Ir vakars, saule jau sen norietējusi un plaši vaļā ir gan balkona duvis, gan senie koka slēģi ārpusē. Pa dienu šeit valda tumsa, ja neskaita dažus saules status, kas iespiežas cauri saules izbalinātajiem slēģu dēļiem.

Man nav ne jausmas, cik veca ir šī ēka. Es ticētu, ja man teiktu, ka 300 gadus sena; es ticētu, ja teiktu, ka pirms 50 gadiem vēsturiskajā stilā būvēta kopija. Dažas detaļas liek minēt, ka patiesība varētu būt gan/gan; un dažas lietas un vietas, iespējams, vēl senākas, tikai salīdzinoši modernākā mērcītē.

Zem balkona kūsā dzīvība, Bombejas restorāns pamazām sāk slēgties ciet. Es puskails stāvu uz balkona, smēķēju cigareti, un elpoju pēkšņi tik šķietami dzestro gaisu. Šķietami, jo tas dzestrais vakara gaiss ir siltāks kā Dievzemītes vidēja vasaras diena.

Te viss apkārt ir tik īsts, kamēr es jau kuro reizi dzīvoju pēc metodes “fake it till you make it”. Bet šoreiz kumoss, iespējams, ir par lielu. Nezinu, ko darīt tālāk, kā būt. Rīt vismaz viena sarežģīta telefonsaruna. Izvēle. Nemainīt neko nav opcija, tilti liekas sadedzināti un tas kind-of ir ok. Tikai - kur iet, ko darīt, kā būt?

Krustcelēs mazs bērniņš rotaļājās…


Bet tikām vēl laiks baudīt šo dzīvi, pilsētu un vietu. Rīt atkal vazāšos pa tām viduslaiku ielām, cenšoties atgaiņāt domas par to, kas sagaida atgriežoties.

Uz Salas bija labi. Te ir labi. Kā būs tur?