Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par iepērienu

pēra, pēra.
taisnības labad - pati uzprasījos :)

nu, ne tādiem, kas liek vecākiem visu laiku sirmot :D
ar visu ko. mamma ar roku, tētis ar siksnu, vecmamma ar žagariem. Vectētiņš vienīgais žēloja :)

ar mani vectētiņš vienmēr runāja kā ar pieaugušu cilvēku, nu, nesitot. izstāstīja,kas bija slikti, kāpēc bija nepareizi, utt. ļoti apbrīnojami. citiem tādu nervu nebija. mēs bijām 3 sīki maitas :) (brālis arī vienreiz aizlaidās no mājāsm aiz bailēm,ka pērs (es pati sabiedēju)) :D

Nepēra. Kaktā lika.

Ļoti efektīva metode. Mani par tapešu knibināšanu iepērtu :) Tad vairak neknibinātu.

pēra

vienreiz mamma neizturēja un izvilka siksnu. man gan liekas, ka brēkšanas no mūsu puses tur bija vairāk kā sišanas no viņējās.

un par Ko šī akcija tika izveikta, tiešām neatceros

a bet mēs toreiz ar Artu pētījām bērnu sišanu, bībelē ir teikts, lai vecāki nežēlo savu siksnu, jo nāks par labu vēlāk bērnam :)

Pat teiktu, ka nedaudz pārspīlēti.

Vienreiz nevaldāmu dusmu lēkmē esmu uzsitis ar roku pa dibenu, bet pa apģērbtu un ne ļoti stipri.

Reizēm pēra. Atsevišķus gadījumus kad tas tika darīts ne pa tēmu, vai sods bij acīmredzami neadekvāts nodarītajam (gan no tālaika, gan no tagadnes skatu punkta) atceros joprojām. Un tas varbūt ar ir viens no daudzajiem iemesliem kādēļ man ar saviem vecākiem ir maigi izsakoties ne tās labākās attiecības.

pēra.
bet laikam par lietu, jo neizjūtu to kā dzīves apvainojumu.
pēdējā reize - 11.klasē, kad negribēju vilkt mammas nopirktu mēteli ( jo neviens jau neko man neprasīja kad nopirka, vai nopirka to kas bija , tas bija senos laikos)

Fiziski nepēra, nebija par ko. Izņemot vienu reizi, kad sita visu nakti ar suņa pavadu par trijnieku mūzikā, pa laikam uzšaujot ar roku pa galvu. Aizvien nevaru aizmirst un piedot, aizvien ļoti liels aizvainojums par to un šis gadījums noteikti ir atstājis uz mani nopietnas sekas. Bet bez fiziskas sišanas ir iespējams "pērt" arī citādāk, atstājot nepatīkamas sekas visam mūžam.

Atzīmju tēma vispār tāda sāpīga, katra sliktā atzīme līdz kādai, hmmm, sestai klasei, tas bija pamatīgs skandāls, terors, kliegšana, draudi un visādas šausmas. Man aizvien ir paniskas bailes no sliktām atzīmēm. Robežas atzīme ir 7. 6 ir slikta, viss, kas zemāk, attiecīgi - vēl sliktāk.

:(
Kā kādam cilvēkam vispār tas var likties smieklīgi?!

es atzīšos, man ir bērnības trauma
kad bija klāt peramais laiks, tēvs viss tāds dusmīgs un nopietns lika ATNEST SIKSNU
tas bija 7x sāpīgāk par pašu pēršanu.
lūk arī goda un cieņas aizskaršana (var būt nē, bet psihes gan)

NEKAD. pat runa nav bijusi. tāpat bija autoritāte, pietika ar ironisku repliku.

pietika. jutīgumu uz šādām lietām vajag trenēt no agras bērnības, tad strādā. protams, var iebraukt citās auzās.

uuuuuujjjj! domāju, ka nebija tādas nedēļas, kad es nestaigādu ar nošvīkstinātu pēcpusi, un kaktā stāvēju vismaz reizi dienā. pie mazākiem nodarījumiem kājās, pēc lielākiem - uz ceļiem. kad senči saprata, ka ar brāli kaktā ļoti jautri pavadām laiku, tad mūs sākuma šķīra katru savā izstabas kaktā, pēc tam jau katru savā istabā. kamēr mūs vēl lika katru savā kaktā vienā istabā, es vienmēr biju ļoti neapmierināta ar to, ka viņam tiek sekcijas skapis, bet mani liek radiatoru stūri pie aizkariem. jo redzi, sekcijas stūris bija ideāls ar to, ka tajā atradās atvilktne ar omas šūnampiederumiem, un ar lāpāmo adatu tik smukus zīmējums varēja skrāpēt tajā tumši brūnajā sekcijas lakā. un tādas baltas smalkas gravīras. un tās gravīras varēja nomaskēt, saslapējot ar siekalām. domāju, ka man nav jāstāsta, kā mūs pēra, kad šīs gravīras nāca gaismā (jo raugi, kad siekalas nožuva, baltās līnijas atkal kļuva redzamas)

Pēra.

Bet audzināšanas metode pastulba. Tas pēriens tak paredzēts, lai tā vairs nedarītu.
Es atceros pērienu, bet kāda vella pēc es viņus dabūju - nav ne jausmas.

Pēra mamma ar žagriem. Kad bija tēta sodīšanas kārta viņš mums ar brāli teica, lai izliekamies, ka raudam :D un tāds demonstratīvs plikšķis ar roku :D

Nepēra*. Bija viena vai divas izņēmuma reizes. Es gan biju ļoti prātīgs bērns un blēņas nedarīju.

*Cik zinu un atceros. Pirmskolas periodā vrb patēvs pēra, bet to es neatceros. Zinu pēc nostāstiem, ka viņš kretīniski izturējās, kad mammas nebija klāt. Bet sekas tas atstāja jebkurā gadījumā.

Pēra gan, ar kas nu pa rokai gadjās. Nevarētu gan teikt, ka pavisam par neko, bet man jau tad bija skaidrs, ka normāli par tādiem sīkumiem nevienu nesit. Ar kaktiem neviens nekrāmējās.
Kā vispār var pērt bez cieņas aizskaršanas, ja neviens neredz?

Pēra. Līdz kādiem gadiem deviņiem un jāteic, ka totāli pelnīti, es diezgan mācēju uzkrāt pērnienpunktus un tad godam atstrādāju. Augu viena un samērā izolētos apstākļos: lauku mājas, blakusmājas kaimiņos par mani jaunāks šmurgulis, tālākos kaimiņos- krietni vecāki skuķi, taču kad uzsākās visas socializācijas gaitas ar štābiem, vazāšanos, mantu/mantības izsaimniekošan un nenākšanu mājās, utt, tad pērienus panācu regulāri. Liekas, ka māte neizturēja ceturtdienās, tēvs brīvdienās. Kad pasāku apjēgt shēmu, cik tālu ejot var norauties, tad kaut kā, savaldījos, bet bija periods pirms skolas, kad staigāju zilumos. Pēra māte, tēvs, arī oma Rīga pēra- viņai tas kaut kā sanāca vismuļķīgāk. Oma bija pinēja un lielajā vannā mēdza mērcēt klūgas. Nu lūk, norauties ar mērcētām klūgām – tas ir nepatīkami, bet sausas parasti lūza un tas omu saniknoja vēl vairāk un tad viņa rāva aiz bizēm, jo neko citu izdarīt nevarēja. Vispār, taisīt ziepes dzīvoklī man nelikās labi, jo te nekur nevarēja aizlaisties, laukos, mūsu mājā, es piekopu praksi ar novēlotu atgriešanos, kad "dusmas ir pārgājušas." Ne vienmēr tas nostrādāja.

Māte uzgāja gaisā stipri ātrāk un pēra ar visu, kas gadījās pa rokai, īpaši pretīgas bija gipšu formu savelkamās gumijas vai pagarinātāja vadi. Parasti viņa ātri man ievilka un pati aiz dusmām un bezspēcības apraudājās. Tēvs manus izgājienus piecieta labāk, bet ja pamanījos izvest arī viņu un tur, līdz pat šodienai strādā viena un tā pati metode: neklausīties tajā, ko viņš saka (teiksim, viņš man skaidro kaut ko matemātikā, zīmē "pitagora bikses" māla plastā, bet es esmu aizdomājusies, kādu kleitu lai uzšuj lellei Ilonai). Tēvs pēra ar savu ādas siksnu ("atnes man siksnu! tūliņ nopēršu!) vai ar nātrēm, kuras lika pats saplūkt.

Reizēm, ievārot kaut kādus sūdus (ar gumiņas bumbu "pūcina" izsitot guļamistabas stiklu vai sadauzdot kafijas dzirnaviņas), es tālredzīgi slēpu siksnas vai izbradāju piemājas nātres. Diemžēl, radošos vecākus tas parasti neatturēja.

TaVmu nav, visi pratās savākties laicīgi. Liekas, ka tomēr daļa no normāla augšanas procesa- norauties.

Jā, kultūras iezīmīte ir spilgta. Īstenībā, būtu interesanti šo bērnībā pēršanu skatīt kopā ar vecāku lomu pieaugušajās dzīvēs vēlāk – mani pārsteidz neticami stāsti par pieaugušo meitu un māšu ārprātīgajām līdzarkatībām, māmiņkontroli, būšanu labai meitiņai tā pirms40, "māmiņa= mans labākais un vienīgais draugs" un mūžam nepārrauto nabas saiti.

īsāk sakot, "grūtums iezīsts no mātes krūts." (Ā. Elksne)

Tu domā, ka sišana par atzīmēm ir kaut kas neparasts?

Kādas sekas pēršana ir atstājusi uz jūsu seksuālo dzīvi? Drošvien tāpēc, ka tā man tuva tēma - vairākos stāstos man lec acīs izteikti seksuālas vibrācijas, piemēram - tā siksnas nešana, kad pērs, pēršana ar nātrēm, principā liela daļa aprakstīto miesassodu.
Lūdzu nepārprast tās" seksuālās vibrācijas", kam nav zināms, seksuālā pieredze tiešām sākas ar vecākiem, ar pirmajiem pieskārieniem, savstarpējām fiziskām (un ne tikai) attiecībām daudzu gadu garumā, citam ilgāk, citam gandrīz necik. Tam nav nekāda sakara ar pedofiliju vai perversijām, vismaz es uz to nenorādu šobrīd.

Kaut gan paredzu, ka neviens nedalīsies ar ko vairāk par "nekādas", laikam pārāk intīmu jautājumu tomēr uzdodu.