|
|
|
July 24th, 2026
_re_
 | 12:09 pm
jums nav kāda lieka biļete uz nazis sirdī iestrēdzis svētdienas vakarā, saulkrastu pusē?
3 nedēļas par to domāju un dadomājos līdz izpārdots, dooh
|
eos
 | 12:14 am - Par "draug-flāciju"
https://www.youtube.com/watch?v=NcDVmsRxA_g
Video par to, ka draudzības izveidojas, ja ar cilvēku runā vai veic kopā aktivitātes vismaz 80 stundu. Vīriešiem ir svarīgas kopīgas lietas, sievietēm - sarunas par dzīvi.
Taču pēc tam šīs draudzības ir jānotur, ar cilvēku uzturot kontaktu vismaz pusstundu mēnesī.
Pēc tam tur ir par to, ka pieaugušo draudzības nozīmē maksu par bāriem, restorāniem, koncerta biļetēm utt.
Laiks, kad varēja divatā aiziet pasēdēt parkā un kopā ēst auzu cepumus un dzert no termosiem tēju, esot pagājis. Tā 40 gadnieki vai 50 gadnieki vairs nedarot.
***
Kad man bija 20 gadu, es šo sāku pamanīt. Citi studēja un strādāja uz pusslodzi. Varēja atļauties sēdēt kafejnīcās ar kafiju un bulciņu.
Man savu ienākumu nebija, tāpēc daži kontakti, kas bija no vidusskolas laikiem, pazuda. Citiem bija auto, man nebija.
24 gadu vecumā es sāku pasniegt privātstundas par diviem latiem stundā. Pēc tam par 5 eiro stundā. Ar to varēja knapi nosegt ceļa izdevumus un ēšanas izdevumus,
kamēr aizbraucu uz privātskolnieka mājām turp un atpakaļ.
Bieži vien bija tā, ka cilvēku aicināt uz mājām dzert tēju bija pāragri, jo it kā tikko iepazītus cilvēkus, ar ko kopā tikai kādas 10-20 stundas
pavadītas, nebija pieņemts aicināt ciemos.
Vēl bija tas, ka es nedzēru ne alkoholu, ne kafiju. Arī tas apgrūtināja draudzēšanos.
***
Vairākas sarakstes, sākumā draugiem.lv, tad ankh.lv, pārvērtās par īsām tikšanās reizēm. Taču liela daļa jauniešu, kas klausījās smago mūziku,
dzēra alu vai vīnu, tāpēc es jutos ārpus tā.
***
Tomēr ir arī labs gadījums, ka es vidusskolā iedraudzējos ar klasesbiedru, jo viņš lasīja gudras grāmatas un arī laboja datorus, tāpāt kā es, un
mēs pēc stundām vienkārši vazājāmies pa Rīgu un pļāpājām. Bija interesanti. Tā draudzība ir izturējusi 20 gadus, jo mēs 10.klasē ļoti daudz laika pavadījām kopā.
Kā arī es pie viņa bieži gāju ciemos, jo viņš dzīvoja 20 minūšu attālumā no manis.
***
Tomēr agrajā jaunībā dažādas ideoloģijas daudz ko noteica. Sākumā es noteikti sevi pieskaitīju metālistiem, šahistiem un tai grupai, ko angliski sauc "nerds".
Pēc tam es atbalstīju LGBT, darbojos nevalstiskās organizācijās. Pēc tam darbojos meditāciju centrā. Tagad darbojos šautriņu mešanas klubā.
***
Tomēr draudzības ar katru desmitgadi palikušas aizvien dārgākas. Mani draugi, tie cilvēki, kas zina no galvas manus dzimšanas un vārda dienas datumus, pārsvarā dzīvo
citās Latvijas pilsētās vai pat valstīs.
Tāpēc sarūpēt iespēju satikties kaut uz pusstundu mēnesī, tas prasa plānošanu nedēļām vai pat mēnesi uz priekšu.
Ar trim draugiem man ir noruna, ka mēs uz dzimšanas dienām dāvinām viens otram kaut ko. Tā kā trīs reizes gadā es dāvinu kaut ko, manā dzimšanas dienā
es saņemu sev kaut ko. Viņi zina, kas man ir vajadzīgs, tāpēc tā ir tāda draudzīga naudas aprite.
Pat ja ir atšķirība, jo no mums četriem divi strādā izglītībā, viena par inženieri un otra ārzemju kompānijas Latvijas filiālē.
***
Interneta draudzības es kādreiz uzskatīju par draudzībām, taču pēdējā piecgadē, pēc COVID, katrs cilvēks, kas nav dzīvē satikts pusgadu, man skaitās ex-paziņa, par ko vairs
nav informācijas. Cilvēki neatbild uz ziņām, jo viņiem tas nav svarīgi, ja nav kopīgu pasākumu, kopīgu koncertu, kino un ballīšu.
Un es esmu pārstājis uz to reaģēt. Pat ja dažreiz ir sentiments, ka "tādas foršas sarunas bija!".
***
Vispār jau runā, ka ap 55 gadu vecumu otrie bērni ir izauguši, sākuši dzīvot atsevišķi, un pieaugušajiem atkal ir vairāk laika sev.
Kad man būs 55, noteikti uzrakstīšu par to savā blogā, vai mani vienaudži beidzot ir palaiduši visus bērnus pasaulē.
Latvijā bērnus uzturēt kļūst aizvien dārgāk.
Tāpēc otrie bērni dzimst aizvien vēlāk mūsdienās.
|
July 23rd, 2026
kochka
 | 09:09 pm - Neredzamās citu sāpes
Reizēm, bet ne vienmēr, ja ir sajūta, ka izdaru netaisnu spriedumu par kādu savas nezināšanas vai muļķīga aizvainojuma dēļ, atceros šo tekstu.
"Whenever you feel like criticizing any one...just remember that all the people in this world haven't had the advantages that you've had."
F. Scott Fitzgerald "The Great Gatsby"
|
July 22nd, 2026
neraate
 | 11:45 pm
piekusu: izgulējos, aibraucu pie ārsta ar mammu, tas bija ilgi, nogurdinoši un ļoti priecīgi - tās plaušās nav metastāzes, bet reakcija no zālēm vai tuberkuloze, principā vesels cilveks! paēdām, dabūjām visādus pierakstus, pavadīju uz autobusu, iegāju Hoppen (tur ir lēti un smuki trauki - gan kristāls un porcelāns, gan ikdienai - forši, ja gribas lietot nevis sist gaisā), pretī Drogām kaut kāds antikvariāts/humpalas, nopirku sev mazu somiņu - faktūra nedaudz kā ananasam, krāsa - kā rožvabolei - tieši tāds metāliski zaļgans un vēl rozā <3, beidzot drogās nopirku kožu kontracepciju mazpilsētai un sev kurpju papēžiem, kas jau bija sākuši berzt - ērtas tās laiviņas ar siksniņu, bet karstā laikā bez zeķes berž, ja Jāstaigā. aizbraucu uz aptieku, bet nebija id, nevarēju recepti, toties nodevu vecās zāles. receptei rīt pirms darba braukšu vēlreiz. vakarā tesos paspēt kamēr vēl strādā (pēc kolosālas diendusiņas), neveselība atkal nestrādāja, toties dabūju sev vienu no matu lietām, ko nevarēja ne uz vietas ne interneta veikaos dabūt un vēl Mego nopirku cūku pupas un izvārīju rītdienai. man ļoti garšo, turklāt sezona ir īsa un savas vakar pēc darba pirktās atdevu mammai gan vārītās, gan nevārītās
Ļapotā!!
|
lavendera
 | 11:29 am
Uzjautrinājāmies par "barikāžu dalībnieku piemiņas nozīmītēm", bet, kurš smejas pēdējais, smejas visgardāk. Bez bumažki ti bukašaka!
1991. gada barikāžu dalībnieki saņem 70% NĪN atvieglojumu. Pajautāju gemini, kā valstij pierādīt, ka cilvēks bijis barikādēs.
( ... tālāk ... )
Man šķiet, paies kāds laiks, un tie, kas būs apgādājušies ar pateicības rakstiem, tāpat kā kādreiz "Lielā Tēvijas kara dalībnieki" un "revolūcijas varoņi" varēs staigāt pa skolām un kā goda pionieri siet pionieriem kaklautus... ēēe, laikmetus sajaucu :)
Bet nu, pateicieties man, tas, izrādās, ir izdevīgi.
( ... tālāk ... )
Šis izskatās pēc kādreizējās Cibas sistēmas, kur bez uzaicinājuma tu iekšā netiec.
|
July 21st, 2026
eos
| 11:44 pm - Psihiatrija 3. Izpēte, kā ir citur Eiropā un ASV.
Šodien visu dienu pavadu ar cilvēkiem runājot par šiem diviem gadījumiem. Lielākoties ārzemniekiem, dažādos forumos. Taču arī ar vienu latviešu juristu parunāju,
kā 49.vidusskolā līdzīgs gadījums tika atrisināts pirms 4 gadiem. Toreiz vecāki saliedējās un izdarīja spiedienu uz bērna vecākiem.
"Hello.
I want to talk about predators in school system. In Europe, Latvia, where I live and work we have a law that primary education is obligatory. You can't expel a kid for bad behavior anymore. So during this year I have got to know two cases.
One - a 7th grader was disrupting the class by walking in classroom. He also talked over teacher and didn't obey anyone. He is 13 years old and also has a criminal record for using pepper spray just to piss people off and see their reaction when they are in pain. One day he had a particularly bad day and decided to throw things into his math teacher's face. Math teacher gave dean an ultimatum that she will quit the job if she isn't given a different class. This teacher had worked there for 2 years already before meeting this predator, so she had a ground to base her ultimatum on. Dean complied. But the boy will continue to terrorize his next teacher.
In another school, same area, there is a 5th grader, also a boy, who loves to mock his English class teachers. Maybe he doesn't like English as a language, maybe he mocks any young woman teacher.
Anyway, my friend's daughter is in the same class as him and says her English teachers quit the job 3 times per year. So it seems this predator is very successful at terrorizing young teachers. The girl says that the result is that whole class has bad marks in several subjects, because teachers get bullied by this boy and while school searches for next teacher, they have no teacher at all.
Some examples of his (11 year old boy) verbal abuse "You look especially fat today, Ms. Sunshine, did you have a birthday yesterday?" "You don't know how to teach, do you even have children yourself?" etc.
In this case, the teachers don't have ground/power for ultimatums so they just leave, because admins expect them to be psychiatry specialists and deal with the boy.
Conclusion is clear - although there is a child diagnosis of Callous-unemotional traits, not enough children are given it. And there are no measures to take if the bullying is emotional. We have had cases in Latvia where teachers get stabbed by schizophrenic children and then they can be made to move schools, but I'm talking strictly about verbal abuse of teacher in both cases.
Moms and Dads of this forum, deans and teachers, admins, please share, what is your country and how does your country's education system deal with young sadists who enjoy tears of young teachers?"
|
hala
 | 10:49 pm
Tas, ko es ne visai labi saprotu...
Es uzskatu, ka nav nozīmes izlikties par kādu citu, par kaut ko labāku nekā esmu patiesībā, būtu forši vnk būt īstai, autentiskai utt. Bet problēma ir tāda, ka autentiskā es ir gļēvule, upura lomā un ar ļoti negatīvu dzīves uztveri. Nav forši būt man, nav forši censties izlikties par kādu labāku un veselāku, jo tā āža kāja tā pat nekur nepazūd, un ar laiku grib tikt pamanīta!
Un vēl es tā aizdomājos... vai daudziem invalīdiem ir tā, kā man? Ka ir sajūta, ka neesi pietiekoši disabled, lai novērtētu pavisman nelielas iespējas piedzīvot, izbaudīt,
vai pieredzēt dzīvi, jo ir sajūta ka vari vairāk, tikai ir grūtāk kā pārējiem, ir pašvērtējuma problēmas un grūti iet un pierādīt sevi?!
Nesen ļoti sasitu kāju un pāris dienas nevarēju paiet, un pasaule beidzot apstājās, ego beidza bļaustīties, un es ļoti izbaudīju pat iespēju aizklibot līdz piemājas veikalam!
Vai var būt tā, ka laimīgāks ir tas, kam ir mazāk iespēju, jo tad viņš novērtē to, kas viņam ir dots?
Ja esi ratiņkrēslā - novērtē, ka vispār kaut kur tiec.
Ja tikai klibo, tad besies, ka tev ir grūti strādāt fizisku darbu, un netaisies priecāties par to, ka vari katru dienu iziet līdz veikalam.
Gan jau es vnk esmu gļēvule, un tā arī visa manu problēmu atslēga...
|
hala
| 07:51 pm
Man ir vienmēr bijis žēl to cilvēku, kuri savas sāpes un traumas slēpj aiz humora. Sevišķi man acīs iekrituši vīrieši pēc 50, kas tā dara, un tas manī izraisa pat zināmu apbrīnu un arī nicinājumu.
Man šķiet, ka es būšu viens no tiem cilvēkiem.
|
missalise
 | 09:55 am
Man parasti negaršo kolēģu atnestās kūkas dzimšanas dienas svinībās. Vakardiena arī nebija izņēmums. Ieraudzīju kūku "Pārsla" un jau nopriecājos, ka šoreiz nebūs tik traki, būs ēdama, bet kas to deva. Šajā Pārslā sazin kāpēc bija ielikti ļoti saldas želejas gabaliņi. Eh. Un vēl katrā tādā kūkas gabalā taču vesels lērums kaloriju.
Man jau arī drīz vajadzēs izdomāt, ko šoreiz nest kolēģiem uz savu dzimšanas dienu. Domāju, ka varbūt nopirkt vairākas kastītes ar mazajām Cielaviņām. Tievēšani tā ir viena no labākajām kūciņām - mazajā ir ap 100 kalorijām un pat jau pēc vienas ir sajūta, ka tiešām esi apēdis našķi un kārais zobs ir apmierināts. Varbūt vēl uztaisīt mājās lavaša rullīšus ar lasi. Mēs tajā dienā darbā būsim tikai trīs no mūsu nodaļas.
|
neraate
| 12:49 am
aizgāju gulēt tas saucās. guļamistabā sāka dipināties kaķis, vispirms ielīda pie viena bērna (zem sedziņas, ielaida nagu, dabūja ar kāju kad bērns sagrozījās), palīda zem gultas starp atvilktnēm, caur šauro bezizeju uz palodzes, apskatīt cita bērna gultu, tad ķipa nāks pie manis, bet aizgāja kaut kur uz koridoru un kaut ko nogāza. man laikam tikai vienreiz ir gadījies graciozs un kluss kaķis, visi citi tā slāj, ka nevar saprast kā peli var noķert :D
|
July 20th, 2026
eos
| 03:49 pm - Augsti funkcionējoši psihopāti (-es)
Video nosaukums “Plēsoņas varas struktūrās, kā tie slēpjas mūsu acu priekšā”
https://www.youtube.com/watch?v=fwYVzICB5rE&t
Šis video, kā varētu teikt, ir obligātā literatūra, lai saprastu, kā strādā super plēsoņu prāts. Tajā dāma prezentē savu monogrāfiju šajā jautājumā. Viņa 5 gadu laikā veikusi grandiozu pētījumu par plēsoņām (viņa lieto tieši šo vārdu), to izturēšanās veidu. Viņa ir savākusi upuru liecības, plēsoņu darba kolēģu liecības un citus datus.
Gan Eiropā, gan Amerikā psihiatrijā ir tāda situācija, ka psihiatrijas rokasgrāmatās DSM un ICD ir apraksti par psihopātiem, kas ir vāji funkcionējoši. Tas nozīmē, ka viņiem nav impulsu kontroles, viņi nav spējīgi izkalkulēt, kura darbība novedīs viņus pie cietumsoda. Viņiem, tāpat kā augsti funkcionējošajiem plēsoņām, nav empātijas, nav tieksmes uz laimi, tieksmes meklēt draugus un domubiedrus. Šī grupa nonāk cietumos un saņem psihopātijas vai antisociālās personības traucējumu diagnozi.
Taču aprakstu par augsti funkcionējošajiem plēsoņām psihiatrijas rokasgrāmatās nav. Pat ja kādu no šīs grupas pieķer manipulācijās, melos, šantāžā, iebiedēšanā, smadzeņu skalošanā, tad viņiem uzliek diagnozi, kas nav saistīta ar psihopātiju. Piemēram, robežstāvokļa personības traucējumi.
Monogrāfijas autore pati ir ārste, tāpēc ir saskārusies ar to, ka pašu psihiatrijas vadītāju vidē daudzās valstīs ir plēsoņas, kas ir ieinteresētas, lai nebūtu tik viegli atpazīt viņu rīcību.
Pamata dzinuļi plēsoņām ir kontrole, sadisms, atriebība. Ir arī grupa, kura ir alkatīga, jo apzinās, ka liela nauda bieži vien dod lielu kontroli. Viņiem ir cita smadzeņu struktūra, un viņi nejūt bailes. Viņu mazie prieciņi var būt kādu parasto, mazo cilvēku novest līdz pašnāvībai vai sajukšanai prātā. Tā kā viņiem nav baiļu, tad viņiem arī nav kauna. Tāpēc viņi var veikt pilnīgi nenormālas darbības (no parastā cilvēka viedokļa), lai tikai iegūtu informāciju par savu upuri no tā sievas/vīra, radiniekiem vai darba biedriem.
Viņu taktika ir spēja šarmēt, pārliecināt, iedvest, melot pārliecinoši. Tad, kad otrs ir piekritis kaut kam praktiskam – kopējam bērnam, laulībai, biznesam vai kam citam, tikai tad plēsoņa parāda savu īsto seju. Spēja apburt un aplidot, solīt pilis un kādu laiku tās arī sagādāt, plēsoņām ir dabiska, un viņi šādu fasādi var uzturēt pat daudzus mēnešus, kamēr panāk, ka otrs notic šai “vilks aitas ādā” darbībai.
Plēsoņas izvēlas upurus, kuri ir izolēti vai garā vāji. Tos, kas tikko iebraukuši valstī, un ir bez ģimenes. Tos, kas ir finansiālās grūtībās. Tos, kam ir zems pašvērtējums. Tomēr ir arī
Plēsoņu grupa, kura gūst īpašu prieku salauzt it kā relatīvi stabilus cilvēkus.
Plēsoņām patīk strādāt darba vietās, kur ir iespēja iegūt lielu kontroli un autoritāti. Bizness, medicīna, reliģija, izglītība.
Grāmatas autore uzskata, ka Epšteina failu publiskošana ir klajš elites jautājums tautai, vai tauta spēj iemācīties atpazīt plēsoņas, vai spēj nodrošināt izglītību saviem bērniem, kas tos pasargātu, vai spēj izdarīt jebko. Tāpēc autores pašas misija ir izglītot parastos cilvēkus, kas vēl nav cietuši no augsti funkcionējošiem plēsoņām, lai tie spētu atpazīt šādu plēsoņu rīcības un domāšanas veidu attiecībā uz saviem mīļajiem un tuvajiem.
Tā kā plēsoņu domu gājiens ir pilnīgi necilvēcisks no parastā cilvēka skatpunkta, tad daudzi netic, ka plēsoņas un super plēsoņas ir nevis tikai miljardieru vidē, bet arī tepat, viņu valstī - slimnīcās, ministrijās, partijās, skolās, ģimenes ārstu praksēs.
Gan ASV, gan Eiropā, parastie cilvēki nav informēti, ka sadisms, bieži vien, nenozīmē seksuālu perversiju, bet gan psiholoģisku manipulāciju, kuras rezultātā sadists gūst baudu par to, ka var izlemt/ietekmēt citu cilvēku likteņus.
Tajā pat laikā Eiropā ir novērota tendence, ka izvarotājiem piešķir aizvien maigākus cietumsodus, un recidīvisti tiek apcietināti atkal un atkal, jo tas izlaiž ārā, kamēr tie kādu nenogalina. Plēsoņas paļaujas, ka izvarošanu nav viegli pierādīt. Nesen Latvijā bija kuriozs, kur vīrietis apgalvoja, ka desmitgadīga meitene ir pati devusi piekrišanu.
Autore ir pamanījusi, ka Parīzes olimpisko spēļu laikā kāda kompānija rādīja pa TV reklāmu, kur salīdzināja plēsoņas (no savvaļas) ar sportistiem. Citiem vārdiem sakot, šī kompānija glorificēja cilvēkus, kam nav empātijas, kas cīnās līdz uzvarai, pārspēj citus visiem līdzekļiem. Viņa saka, ka pēdējo 2 gadu laikā plēsoņu atklātība sabiedriskajos mēdijos ir biedējoša. Ja kādreiz tika uzturēta fasāde, tad tagad plēsoņas ir aizvien nekaunīgākas.
Viņa arī piemin politiķu vēlmi dažās Eiropas valstīs legalizēt seksu ar pusaudžiem, samazinot vecumu, no kura mazgadīgais var dot piekrišanu aktam.
Šeit jāmin, ka, tā kā plēsoņām nav empātijas, morāles, tad viņu seksuālā orientācija nav ieliekama kādā rāmī – patīk savs vai pretējais dzimums. Viņiem seksualitāte saistās ar dominēšanu, un viņiem, bieži vien, ir vienalga, pār ko dominēt, ka tikai šī dominēšana sagādā baudu.
Šajā video arī tiek pieminētas grāmatas par Lielbritānijas okulto vēsturi, un to, ka Alisters Kroulijs vēlējās, lai “piekrišanas vecums” tiktu samazināts līdz 4 gadiem. “Interesantā” kārtā, Lielbritānijas likumdošana virzās tajā virzienā jau vismaz simts gadus.
Autore arī min, ka plēsoņas izvairās no atbildības, pametot valsti. Piemēram, viņa min kādu psiholoģi, kura novedusi vairākus pacientus līdz pašnāvībai. 22 liecinieki (cietušo radinieki) iesūdzēja viņu tiesā. Rezultāts – viņa pārvācās no Eiropas uz ASV un turpina “ārsta” praksi tur.
Viņa uzskata, plēsoņām nav neiroplasticitātes un viņu smadzenes nemainās pat pēc gadiem ilgas psihoterapijas. Viņa arī saka, ka paši plēsoņas izjūt pārākumu, jo apzinās, ka viņiem nav baiļu sajūtas, kamēr parastajam cilvēkam tā ir.
***
Papildinājumi pēc atkārtotas video noskatīšanās:
Autore saka, ka sadisms universitātēs dažreiz tiek definēts pavisam citādāk, nekā reālajā dzīvē. Zinātniskajā literatūrā sadismu apraksta kā prieku par vardarbību pret otru, taču reālajā dzīvē vardarbība bieži vien ir psiholoģiska rakstura, nevis burtiska kāju vai roku noraušana. Tāpēc, pārbaudot cilvēku vardarbības pakāpi pret insektiem laboratorijā, nevar noteikt, vai viņi ir sadisti, vai nav.
Par sarkanajiem karogiem, kā atpazīt psihopātus –
1. Žesti un mīmika nesaskan ar to, ko viņi saka. Psihopāti apzinās, ka viņiem nav empātijas un, ka tas ir nenormāli. Tāpēc viņi piekopj mīmikriju, tas ir, kopē citus cilvēkus, lai iemācītos adekvāti reaģēt. Tomēr viņu “līdzjūtība” ir uzspēlēta, falša, kaut ko 100% nokopēt nav iespējams.
2. Viņu dusmas, kad viņiem atņem iespēj kontrolēt vai veikt sadistiskas darbības, ir kā zvēram, kuram no mutes izrauts gaļas gabals. Tādos brīžos viņu sejas izteiksme ir burtiski izķēmota ar dusmām.
3. Viņi tēlo raudāšanu brīžos, kad uzskata, ka tas ir pareizi. Viņi lieto mutautiņus, lai nosusinātu asaras, kuru nemaz nav. To psiholoģijā sauc par performatīvo raudāšanu, kad asaras izmanto manipulācijai, iežēlināšanai, lai izrādītu līdzjušanu, kaut tās nemaz nav.
4. Daļai no viņiem sejā, pat tad, kad tā ir neitrāla, ir smīns, kurš ir tikai ar vienu, kreiso, mutes kaktiņu. Šāds smīns ir raksturīgs cilvēkiem, kam ir atšķirīga priekšējā smadzeņu daiva un amigdala, salīdzinot ar parasto cilvēku. Šis nav 100% drošs kritērijs, taču tam ir vērts pievērst uzmanību. Šo sauc par sejas asimetriju.
|
pirmslietus
 | 01:41 pm
Izskatās, ka no septembra uz testa laiku paņemsim pie sevis kaķi.. ar iespēju, ka tas paliks pie mums, ja būsim saderīgi. Un, ja tā, taro pareģojums par kaķi septembrī piepildīsies.
|
missalise
| 11:06 am
Savu pirmo dienasgrāmatas ierakstu es uzrakstīju tad, kad man apritēja 13 gadi.
Atceros, ka dažas dienas pirms tam es kopā ar mūsu kaimiņu mazbērniem tusēju uz viņu mājas lieveņa pavēnī un mēs runājām par dāvanām. Un tad viņu mazdēls pajautāja, vai es priecātos, ja es saņemtu kā dāvanu naudu. Uz ko es atbildēju, ka jā, tas būtu forši.
Bet Visums jau nebūtu Visums, ja viņš neizdomātu pārbaudīt, vai Missalise tiešām vienmēr tā domās. Nu, lūk, pienāca mana dzimšanas diena - 25.jūlijs un mani vecāki man uzdāvināja tam laikam ļoti lielu naudas summu - 5 latus (tie bija 1000 Repša rubļi).
Es, protams, biju priecīga un mums ar mammu bija pat vesels plāns - aizbraukt uz dzimto mazpilsētu un visu ko foršu pasākt.
No paša rīta mēs aizbraucām uz baznīcu, lai savu jauno dzīves gadu sāktu ar Dieva svētību. Bet astoņos, kad parasti ir dievkalpojums, tas nenotika, jo izrādījās, ka mācītājs ir aizbraucis kaut kādās darīšanās. Nu, neko, aizbraucām mājās.
Pēc tam braucām vēlreiz uz mazpilsētu ap kādiem vienpadsmitiem. Es gribēju nopirkt sev vasaras cepuri ar platām malām. Aizgājām uz universālveikalu, bet izrādījās, ka tā nodaļa, kur pārdod cepures, uz kaut kādu laiku ir slēgta. Mamma tad nopirka kaut kādu gaiši lillā audumu kleitai un mēs aizgājām uz ateljē - lai man uzšuj kleitu. Bet viņi pajautāja tādu summu, par kuru mamma pateica, ka tā neesot adekvāta un tā mēs aizgājām projām. Tad mēs nopirkām svētku kliņģeri, ko pārdevēja ielika tādā caurspīdīgā plastmasas maisiņā, pēc tam aizgājām uz ateljē un mani nofotografēja trim bildēm (kā izrādījās vēlāk, viena - tā, kur es bildējos pilnā augumā, fotogrāfam nesanāca). Pēc tam mamma ierosināja aiziet uz adītavu, lai pasūtītu man jaciņu. Aizgājām, bet izrādījās, ka vasarā adītava nestrādā. Un tā nu mēs pēc tam braucām mājās.
Bet tieši pirms mājām pēkšņi saplīsa tas plastmasas maisiņš un mans kliņģeris nokrita zemē. Bet vēlāk, kad es gribēju pabraukāties ar riteni, man pēkšņi uzklupa kaimiņu suns, es nobijos un nokritu no riteņa. Turklāt visai neveiksmīgi, uzdauzot sev zilumu.
Bet no tās violetās drēbes man pēc gadiem trim tomēr uzšuva kleitu. Taču vienmēr, kad man tā bija mugurā, viss gāja kaut kā šķērsām un greizi. Tāpēc es pēc kādām trīs reizēm pārstāju to vilkt un tā nu tā arī nostāvēja skapī.
Bet es kaut kā neapzināti sāku šķirot savas drēbes veiksmīgajās, neveiksmīgajās un neitrālajās. Un jaunas drēbes, kurās vairākas reizes pēc kārtas nav bijusi sevišķi veiksmīga diena, kaut kā ilgstoši karinās skapī bez pielietojuma, kamēr citas velku teju katru nedēļu.
|
neraate
| 10:01 am
māte vakar aizšāva uz Jēkabpili (2h!*2) pēc ērkšķogām jo Jūlijas tante ļoti gribēja viņai tās iedot. un šodien mums iekšā mājā ir groziņš un ārā pie suņu voljēru vanna - plastmasas vanna kurā mierīgi var nomazgāt palielu bērnu - ar dzeltenajām medus ērkšķogām!!
man uz plīts ir 4? L uzkarsētu upeņu želejai, divi vēl jo jāņogām izmazgājami katli un viens spainis nepārlasītu upeņu no pagājušās nedēļas. ir arī burkas, lietus noskalotas. bet - jāmazgā
|
July 19th, 2026
hala
| 11:30 am - Kā mans nelaimīgākais laiks var izrādīties mans laimīgākais laiks
Kā mans nelaimīgākais laiks var izrādīties mans laimīgākais laiks. :)
Tieši tik vienkārši - Noofen tabletīte 2 x dienā.
Pirms nedēļas biju pie narkologa, psihiskās veselības centrā, Tvaika ielā, Sarkandaugavā. Jā, jā...tajā vietā par ko man bija daudz stereotipu, un pati došanās uz turieni jau izraisīja trauksmi un milijons domas. Taču mana pieredze bija super pozitīva, narkologs bija ieinteresēts, profesionāls un gados jauns cilvēks. Izjautāja mani par visu manu dzīvi sīki un smalki. Un izstrādāja man plānu kā atmest veipošanu. Šodien ir piektā diena bez nikotīna, un ir daudz maz ok, jo dzīvoju Noofen radītā eiforijā!!! - man vairs nav milijons neadekvātu domu, sajūtu, emociju, atmiņu analīzes, kuras mani paralizē dienu no dienas, un moka kā tāda slimība!!! Tiešām nezinu kāda un cik psihoterapija man jāiet, lai kādreiz dzīvē man būtu tāda laime - ieklausīties savā klusumā!!! Netraucēti!!! Kā rezultātā man ir labs noskaņojums, un es pat varu izdomāt smieklīgus jokus, un pasmieties no sirds.
Narkologs teica, ka viņam šķiet savādi, ka es spēju ļoti adekvāti un loģiski runāt par lietām, kas patiesībā ir ļoti sāpīgas. Un viņam šķiet, ka mana ārējā fasāde ir ļoti savākta un adekvāta, taču iekšēji man ir pilnīgi cita sajūta par savu dzīvi, un dzīvi vispār, kurai arī piesaistīta veipošanas atkarība. Un tad ir tāda disonanse, un emociju šūpoles. Un viņš piedāvāja padomāt par mood stabilizers. Un man tiešām sāk likties, ka tas ir tas, kas manā situācījā būtu izpētāms risinājums.
|
missalise
| 08:01 am
Šodien mamma piezvana un saka, ka šodien 11 jau braukšot mums uz māju no Rīgas tie līguma parakstītāji. Brālis uz maniem komentāriem par to līgumu arī neko neatbildēja. Lūdzu, lai atsūta īsto līgumu izlasīt pirms parakstīšanas.
|
|
|