|
|
|
September 24th, 2026
black_data
 | 09:19 pm
Un vēl, es ik pa laikam iečekoju, kādā statusā ir Blade Runner 2099. Gūgle saka, ka pirmā sērija būs novembrī.
|
black_data
| 09:09 pm
Neskatoties uz to, ka es esmu iztīrījis savu aktuālo vačlisti, kaut kas mani ir pamudinānis atkal tur pievienot Stoker. Es esmu diezgan pārliecināts, ka es šo filmu esmu jau redzējis, bet ne pietiekoši pārliecināts, lai spētu atcerēties kad un kādos apstākļos. Labākais skaidrojums šai mistērijai ir tāds, ka filma ir vieni vienīgi vaibi bez īpaša satura. Nenoliedzami lieliska montāža, bet būtu labi viņu nenoskatīties vēl arī trešo reizi.
|
black_data
| 09:03 pm
Mēs esam izgājuši pilnu apli, un cilvēki uzstāda aplikācijas, kas no lokāliem failiem ģenerē televīzijas kanālus ar filmu un seriālu atskaņošanas grafikiem. Strīmings, šmīlings - es gribu skatīties to, ko pa kasti šobrī rāda.
|
scope
 | 06:18 pm
Dienvidu tilta 4. kārtas (Jāņa Čakstes gatve no Vienības gatves līdz Ziepniekkalna ielai) izbūve Ziepniekkalnā.
Dublis Nr. 3:
Urbšanas darbi, joprojām koku ciršana, dārziņu likvidēšana, būvlaukuma ierīkošana un dažādi zemes darbi.
( ... )
|
slepena
| 03:01 pm
Šodien esmu pamodusies jūtoties tik jobani. Šodiena ir viena diena gadā, kad man vajadzētu būt visiem iemesliem un visām iespējām nejusties jobani. Pamodos pēcpusdienā no murgiem. Vienā no murgiem man divi cilvēki teica, ka ābele mirs, pēc laikam divām nedēļām. Tas bija briesmīgi. Viņu sejās bija bezcerība, it kā viņas zinātu. Murgā sažņaudzu kopā rokas un histērijā raudāju, lūdzos Dievam, lūdzu, neatņem manu ābeli, tikai ne to! Nākamajā murgā es devos uz ciemata kopmītnēm, lai pirktu zāli. Gatavojoties iet iekšā sēdēju uz soliņa, un senā informātikas skolotāja uztraukusies veda iekšā policiju. Bija migla un ļoti tumša enerģija. Pamodos no modinātāja, kas skanēja istabas otrā stūŗī, bez iespējas atlikt, lai šo visu aizmirstu. Tagad šos murgus pierakstu šeit, lai tie nepiepildītos un ābele nemirtu. Vairumā apsveikumu nav dvēseles. Ābele uzrakstīja, ka operāciju viņai varēs veikt tikai pēc mērķterapijas. Dzeru ūdeņainu kafiju, pagatavotu ar pēdējo kafiju. Matiem šodien vajadzēja izskatīties labi, bet tā nav.
Šodien nedrīkstu rakstīt ilgāk par divdesmit piecām minūtēm, jo man vajadzēs doties gatavoties tusēšanai ar manu mīļo filozofi un vēl neiepazītu politiķi. Esmu satraukusies, mīļā filozofe nav satikta sen, politiķe vispār. (Piebilde: Tur būs vēl cilvēki. Ak dievs!!!) Ko mēs vispār runāsim? Šodien ir liels spiediens, ka dienai jābūt izbaudītai, lai gan nezinu ko sagaidīt, tāpēc cenšos negaidīt neko. Man ir bail, ka pēc tik daudzām labām, tukšām dienām, šodiena būs piepildīta, bet slikta. Man dreb iekšas, vispār neesmu gatava nekam. Tā kā šodien dzeršu, derētu paēst. Nezinu, ko ģērbšu. Es gribu vemt un labu kafiju. Ceru, ka mana šodiena izvērtīsies laba un jūsu tikpat, ja ne labāka.
Current Music: https://youtu.be/Bp2VfPAhnOY?si=lpsYlY7z4SK6Bp7G
|
neraate
 | 08:58 am
man ļoti patīk šūt ar rokām. visādas mazas vīlītes un caurumi un kkas noplīsis - paņemt saldējuma kastīti ar šujamlietām, uzlikt mūziku un meditēt. baigi laba meditācija, emociju regulācija un ja ir diena un gaišs un saule - vispār kaifs!
|
September 23rd, 2026
slepena
| 05:55 pm
Esmu pamodusies. Jūtos savādi klausoties dziesmas. Vai jums ir bijis tā, ka kāds cilvēks ar savu eksistenci okupē vārdu? Ikdienišķu vārdu, kas pieder ikvienam, bet kāds uzliek tam savas autortiesības? Par mani gan jau varētu izteikties līdzīgi, bet pagaidām neesmu informēta, ka kādam tas traucētu.
Varbūt man ir kādi nediagnosticēti traucējumi. Likumsakarību un sagadīšanos traucējumi? Delūzijas? Paranoja? Kompulsīvie traucējumi? Ja tā nav, tad kāpēc mans pazudušais kaķis atradās, kad beidzu nogalināt zirnekļus, no kuriem man ir bijis bail visu dzīvi, lai nopelnītu labos karmas punktus? Ja tā nav, tad kāpēc tiklīdz es noklausījos dziesmu, ko klausījās cilvēks ar kuru nekad neesmu runājusi un nekad neesmu redzējusi dzīvē, viņš uzradās sabiedriskajā transportā, ar kuru braucu gandrīz katru dienu? Ja tā nav, tad kāpēc es pirmo reizi dzīvē iedomājos par vienreiz satiktu meiteni, lai pāris minūtes vēlāk viņai netīšām iesistu ar savu somu? Ja tā nav, tad kāpēc ierunājoties par kādu savu bijušo pirmo reizi ilgā laikā, es viņu ieraugu pirmo reizi gadu laikā ejam ārā no veikala, kurā eju iekšā? Ja tā nav, tad kāpēc manā prātā ienāk, ka ģimeni drīz apciemos nāve, un tad pēkšņi nomirst divi ģimenes locekļi un, iespējams, kaķis?
Tā es sargāju visus, nenogalinot zirnekļus. Kad biju maza un dzīvoju pie ābeles mammas, katru vakaru vairākkārt pārbaudīju, vai gāze ir nogriezta un pirms miega rituāli norukšķēju. Tagad Dievs uzklausīs manas pirms miega lūgšanas tieši tad, ja lūgšos ar rokām saliktām kopā. Katru vakaru ir jāpadzer kaut ko no tīģera krūzes, lai tīģērim viss būtu kārtībā. Nedrīkstu aizbraukt pie ozola un neveikt savus kalpones ieradumus, ja nē, viņš nodzersies un nomirs. Aizslēgšu ārdurvis, pusceļā lejā pa kāpnēm skriešu augšā, lai pārbaudītu vēlreiz. Durvju rokturi jāpārbauda miljons reizes dienā. Ja sadzirdu aizdomīgas skaņas, jāskatās pa actiņu. Reizēm skatos tik ilgi, ka esmu pārliecināta, ka kāds ir notupies, jo sadzirdēja mani nākam, bet baidos atvērt vaļā durvis, ja nu tā izrādās patiesība. Esmu izpētījusi dūmu detektoru un ārdurvju zvana kastīti, vai tur nav novērošanas kameru. Es neesmu pārliecināta, ka aiz spoguļa pie sienas mani nenovēro. Agrāk šķita, ka arī griestu Led lampās ir izurbti caurumi, lai augšstāva kaimiņi mani novērotu, bet esmu gandrīz izaugusi no šī. Pēc pagājušās ziemas notikumiem, pārrodoties mājās katru reizi cēlu pagulti, pārbaudīju skapjus, vai tur neviens nav noslēpies. Katrs caurums manās mājās ir aizlīmēts ar plāksteri vai aizbāzts ar vati. Dalbajoba dāvanai liku klāt magnētu, lai pārbaudītu, vai tur nav iebūvēta noklausīšanās ierīce. To mantu arī nedrīkstu izmest, jo tā būs slikta zīme tīģerim. Kad uzdāvināju ābelei rakstāmo grāmatu, viņa sabijās, ka tā ir slikta zīme. Tiklīdz viņa to pateica, mani pārņēma nāvīgas bailes. Katru dienu ejot dušā sākās skaļas domas, ka viņa mirs. Katru vakaru dušā raudāju, šķita, ka manas domas mani apēdīs. Rakstīju viņai, lai rakstāmo grāmatu sadedzina, ka iešu un nopirkšu viņai lasāmo grāmatu. Viņa atteicās rakstāmo grāmatu dedzināt, bet es aizgāju un nopirku viņai lasāmo grāmatu, drošībai. Tad sāku iet dušā no rītiem un palika labāk. Man vienreiz uzdāvināja spuldzīti, es to piekarināju virs gultas. Lai gan domāju, ka tajā ir novērošanas kamera, tai reizēm mēdzu uztaisīt šovu. Par ķermeņa valodu vispār nerunāsim. Kāpēc lai es skatītos kuram katram acīs, ja jau katra ķermeņa valodas izpausme, nopūta, ieklepošanās vai lieka nomirkšķināšana, pavēsta vairāk, nekā man vajadzētu zināt? Vai tā ir visiem?
Šīs domas ir visbriesmīgākās tad, ja kāds iepatīkas. Problēma ir tajā, ka man vienmēr iepatīkas svārstīgi cilvēki, visticamāk, jo citādāku dzīvi nepazīstu. Tas nenāk man par labu. Tad šīs likumsakarības ne tikai nāk, tu tās sāc meklēt, tādējādi arī radīt. Viss kļūst par zīmi un visas izredzes uz ko veiksmīgu mirst. Tāpēc man nepatīk nekonkrētas cerības. Man nepatīk gaidīt, kamēr kāds izlems. Man vajag skaidras atbildes, tagad un tūlīt, un saprotamas rīcības. Manī jau tā ir pārāk daudz varbūtību, kuru dēļ man ir jāpakārto savas ikdienišķās izvēles, lai neviens nenomirtu. Man nav laika šaubām un jaunām likumsakarību ievērošanām. Man vairs nepatīk lasīt starp rindām un minēt, kurš un kā jūtas par mani. Man vairs nepatīk skatīties acīs un domāt, kuras acis melo un kuras runā patiesību. Tās ir tikai interpretācijas. Man vajag, lai man skaidri aizrāda, ja man vajag aizrādījumu. Mani neaizvaino aizrādījumi, ja tie nav slēpti aizvainojumi. Man vajag, lai man pasaka, ka mani mīl, ja mani mīl. Citādāk vienkārši pieņemu, ka visi mani ienīst un klusi ticu tam, kamēr skaidri netiek pierādīts pretējais.
Esmu bijusi pie vairākiem psihoterapeitiem. Vienmēr ir teikuši, ka tā ir trauksme, varbūt kas no depresijas. Tas arī bija cits laiks, tad varbūt tā arī bija. Tagad man šķiet, ka, ja man arī kaut kas ir, tas ir kas cits. Aptuveni gadu padzēru escitaloprāmu, kļuvu piezemētāka, bet pieņēmos svarā un pazaudēju libido. Tas palīdzēja izlemt, ka esmu vesela un antidepresantus vairs nedzeršu, nometu svaru un atgriezu libido. Pirmā psihoterapeite Liepājā gribēja mani sūtīt uz Rīgu, kaut kādu izskatīšanu, kur mani filmētu un uzdotu jautājumus, un daudzi speciālisti tad lemtu, ko ar mani darīt. Viņa gan bija par mīkstu man, mīļa un apraudājās no maniem stāstiem, bet palīdzēja man atklāt vairākus svarīgus aspektus sevī, kas pavada mani vēl šodien.
Mana mīļākā psihoterapeite gan bija sieviete Liepājā, pie kuras vizītes notika ēkā, kur notika stieņu deju nodarbības. Viņa bija skaidra, racionāla un loģiska - viss, kā manī trūkst. Viņa man regulāri lika zīmēt, tolaik arī biju uz īsu laiku kārtīgi pieķērusies skicēšanai, visticamāk pateicoties viņai, un arī labi sanāca. Tā prasme atkal ir atrofējusies. Man viņas pietrūkst. Neatceros, kāpēc beidzu iet pie viņas, neatceros arī viņas vārdu. Tikko ieguglēju un pamainīju viņas kontaktinformāciju, lai turpmāk vairs neaizmirstu. Biju arī pie vienas psihoterapeites Rīgā. Lai gan viņa ir glauna, tīra un jauka, man tomēr vajag striktu babu nevis tēlainu mammu. Man vajag, lai man pasaka, kad es murgoju un kāpēc tie ir murgi. Man nevajag papildus nepārliecības un puķītes, tas viss mīt manī pašā.
Psihoterapeiti ir tik dārgi. Likās, ka Liepājā dārgi, bet Rīgā tā ir ņirgāšanās. Tie 10 bezmaksas ir izieti jau gadiem atpakaļ. Izdevīgāk ir psihoterapeita vietā iet uz baletiem un pašai kļūt par melno gulbi. Otru Agritu no Liepājas te tāpat neatradīšu, nevaru arī finansiāli atļauties viņu meklēt. Cik daudz neskaidrību. Tik daudz kāpēc, nepietiekami tāpēc. Cik liela vēlme, lai viss kļūtu skaidrs. Kopumā jau ir sadzīvojami, vismaz kamēr nav uzplaiksnījumu, tā atgādina mans maks.
|
black_data
| 11:56 am - Kino: 28 Years Later: The Bone Temple
Mazliet negaidīt, bet man diezgan patika The Bone Temple. Tas varbūt nav šedevrs, kuram dot festivāla balvas, bet ļoti kvalitatīvs vizuālais izpildījums, ironija un saundreks. Jāatzīst, ka es ne pārāk labi saprotu, kuru filmu es esmu palaidis garām kino, un kāpēc viņas ir divas, bet šī ar Džimijiem bija lieliska.
|
black_data
 | 11:12 am
Viktorīna zinātājiem un attapīgajiem.
“Uzreiz jāsaka—neaizej galējībās, bada nāve tev nedraud, un situācija ir pilnībā glābjama! Pat ja ledusskapī nav tieši vistas kāju, mēs noteikti varam atrast kaut ko citu, ko pagatavot, vai izdomāt ātru plānu, kā tikt pie ēdiena.Lai mēs ātri atrisinātu šo "ārkārtas situāciju", palīdzi man saprast, kas tev ir pieejams.”
“Tuvākā un ātrākā vieta, kur Rīgas centrā remdēt izsalkumu ar gardu vistu, ir KFC Origo Stacijas laukumā vai Rīgas Centrāltirgus Gastronomijas paviljons.”
“Odekolonu dzert vai lietot uzturā nedrīkst nekādā gadījumā, jo tas satur lielu daudzumu tehniskā spirta un toksisku vielu, kas smagi apdraud veselību un dzīvību.”
https://www.youtube.com/watch?v=wOk3Zptny5s
( hint... )
|
slepena
| 06:01 am
Nu jau ir seši no rīta. Deg mana trīs degļu svece, elektriskais sildītājs un divas sarkanas lampas. Meitenei vienatnē ir vajadzīgi vismaz četri gaismas objekti, lai neviena maņa nesaltu. Paēdu visgaršīgākās pankūkas pasaulē, jo viņas taisīja ābele. Uz taburetes nolikts arī ābeles taisītais deserts, līdz kam neesmu tikusi. Zinu gan, ka arī tas ir debešķīgi garšīgs, jo vakar ieelpoju grēcīgu apjomu ar to minūšu laikā. Acis krīt ciet, ir tik kluss. Dzirdu augšstāva kaimiņa ik rīta mūzikas basus. Šoreiz neiešu gulēt kā lūzere, paspēju uzvarēt un plānoju to izdarīt vēl.
Sapņoju, ka esmu pamodusies ap pieciem no rīta, ka tāds būtu mans ikdienas ritms. Kopš vakardienas man ir vēl viens modinātājs, jo ar vienu, kas skan ik pēc piecām minūtēm stundām no vietas, nekad nepietiek. Iztēlojos, ka nevis esmu negulējusi, bet esmu pamodusies. Tas nešķistu mokoši, bet ierasti. Paņemtu klēpī datoru, lai paspēlētu savas ik rīta spēlītes pirms doties visās darīšanās. Iztēlojos, cik mierīga būtu dzīve, ja man pamostoties būtu vairākas stundas sev, pirms atdot savu dienu citiem. Ja tā būtu, es katru rītu izdzertu divas kafijas, padarītu mazliet jogu, nomazgātos un paspēlētu spēlītes. Iztēlojos, cik klusāks šķistu prāts un cik trulākas kļūtu adatas. Es piedzīvotu visas dienas sezonas, katru dienu.
Pašlaik esmu ļoti laimīgi viena. Kļūstu daudz nelaimīgāka, kad par kādu sapņoju. Tomēr ceru, ka kaut kur pasaulē arī man ir mans cilvēks. Cerams, ka viņu kādreiz sastapšu un atpazīšu. Varbūt gan tomēr vēlams, ka ne drīzā drīzumā. Fantazēju, ka mans cilvēks ietu gulēt agri un mostos agri, un kādreiz tas varētu pielipt arī man. Varbūt pat mans cilvēks izrādītos tik mīļš, ka priecātos mani rītos modināt ar kafiju gultā. Kas lai to zina! Lai vai kur viņš vai viņa šorīt būtu, labrīt! Vai tu jau esi augšā? Es ceru, ka tev būs brīnišķīgs rīts un diena un vakars. Es gribētu tev pagatavot vakariņas. Es gaidu mūsu satikšanos. Vai es tevi atpazīšu uzreiz?
Cik jauki pasapņot. Pēdējā laikā sūdīgāk gatavoju ēst, galīgi neesmu gatava vakariņu gatavošanai. Vēl drusku neiešu gulēt, tur murgoju biežāk nekā nomodā. Kā es mīlu šo mieru.
|
slepena
| 02:06 am
Pēc pagājušā ieraksta publicēšanas sāka līt lietus tieši uz pāris sekundēm, tikai man. Kamēr gulēju gāza. Arī vakarā gāza, izmirku ar visu lietussargu. Tas bija debešķīgi. Pankūkas nebija visgaršīgākās tikai tāpēc, ka tās tika ceptas pannā, kurā iepriekš ticis cepts kas sāļš. Turpmāk mājās parūpēšos, lai vienmēr būtu viss pankūkām, lai tamlīdzīgas pankūku krīzes neatkārtotos.
Brīnišķīgi nepiepildītas dienas! Pamostos vēlu, neēdu līdz naktij, biežāk smirdu, spēlēju spēles. Šorīt pamodos, mani sagaidīja gara ziņa no kādas attālākas draudzenes par sapņa fragmentu, kurā dejoju zem lustras. Tad kāda cita mana draudzene pārskaitīja man naudu ingvera šotiem un gardumam, vienkārši tāpat. Vēlāk devos ciemos pie ābeles pakaļ pankūkām ar gaļu.
Bija ilga diskusija paceltos toņos par politiku ar kādu, kurš neļauj neko pateikt. Viņš grasās balsot par Šleseru, 1+1=2. Vispār, šī pēdējā nedēļa man ir izrādījusies dīvaini politiska, vairāk veidos nekā viens, tajā gan neiegrimšu. Zīmīgi šķita tas, ka drīz pēc ķīviņa Visums un Dievs man ļoti skaidri atgādināja, kāpēc vēlēšanās balsošu par to, par ko balsošu un to nemainīšu. Iestarpināšu atgādinājumu - pret Stambulas denonsēšanu bija iestājusies tikai Jaunā Vienotība un Progresīvie.
Pēdējās dienas neiet kārtīs! Kad biju maza, manas draudzenes tēvs izmantoja mūs seksuāliem nolūkiem. Mēs regulāri devāmies pie viņa palikt pa nakti, jo viņš viens dzīvoja palielā, nomaļā lauku mājā, bet mēs abas vienistabas dzīvokļos ar visām savām ģimenēm. Palikšanas pa nakti vienai pie otras uzspīdēja tikai pa retam. Pie viņas tēva mums pat bija bija pašām sava istaba! Tur regulāri vakaros pa televizoru skanēja Stāvoklī 16 gadu vecumā, daudz spēlējām kārtis. Vienmēr esmu mierinājusi sevi par notikušajiem notikumiem ar to, ka vismaz labi iemācījos spēlēt kārtis.
Gan jau tagad neveicas kārtīs, jo pēdējā laikā spēlēju ar mērķi uzvarēt. Uzvaras visvieglāk nāk, ja spēle neko nenozīmē. Tad ir organisks plūdums un apmaiņa, aizmiglojas acis un attopies tikai tad, kad esi vēlreiz uzvarējis. Arī šovakar tik izmisīgi centos uzvarēt, kamēr zaudēju tik daudz reizes pēc kārtas, ka visiem apnika ar mani spēlēt. Nācās sev domās pateikt, ka dažreiz arī nākas iet gulēt kā lūzerei.
Noteikti neiešu gulēt vēl ilgi. Ļoti iespējams, ka vēlāk mēģināšu uzspēlēt vēlreiz. Tagad plānos ir paēst pirmo ēdienreizi un paskatīties Caur ērkšķiem uz... vai arī Slavenības bez filtra. Jūtos daudz labāk nekā dienās iepriekš, bet ne labi. Manas nepiepildītās dienas aizpilda manu draugu un ģimenes mīļums. Izbaudu savu veseļojošos rīkli, provocējot to ar pārlieku lielu dziedāšanu. Iesildu kaimiņus atveseļošanās koncertiem. Tad paklepoju gļotas. Mana atveseļošanās solās būt piepildīta, ir izveidojušies vairāki jauki plāni, ko ar nepacietību gaidu. Sakrājušos darbus ceru efektīvi paveikt bez pārcenšanās. Pēdējo gadu esmu izdegusi un liesmojusi elles liesmās, vairākkārt un uz riņķi, bet tagad esmu gatava mēreni kūpēt. Šoruden ceru uz mieru, garlaicību, spēļu spēlēšanu sveču gaismā un grandiozi ikdienišķām dienām ar mīļajiem. Gaidu šī gada nosvērti un mīļi. Pasauli griezošos piedzīvojumus un pārdzīvojumus atlieku uz citu rudeni.
|
September 22nd, 2026
black_data
| 07:05 pm
Šovasar Mančesterā vai Liverpūlē bija epizode, kur viens onkulis paklupa aiz bruģakmens, un nogāzās. Mēģinot būt paraugpilsonis, es piesteidzot klāt, lai palīdzētu viņam piecelties. Manu roku sagrāba divas spēcīgas rokas, un uzvilka sevi augšā. Cik interesanti, es nodomāju - rokas viņam ir tik stipras, bet kājas viņa vecumā vairs neklausa.
Kāpēc es šo epizodi atcerējos šodien? Es biju pie fizioterapeita, lai pasūdzētos par visām savām hroniskajām traumām. Saņēmu nosūtījumu uz kāju masāžu, un kaudzi instrukciju par to, kā trenēt lielus un mazus kāju un pēdu muskuļus. Ar visu aktīvo dzīvesveidu, izrādās dažas lietas ir jātrenē specifiski. Es varbūt neceru bizot kā pusaudzis līdz sirmam vecumam, bet tomēr mēģināšu nebūt tas onkulis, kas klūp uz līdzenas vietas. Es nevairos no palīdzīgas rokas, bet tā ne vienmēr var būt pieejama, un arī gūžas operācijas nav kaut kas, uz ko es gribētu tiekties jebkādā perspektīvā.
|
missalise
 | 03:42 pm
Ar No Frost sistēmu esot maz ledusskapju, kas esot kompaktos izmēros. Kā īsti ir - jums ir ledusskapjiem tā No Frost sistēma? Ir tā vērts? Man kolēģe teica, ka viņa kā nopirkusi ledusskapi, tā ne reizi neesot to atlaidinājusi, šāda perspektīva, protams, izskatās vilinoša. Biju atradusi vienu Beko modeli, bet tas šobrīd nav ne uz vietas un nav zināms, kad un vai vispār būs.
Nu, ko, buģim iskaķ.
|
September 21st, 2026
kochka
 | 11:38 pm - Sociālās lomas
- Vai kristieši arī tur drīkst nākt? - Ja nesāksi sludināt, tad jā.
|
au
 | 07:05 pm
sestdien tai pusmaratonā skrēju skrēju un jutos ļoti labi. sākumā mīce pa cilvēkiem, tas besī, bet pēc tam - ļoti labi. divpadsmitajā kilometrā sapratu, ka šo - jūtos labi - nevajag pazaudēt un skrēju ar lielaku atdevi. nu ko, ātrākais pusmaratons dzīvē, BET - 2h08sek, astoņas sekundes, astoņas sekundes!!!!!!!! trešajā aplī ieskrēju mežā pačurāt, nebūtu čurājusi, būtu sub2h.. drusku besis.
bet vakardien sakārtoju pāris aizdzīvotus mājas pakšus, uzreiz labāk. un cepu ābolmaizes ar ik pār dienu regularitāti.
|
black_data
| 04:07 pm
Uzpeldēja ziņa, ka ASV, balstoties uz nepatiesiem mākslīgā intelekta ģenerētiem izlūkošanas datiem, kaut kad maijā gandrīz nogremdēja Ķīnas kuģi. Kruta, ka viņiem ir tāds ģeniāls aizsardzības ministrs, kas bīda "AI first" politiku. Visa tā retorika par to, ka lietas notiks pašas, mums atliek tikai pielāgoties mainīgajai pasaulei, ir tāda huiņa. Skaidrs, ka mēs nevaram mainīt dabas likumus, un mēs pielāgosimies, ja mums uzkritīs virsū meteorīts, kas noslaucīs no zemes lielāko daļu cilvēku, bet ja mēs paši uz savu rīcību skatāmies kā uz dabas stihiju, tad ir dirsā.
|
slepena
| 08:45 am
Šodien nepamodīšos no murgiem, jo joprojām neguļu. Veicu sliktu finansiālu lēmumu, pasūtīju lepnas brokastis par atlikto nodokļu naudu. Es nevarēju tā nerīkoties, vietu sauc kā manu kaķi un tur bija pankūkas! Man nav piena un olu, iespējams, arī miltu. Ja es varētu aiziet uz veikalu, es aizietu. Nu, es varu, bet nu nē, nevaru. Pankūku dēļ es varu veikt sliktāko izvēli. Draudzenei šobrīd ir paģiras no visa uz zemeslodes, tad arī es drīkstu pasūtīt pankūkas. Tad karsti, tad auksti. Šorīt putniņi čivina tā, kā čivināja Austrijā. Tik saldi gulēšu. Ar pilnu vēderu pankūku par nodokļu naudu. Trūkst vien tā, ka sāktu gāzt lietus. Varbūt šovakar pamodīšos no sapņa?
|
|
|