neko nejūtu, un kaut kas nav pareizi. Tas miers un stabilitāte, kam vajadzētu būt normāli ikdienā man ir kas jauns un diskomfortu izraisošs. Tātad ir jāpaiet laikam lai es pierastu, pielāgotos un sāktu to novērtēt. Sāktu redzēt savu dzīvi ar skaidru skatu, un jā, nav tas nemaz tik patīkami, ne arī komfortabli. Bet, fū...es vismaz sapratu, kas ar mani notiek!!!
Nu ko, atliek tikai cerēt un pielūkot, vai es šo mieru neesmu gatava atkal iemainīt pret narkotisku emocionālu intensitāti... Jo ir taču garlaicīgi...
|
snikers
| 10:44 am
man liekas, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, bet es nespēju sev izsekot līdzi, tādēļ es nezinu, kas
|
|
|