Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Manī ielīst silts prieks katru reizi, kad pēkšņi mana bijusī advisor Jess no Detroitas atraksta man epastu "uzgāju šādu rakstu, iedomājos, ka Tev varētu noderēt" vai "re, kāda konference, varbūt Tev der?".
Viiiii. Mīlestībiņas.

Dzīvojot pansionātā, var saglabāt jaunību - es te visiem esmu "meitenīte".

Man liekas, ka man tūliņ uzsprāgs smadzene no Paši-Zināt-Kā. Jā, es lasu daudz (varbūt par daudz) un kvalitatīvi par jomu. Un es neredzu neko labu (visvairāk cietīs visneaizsargātākie un turklāt milzīgā daudzumā, bet arī pārējie stipri sagums) tuvāko 12-18 mēnešu laikā un tas, maigi sakot, mani spiež uz leju.

...

Vakar ar Boženu runājām par koncertiem un kāpēc tajos tomēr ir īpaša sajūta - tu stāvi pūļa vidū, tāpat kā citi dziedi līdzi, brīžiem muļķīgi smaidi, dažreiz notraus asaru, un jūs visi pieredzat ko īpašu. Jūs esat vienoti.

Un tad es atcerējos Emīla Dirkema "effervescence collective" jeb mutuļojošo kolektīvu, ko viņš attiecināja uz reliģiskām jeb sakrālām kolektīvām pieredzēm visādi citādi profānajā un rutinizētajā sabiedrības ikdienas dzīvē:

"According to Durkheim, a religion comes into being and is legitimated through moments of what he calls “collective effervescence.” Collective effervescence refers to moments in societal life when the group of individuals that makes up a society comes together in order to perform a religious ritual. During these moments, the group comes together and communicates in the same thought and participates in the same action, which serves to unify a group of individuals. When individuals come into close contact with one another and when they are assembled in such a fashion, a certain “electricity” is created and released, leading participants to a high degree of collective emotional excitement or delirium. This impersonal, extra-individual force, which is a core element of religion, transports the individuals into a new, ideal realm, lifts them up outside of themselves, and makes them feel as if they are in contact with an extraordinary energy." (vairāk: https://www.iep.utm.edu/durkheim/)

Ja t.s. izolēšanās un distancēšanās ievilksies, būs interesanti vērot, kā cilvēki pārveidotā laicīgajā (gan pārtikušajā, gan badinātajā) pasaulē radīs šo kopīgoto sakrālo mutuļošanu.

"We do not always want the truth in the form of facts or information; often we want it in the form of an image*. What we want, perhaps, is the opacity of an image that can match the density of our feelings. We want something to hold us.", Lisa Stevenson, 2014, "Life Beside Itself. Imagining Care in the Canadian Arctic", pp.13.

*Image (visual, sonic, linguistic) as that which expresses without formulating (or resists formulating and explanation), goes beyond the meanings it communicates or the information it symbolizes.

Tā vien šķiet, ka Cēsu alus ir stingri nolēmis darīt visu, lai vairs netiktu asociēts ar sūdīga, suslsveidīga, žļurgaina alus ražošanu. Tas gan nenozīmē, ka tā ražošana ir pārtraukta. Taču ne velti ir krietni paplašināts arī produktu klāsts. Un var jau būt, ka tikai man tā šķiet, bet salīdzinoši svaigi tirgū laistajiem produktiem Cēsinieks nemaz necenšas pa priekšu bīdīt savu Cēsu alus zīmoliņu, tā vietā to nobāž krietni neredzemā vietā. Piemēram, par šo limpeni , mana mazmāsīca domāja, ka tā ir igauņu ražojums. Garda, nekāda vainas, tāds drusku sliktāks Baikāls, toties kas par hipsterīgu pudeli! Dzer tādu un dungo līdzi Ewert and the Two Dragons! Saņēmu arī ieteikumu pamēģināt jaunos alus, no kuriem kadiķis nav garšots un nevelk, brūklene ir sūds, bet vīgrieze vismaz pagaidām ir garda. Bet lūgums pievērst uzmanību, ka beidzot, beidzot arī līdz Cēsiniekam ir aizgājis latvju (sūdiņu) zīmju trends un arī tur, protams, Cēsu etiķete pagalam neiederas - ilgi gastronoma plauktos pētīju, kas atbildīgs par šo brūvējamu. Taču visvairāk vēlos vērst jūsu uzmanību uz šie produktiem. Dzīvesstila dzērieni! Dzīvesstila dzērieni, es atkārtoju. Es gārdzu, mani mīļie, galvu atliekusi.

Vecais labais stāsts, ka pētījumus visi grib, pasaka, lai nosaucam savu summu, pēc tam uztaisa lielas, lielas acis un saka, ka wowow, no jūsu prasītās summas mēs jums varam maksāt 1/5 daļu. Ēmmm... nu jā.

Traucoties ar ķēvīti trijos naktī mājās, uz tilta apstājos vairākkārtīgi. Lai ieelpotu un lai ieraudzītu. Šajā siltajā un liegajā naktī jutos neaprakstāmi dzīva. Galvā skanēja naksnīgās sarunas, smiekli un paralēli klusi dungoju ko līdzīgu šim.
This is it, es nodomāju. Šī ārī ir tā mūsu vasara. Tas nekas, ka maijā.
RPFF, kura programma šogad bija īpaši laba (nevarēju vien beigt komplimentēt abus brīnišķos rīkotājus M. un C.) noslēdzās ar ārkārtīgi spēcīgu Marka Aitkena filmu "Dead When I Got Here", un arī ar burvīgu sarunu ar pašas filmas veidotāju pēc tam. Kopumā gan bija pamaz tautas, bet ko gan var gribēt, ja tās ir pirmās +20grādīgās dienas šogad. Skudriņas Tipiņas gan iespēja visu - i dārzu, ir laiskumu, i festivālu.

"People who claim that madness became an object of calm scientific psychiatric study when freed from the ethical and religious associations with which it had been saddled by the Middle Ages should be brought back to this decisive moment when unreason was made into an object and thrown into an exile where it was to remain mute for centuries. They should have this original sin constantly before their eyes, and be ceaselessly reminded that it was
only this obscure condemnation that opened the way for a discourse about unreason, reduced to silence at last, whose neutrality is proportionate to its own forgetfulness. Is it not important for our culture that unreason could only become an object of knowledge after it had been subjected to a process of social excommunication?"

Rrrrrr, nu, kā, kā var nepatikt veids, kā raksta Fuko? :)) Varat neatbildēt :)

Mana paziņa, kas nu jau pāris gadus strādā vienā no Latvijas veco ļaužu pansionātiem, stāsta, ka kremēt visus aizgājējus viņi ved uz Igauniju. Lētāk.
Tur lētāk piedzimt un lētāk nomirt.
Urnas ar pelniem stāv noliktavā, bet šobrīd ar vēl vienu kolēģi mēģina pierunāt konservatīvākos darbabiedrus veidot aizgājēju aleju - katram savs koks, vieta to ļauj, būtu jauki un smuki, labi planētai. Noliktava nav bezizmēra.

Darbadiena, plkst. 3 naktī. Lēni, baudot miglas apņemto Rajona galveno ielu, devos mājup, lai beidzot laistos ļoti īsā, bet kvalitatīvā miegā.
Ielas tukšas un klusas, lampu apspīdētas. Vienīgie kustoņi bija kaķi, daži etiķi un maukas.
Viņas bija divas. Viņas vienmēr stāv divatā. Pa gabalu abas izskatījās mana vecuma, tikai, pienākot viņām pavisam tuvu, ieraudzīju, ka vienai varētu būt labi ja 20-22, bet otrai savi 45 - ja ne hronoloģiski, tad apbružājuma pakāpē gan. Jaunākā atgādināja zoostacijas bērnu - nošļurkusi, ar lietošanas stāžu un ar aroda pieredzi. Vecākā - ar skaistiem sejas pantiem, nolietota, vienaldzīga, vulgāra.
Viņas bija ģērbušās ļoti klasiski - īsi, pēcpusi līdz galam nenosedzoši svārki, gari lakādas zābaki virs ceļa ar nobružātiem purngaliem, pliki stilbi, niecīgas ādas imitācijas jakas, zelta ķēdītes.
Piebrauca taksometrs, jaunā meitene pieliecās pie loga, izspīlējot savus dibena vaigus vēl vairāk. Saruna bija īsa - viņa iekāpa mašīnā un aizbrauca. Vecākā sieviete palika stāvam, nesteidzīgi pīpējot cigareti, kuras dūmi ātri saplūda ar miglu. Es lēnām pagāju garām "performances" vietai, cenšoties vairs neatskatīties, līdz viņa man uzsauca: "Девушка, а ты красивая!"