Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Ziemassvētku vecītis

"According to the popular folklore and the commercial constructions of Santa Claus, he spends his entire year not only managing his extremely productive toy workshop, but he is also engaged in a massive documentary project. Everything children do throughout the year is recorded, categorized, and ultimately, judged. Just like the prisoners of Bentham’s Panopticon who couldn’t see their observers, children have no possible way to tell when and if they are being watched. Such a power is at once terrifying and stunningly effective all at the same time."

Ādmiņu ielas telpas un tur mītošie muzicējošie ļaudis ir lauka pētījuma vērti. Maskulinitātes paplašinājums caur mūzikas instrumentiem. Mūzika, alkohols, kerzas, cigarešu un gandžas dūmi tik biezi kā miglas vāli -, pārnācis mājās, esi piesūcies ar visu buķeti līdz pat apakšveļai kā senos laikos steberēdams mājās no jebkura kroga. Sievietes visā barā uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas.

Bet šis ir tas gadījums, kad informācijas iegūšanas nolūkos pētniekam vajadzētu būt ar pautiem (fiziski, ne metaforiski) un, stipri vēlams, jārubī mūzika. Man nav ne viena, ne otra.

P.S. es jau vairs neticēju, ka Čomskis ar savu pagalmu vispār kaut ko grasās pasākt. Bet, re, smuki nobruģējuši!

Mazliet akadēmiskas un stipri neformālas vides apvienojums vienkārši spridzina! Enerģijas bumba.
Un ar antropoloģijas kolēģiem/biedriem/draugiem var kalnus gāzt!

Veltu jums visiem šo brīnišķo dziesmu, ar ko sākām svētdienas rīta formālo daļu, proti, lekciju:

Амударья - Бутылка Пива

" 'Natural' death is devoid of meaning because the group has no longer any role to play in it. It is banal because it is bound to the policed and commonplace [banalisé] individual subject, to the policed and commonplace nuclear family, and because it is no longer a collective mourning and joy. Each buries his own dead. With the primitives, there is no 'natural' death: every death is social, public and collective, and it is always the effect of an adversarial will that the group must absorb (no biology). This absorption takes place in feasting and rites. Feasting is the exchange of wills (we don't see how feasting would reabsorb a biological event). Evil wills and expiation rites are exchanged over the death's head. Death deceives and symbolically gains esteem; here death gains status, and the group is enriched by a partner.
To us, the dead have just passed away and no longer have anything to exchange. The dead are residual even before dying. At the end of a lifetime of accumulation, the dead are subtracted from the total in an economic operation. They do not become effigies: they serve entirely as alibis for the living and to their obvious superiority over the dead. This is a flat, one-dimensional death, the end of the biological journey, settling a credit: 'giving in one's soul', like a tyre, a container emptied of its contents. What banality!"
/J.Baudrillard "Symbolic exchange and death"/

Un pie kuras grupiņas piederi Tu?

4 stories of immortality

Darbā pienāca pavēste, ka tagad ir izveidota speciālā komisija, kuras darbības mērķis ir izstrādāt rīcības plānu ārkārtas un krīzes situācijās, turklāt pēc plāna apstiprināšanas tiks organizētas klātienes apmācības darbiniekiem un studentiem. + tas nozīmē arī pastiprinātu ugunsdrošības utml. papīru pārbaudi.

Mērija Duglasa par to izteikusies jau tālajā 1966.gadā:
When community experiences itself as threatened, it will respond by expanding the number of social controls regulating the group's boundaries. Points where outside threats may infiltrate and pollute the inside become the focus of particular regulation and surveillance. (citēta N.Scheper-Hughes, M.Lock, 1987)
Labās ziņas droši vien ir tādas, ka tas tā turpināsies ne ilgāk par gadu. Ilgāk trauksmes stāvoklī sabiedrības nevar novilkt.

"Observing the fear of ageing that characterizes our era, sociologist Christopher Lasch argues that ‘the fear of ageing does not stem from a “cult of youth”, but rather from a "cult of the ego" (Lasch, 2000 [1979]: 269). In pursuing his analysis, this author points out that the systematic devaluation of older people and the biomedical devices aimed at combating ageing are in keeping with individuals’ decreasing solidarity with older generations. In fact, he says, the desire expressed by certain scientists to push back – even overcome – the limits of death as much as possible corresponds with the fantasy of narcissistic individuals who are unable to face the limitations of the human condition (Lasch, 2000 [1979]: 301)
In this sense, regenerative medicine plays a role in the dual effort to deconstruct and desymbolize death. Death not only becomes symbolically insignificant but also loses its social aspect, being reduced to a strictly individual phenomenon against which each person must fight on his own."


Lafontaine, C. (2009). Regenerative Medicine's Immortal Body: From the Fight against Ageing to the Extension of Longevity. Body & Society, 15(4):53 – 71.
Lasch, C. (2000 [1979]) La Culture du narcissisme: la vie américaine à un âge de déclin des espérances.Castelnau-le-Lez: Éditions Climats.

Intelektuāli orgasmēju, goda vārds.

Pannītis, ar kuru šobrīd mēģinām prodžektā sadarboties, ir nedaudz mazāks par pirmo mūsu biedru - apmēram 200 cilvēku, no kuriem 1/3 ar demenci. Jevro remonts svaigāks, direktors smaidīgāks, pusdienu porcijas lielākas un arī saule šo vietu apmirdz spožāk.
Līdz brīdim, kad saproti, ka direktors smaidīgs vien tad, ja no darba var iziet plkst. 16:45, nevis 16:55 (un sarunas vietā līdz plkst. 17iem, tiek kopīgi nostāvēts pieturā, gaidot autobusu un klusējot); un ka viss ir labi, ja vien pašiem nav pirkstiņš jāpakustina. Toties izturas kā klienti, kuriem kaut kas pienākas.
Jau 1.pannītī ir milzum daudz "discipline (and punish)" iezīmju. Bet tur to vairāk ir aiz tā vienīgā zināmā veida, kā "pareizi" pārraudzīt lielu mehānismu/institūciju, aiz nezināšanas un nemācēšanas un, jā, protams, aiz slinkuma un neatbilstošā atalgojuma utt. utjpr. Tā rezultātā, protams, visvairāk cieš iestādes klienti. Turklāt esmu sastapusi tur vairākus darbiniekus, kam acis deg par viņu darbu un kas no sirds cenšas un dara vairāk, nekā darba aprakstā teikts, vienīgi uz kopējā, smagnējā fona, tas nav liels atspaids. Gan jau šādi cilvēki ir arī pansionātā nr.2, tomēr, par spīti pansionāta mazākam izmēram, šeit tas nav tik manāms. Turklāt, tur pāris reizes paciemojoties, iekrita acīs, ka šeit varētu izvērsties spilgts pētījums par varas attiecībām tieši starp darbiniekiem (ko neesmu tik spilgti un izteikti novērojusi 1.pannītī). Paspēju novērot, ka darbiniekiem ir čipi, ar kuriem tie reģisrtrējas, atnākot uz darbu un dodoties mājup (gluži kā Rīgas 49.vsk. skolēni!). Veļas mazgātavas darbiniece, kas jau bija uzlikusi uz pleca savu rokassomu, atslēdzot mums durvis, teica, ka vēl savējo (čipu) nepīkstināšot, bet pagidīšot 15 min (kad būs plkst. 17). Vairāk kā sistēma, kas jāievēro, ne tieša uzraudzība, jo direktors pieklājības normās pats tinas prom pēc iespējas ātrāk. Panoptikas princips nedaudz darbojas abās iestādēs, bet šeit tas ir izteiktāk telpu izkārtojuma ziņā (piem., priekšniecība atrodas vidusdaļā ar iespēju novērot iekšpagalmu). Var jau arī saprast - šeit tomēr mīt demences slimnieki. Tādēļ arī novērošanas kameru vairāk utt. Bet, jā, šeit iekrita acīs tieši darbinieku savstarpējās attiecības - izteiktāka hierarhija un arī izteiktāka disciplinārā vara darbinieku starpā.
Bet nu jāatgriežas pie 1.pannīša iedzīvotājiem - md galu galā par viņiem.

Tā. Antropoloģijas vasaras skola ar biedriem sarīkota un novadīta. Mazliet žēl, ka jau beidzās - Zvārtavas pilī es labprāt padzīvotos vēl kādu nedēļu vai divas. Bija lieliski!