Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Vaiiii... Kondratovičš miris. Bēdīgi. http://www.lu.lv/zinas/t/44873/

Mums dārzā ir viņa rododendri.

Smieklīgi, protams, tagad lasīt visādus bravūrīgus uzsaukumus no sērijas Laidiet caur maniem pīšļiem kaut piecus tramvajus, jo mirušajiem taču vienalga, es negribētu, lai manas mirstīgās atliekas traucē progresam... utt. utjpr.

Vāji. Tiešām vāji. Lūdzu, ejiet kremējieties, laidiet pa upi, piekopiet sky burial utt. Tas viss ir superīgi, jo tradīciju diversitāte, bet kāds tam sakars jau ar esošiem kapiem? Pateikšu priekšā - nekāds! Apples & oranges. Esošie kapi ir kultūra, vēsture un tie ir domāti dzīvajiem, ne tik daudz mirušajiem. Bet tas, kā mēs pret tiem attiecamies, par mums kā par cilvēkiem, kā par sabiedrību, pasaka ļoti, ļoti daudz.

Man ir sajūta, ka beigās visi nomirst ar vēzi. Arī tie, kuriem salāpa sirdi un asinsvadus, beigās nomirst ar vēzi. No kaut kā jau ir jānomirst. Bet brīžiem nevar saprast, kāpēc Viņa tik nepacietīga un ņem arī jaunus. Vēzis ir tik vardarbīgs pret miesu un garu.


"lūdzu, saglabājiet mieru!
Es tikai bļaustos -
es neesmu vardarbīga.
Es neesmu ļauna.
Es esmu rezultāts."

Tā pati Nāvīte M.Zusaka grāmatā "Grāmatu zagle"

Mana paziņa, kas nu jau pāris gadus strādā vienā no Latvijas veco ļaužu pansionātiem, stāsta, ka kremēt visus aizgājējus viņi ved uz Igauniju. Lētāk.
Tur lētāk piedzimt un lētāk nomirt.
Urnas ar pelniem stāv noliktavā, bet šobrīd ar vēl vienu kolēģi mēģina pierunāt konservatīvākos darbabiedrus veidot aizgājēju aleju - katram savs koks, vieta to ļauj, būtu jauki un smuki, labi planētai. Noliktava nav bezizmēra.

Kremlis atgādina audzēju. Tas ieperinās veselā ķermenī, izmanto to, lai augtu, lai spēcinātos, lai dzīvotu pats par sevi. Visi mēģina ar to cīnīties, bet, ja tas ir pietiekami gudrs, spēcīgs un nekaunīgs (lasīt: amorāls), tas visu laiku ir solīti priekšā. Tomēr interesantā lieta par audzējiem ir tā, ka tie lēnām nogalina savu saimnieku, savu barotāju, tā jau no paša sākuma lemjot nāvei arī sevi. Viņi ir granātas paši sev.
Turklāt Kremlis ir īpaši ļaundabīgs un metastātisks. Ziemeļkoreja ir saudzīgāka pret savu ķermeni, tā uztur to pietiekamā stāvoklī, lai varētu dzīvot vēl pats.


Tomēr šobrīd ir tik ļoti šausminoši, nedroši un bezcerīgi dzirdēt un redzēt, kas notiek Krievijā. Un, nē, es nesaprotu "jokus" par to, ka tad jau mēs esam bez 5 min okupēti, kas šeitpat, cibā, ir izskanējuši. Man nav nekādu garantiju, kur uzliesmos nākamā metastāze.

Un B.Ņemcovs ir milzīgi netaisnīgs un traģisks zaudējums. Kārtējā paraugnāve. Lai cilvēki neaizmirst, kurš galvenais.

" 'Natural' death is devoid of meaning because the group has no longer any role to play in it. It is banal because it is bound to the policed and commonplace [banalisé] individual subject, to the policed and commonplace nuclear family, and because it is no longer a collective mourning and joy. Each buries his own dead. With the primitives, there is no 'natural' death: every death is social, public and collective, and it is always the effect of an adversarial will that the group must absorb (no biology). This absorption takes place in feasting and rites. Feasting is the exchange of wills (we don't see how feasting would reabsorb a biological event). Evil wills and expiation rites are exchanged over the death's head. Death deceives and symbolically gains esteem; here death gains status, and the group is enriched by a partner.
To us, the dead have just passed away and no longer have anything to exchange. The dead are residual even before dying. At the end of a lifetime of accumulation, the dead are subtracted from the total in an economic operation. They do not become effigies: they serve entirely as alibis for the living and to their obvious superiority over the dead. This is a flat, one-dimensional death, the end of the biological journey, settling a credit: 'giving in one's soul', like a tyre, a container emptied of its contents. What banality!"
/J.Baudrillard "Symbolic exchange and death"/

Man bija apmēram pieci gadi, kad, stāvot vecvecmāmiņas bērēs pie svaigi izraktā kapa ar rociņā cieši sažņaugtiem pasteļtoņu puķuzirnīšiem, skaidri sapratu, ka tas ir viss - ka te un tā mēs beidzamies un ka talāk, post mortem, izņemot trūdēšanu, nav nekā. Turpmākos apmēram piecpadsmit gadus es mēģināju sevi pievērst ticībai, ka kaut kas taču ir arī pēc dzīves. Tomēr tas viss bija vairāk vai mazāk mēģinājums apmānīt sevi pašu par to, ko sapratu un zināju jau toreiz, maza esot.

"Observing the fear of ageing that characterizes our era, sociologist Christopher Lasch argues that ‘the fear of ageing does not stem from a “cult of youth”, but rather from a "cult of the ego" (Lasch, 2000 [1979]: 269). In pursuing his analysis, this author points out that the systematic devaluation of older people and the biomedical devices aimed at combating ageing are in keeping with individuals’ decreasing solidarity with older generations. In fact, he says, the desire expressed by certain scientists to push back – even overcome – the limits of death as much as possible corresponds with the fantasy of narcissistic individuals who are unable to face the limitations of the human condition (Lasch, 2000 [1979]: 301)
In this sense, regenerative medicine plays a role in the dual effort to deconstruct and desymbolize death. Death not only becomes symbolically insignificant but also loses its social aspect, being reduced to a strictly individual phenomenon against which each person must fight on his own."


Lafontaine, C. (2009). Regenerative Medicine's Immortal Body: From the Fight against Ageing to the Extension of Longevity. Body & Society, 15(4):53 – 71.
Lasch, C. (2000 [1979]) La Culture du narcissisme: la vie américaine à un âge de déclin des espérances.Castelnau-le-Lez: Éditions Climats.