Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Tviteris, skatos, arvien vairāk kļūst par
1) publisku psihoterapijas vietu ("dakter, man ir māte, man ir problēma!") --> nē, nu skaidrs, cilvēkiem nav Cibas :D,
2) instagram 2.0 (no sērijas "man ir jauna profila bilde", "ko es šodien ēdu"),
3) zilonis no mušas (nemitīgā kvankšķēšana par pilnīgiem sūdiem, radot sajūtu, ka tas atspoguļo "sabiedrību" - šajā sakarā: kad sabiedriskie mediji pārtrauks to savu "žurnālistiku" ar Tvitera apskatiem? Halō! Moš, uztaisām arī Fb apskatu? Draugiem.lv?)
Es, pat nesekojot vairumam kontu, kas tiražē šo, to visu redzu un tas pārpludina manu ziņu lentu, kurā es, piesekojoties un atlasot kontus, esmu vēlējusies redzēt antro lietas (raksti, konferences, akadēmiskā antro kopiena, jā, tai skaitā ikdienas akadēmiskās grūtības/prieki), un tad visādas pašmāju aktuālās lietas kultūrā, izglītībā, medicīnā, zinātnē. Man dozēti ļoti patīk palasīt arī ko smieklīgu, asprātīgu vai absolūti ikdienišķu, tai skaitā "man nupat uzkakāja kaija uz galvas, domāju, tas uz lielu laimi" vai "manas trīs domas par pēdējo redzēto izrādi". Tas atsvaidzina. Bet proporciju maiņa notiek pat nevis šajā virzienā, bet sliecas tieši uz šo terapiju/insta/nevajadzīga cepšanās par huiņu. Turklāt tas notiek pret manu gribu (esmu izmēģinājusi visādi ietekmēt tvitera algoritmus utt., tagad vienkārši brutāli "klusinu" kontus).

Man liekas, ka man tūliņ uzsprāgs smadzene no Paši-Zināt-Kā. Jā, es lasu daudz (varbūt par daudz) un kvalitatīvi par jomu. Un es neredzu neko labu (visvairāk cietīs visneaizsargātākie un turklāt milzīgā daudzumā, bet arī pārējie stipri sagums) tuvāko 12-18 mēnešu laikā un tas, maigi sakot, mani spiež uz leju.

...

Vakar ar Boženu runājām par koncertiem un kāpēc tajos tomēr ir īpaša sajūta - tu stāvi pūļa vidū, tāpat kā citi dziedi līdzi, brīžiem muļķīgi smaidi, dažreiz notraus asaru, un jūs visi pieredzat ko īpašu. Jūs esat vienoti.

Un tad es atcerējos Emīla Dirkema "effervescence collective" jeb mutuļojošo kolektīvu, ko viņš attiecināja uz reliģiskām jeb sakrālām kolektīvām pieredzēm visādi citādi profānajā un rutinizētajā sabiedrības ikdienas dzīvē:

"According to Durkheim, a religion comes into being and is legitimated through moments of what he calls “collective effervescence.” Collective effervescence refers to moments in societal life when the group of individuals that makes up a society comes together in order to perform a religious ritual. During these moments, the group comes together and communicates in the same thought and participates in the same action, which serves to unify a group of individuals. When individuals come into close contact with one another and when they are assembled in such a fashion, a certain “electricity” is created and released, leading participants to a high degree of collective emotional excitement or delirium. This impersonal, extra-individual force, which is a core element of religion, transports the individuals into a new, ideal realm, lifts them up outside of themselves, and makes them feel as if they are in contact with an extraordinary energy." (vairāk: https://www.iep.utm.edu/durkheim/)

Ja t.s. izolēšanās un distancēšanās ievilksies, būs interesanti vērot, kā cilvēki pārveidotā laicīgajā (gan pārtikušajā, gan badinātajā) pasaulē radīs šo kopīgoto sakrālo mutuļošanu.

Katru gadu visā pasaulē apmēram 1,5 miljons cilvēku mirst no tuberkulozes un vēl apmēram 10 miljoni slimo ar tuberkulozi, kas ir ārstējama slimība. Bet tuberkuloze ir arī izteikti sociāla slimība, ko lielākoties izraisa sociālā nevienlīdzība: galvenokārt nabadzība (ar to pārvsarā slimo zemākas sociālekonomiskās kārtas cilvēki, kas bieži strādā fiziski smagus darbus un/vai kam nav pietiekams uzturs), HIV inficētie vai kā citādi jau novājinātie, valsts vai indivīda līmeņa nepieejamība atbilstošiem medikamentiem, rase, reģions u.c. Bieži valstīs ar plašāko slimības izplatību nav pieejami jaunākie medikamenti, kas neizraisītu diezgan šaušalīgus blakusefektus, piemēram, dzirdes zudumu, vai gluži vienkārši būtu atbilstoši MDR (multi-drug resistent) tuberkulozei, ko parastie medikamenti neārstē. Šis jau gadiem ir pamatīgs akmens PVO un Pasaules bankas lauciņā. Jomas cilvēki jau gadiem cīnās par jaunāko medikamentu cenu samazinājumu, prasot ne lielākas izmaksas kā 1 dolāru dienā. Iet smagi.
Kāpēc es par šo rakstu? Tuberkuloze ir tikai viens piemērs. Varētu runāt arī par HIV.
Atšķirībā no covid-19, tuberkuloze ir ārstējama, bet no tās aizvien mirst un ar to smagi slimo ļoti daudz cilvēku. Kāpēc nekrītas zāļu cenas un nepieaug medikamnetu pieejamība tiem, kam to vajag? Atbilde ir visai vienkārša un diezgan šaušalīga: jo tā ir nabadzīgo cilvēku slimība, kas pie turīgajiem nonāk reti. Ko varam no tā mācīties covid-19 sakarā? Ar covid-19 slimo un tas apdraud visus. Arī nosacīti vai vidēji turīgos, kas var atļauties lidot un ceļot. Pat Tomu Henku un Idris Elbu. Un tāpēc vēlme atrast vakcīnu vismaz pagaidām ir tik prioritāra. Tomēr manas bažas ir par to, kas notiks, ja/kad tiks izveidota vakcīna. Vai nebūs atkal vecais scenārijs, ka tā, ja ne sākumā, tad ar laiku būs ekskluzīvi pieejama tikai tiem, kas to varēs atļauties. Noslēgumā: ir labi, ka ir šāda (lai cik arī bieži politiski, t.sk. totalitāri piesūcināta tā nebūtu) globālā reakcija. Ir labi, ka cilvēkiem (šoreiz ar skatu uz globāla mēroga institūcijām) rūp. Bet diemžēl aizvien rūp ļoti selektīvi.

UPD. Lūk, tas, par ko runāju: https://www.forbes.com/sites/madhukarpai/2020/03/17/covid-19-and-tuberculosis-we-need-a-damage-control-plan/amp/?__twitter_impression=true

Jūs taču saprotiet, ka visticamāk būs ekonomiskā krīze, vai ne?

UPD. Un šī brīža 30-40gadnieku paaudze, tai skaitā, kas tik nestabilā un pārpasaulīgā (lasīt: "nevajadzīgā") nozarē kā zinātne (bet ne tikai), būs reāli izdrāzta. Bija 2008-2010 krīze, tagad šī. Ne karjeru, ne ienākumu, ne bērnus uztaisīt, tā teikt. Nav, protams, karš, nav, nav. Bet sūdīgi. Intelektuālie un visādi citādi potenciāli paliks neizmantoti.

Mana friziere gejus sauc par zilajiem, bet es griežu matus pie viņas tik un tā. Tāds, lūk, morālais konformisms manā izpildījumā.

Jāsaka, ka mani sen nekas tik ļoti nebija šokējis kā Svētes maizes sektantu, vergturu un slepkavu gadījums. Es to vienā mierā varu iedomāties Amerikā (oh, well...), bet Latvijā tas mani nonesa.

Jūs taču arī esat pamanījuši, ka parastās SMS ir izspiedis whatsapp un FB messgender (bet varbūt jums nav?)?
Bet tas ir "antropoloģiski" interesanti. Piemēram, man uz telefona "desktopa" ir visas trīs aplikācijas. Man pašai grūti izsekot līdzi domai, kurā brīdī es izvēlos kuru aplikāciju. Ar dažiem cilvēkiem tikai SMS (parasti tas liecina, ka viņiem nav whatsapp, piem., vai ir, bet nelieto). Bet ir cilvēki, ar kuriem es brīvi un regulāri pāreju no viena app uz otru, parasti no whatsapp uz messenger un otrādi. SMS stāv stūrī un nervozi pīpē.

Tie somi.... Divas nedēļas sarakstos ar Iro Särkkä, būdama pārliecināta, ka Iro ir ar krāniņu.

Tikai pirms kāda gada es pamazām sāku pārvarēt savu ocd līdzīgo tieksmi sēdēt bibliotēkās tikai noteiktās vietās. Mīļākās vietas bibliotēkās vai pat sabiedriskajos transportos gan jau ir vairumam, bet ne visiem šo vietu nepieejamības gadījumā parādās zināma nervozitāte un nespēja strādāt - visu laiku jāvēro, vai neatbrīvosies kāda no iemīļotajām vietām. Koncentrēties darba uzdevumiem bija teju neiespējami. Bet nu ir labāk. Es progresēju no vienas visiemīļotākās vietas uz dažām iemīļotajām. Un, ja nu tās visas ir aizņemtas, es pat varu ne tikai sēdēt citur, bet arī strādāt. Neliels īgnums gan paliek, bet tie ir nieki.
Visās bibliotēkās ir arī ļoti regulārie apmeklētāji. Ne visi viņi ir studenti. Jo regulārāks bibliotēkas viesis, jo visdrīzāk, ka viņam/ai ir iemīļotās vietas. Tas tumšādainais puisis ar drediem līdz pleciem un ūziņām kā Sprīdītim (smilškrāsas biksiņas garumā līdz potītēm ar drusku savilktiem galiem) un strīpainām zeķēm šeit ir gandrīz katru dienu, visu gadu. Viņš vienmēr izvēlas vietu pie loga (tāpat kā es). Galds nokrauts ar grāmatām, un viņš šeit pavada garas stundas. Ik pa laikam aizstaigā līdz tuvējam Starbucks pēc kafijas, un, atšķirībā no citiem, nekad nevāc kopā visas savas mantas bailēs, ka kāds viņa prombūtnes brīdī ko nozags. Dažreiz viņam izlīst kafija pa visu galdu. Viņa gaita ir viegla kā gazelei. Slaiks, gara auguma, tievām kājām. Viņš pārvietojas nesteidzoties un pavisam mierīgi. Pat tad, kad izlijusī kafija jau iekrāsojusi brūnas viņa piezīmju lapas un lēni pil gar galda malu uz bibliotēkas paklāja.
Kāds kungs labākajos gados ar baltu keponu, uz kura izšūts burts "D", šeit nāk lasīt grāmatas. Viņam vienmēr ir līdzi vairākas grāmatas, un viņš nekad neizvēlas vietas pie loga. Varbūt viņš tās atstāj studentiem. Viņš vienmēr sēž pie apaļajiem galdiem, kas ir nedaudz nostatus no logiem, bet nav arī paslēpti telpas vidū, kur dabisko gaismu pārņem spuldzes. Man vienmēr gribējies pajautāt, ko viņš lasa. Viņš veic piezīmes mazā, zaļā blociņā, bet pašās grāmatas nekādas atzīmes neveic. Viņš raksta ar pildspalvu, bet es ar zīmuli. Viņš ir visparastākā skata "white American male", nekā īpaša. Bet viņš nāk un lasa, un es viņu redzu, un viņš man šķiet jau kaut kādā ziņā drusku tuvs.

Puses dienu mēģinu saprast, kāpēc pasaule pēdējās divas dienas Detroitā pilnīgi nojūgusies. Šodien, skaistā, wannabe mierīgā dienā apkārt bļaustās no 9 rītā (it kā būtu pienākusi jau otrā St.Patty's day gadā, my ass....). Un, kad es saku "bļaustās", es tiešām domāju kliegšanas, it kā kāds tiem ļaudīm būtu atņēmis saprāta paliekas!
Es beidzot attapu, es obskurante! Rīt sākas ramadāns.