Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Bet vēl man ļoti gribētos iet sēnēs, un, ja sēņu neatrastos, tad es raudzītos un priecātos par sūnām, ķērpjiem, papardītēm un visādām dzīvām radībām. Un pēc kādām astoņām stundām censtos dabūt laukā no meža Boženku - viņa ir trakākā sēņotāja šaipus Reinas, goč pendel.
Ogotāja gan es nekad dižā neesmu bijusi. Atmiņā iespiedušās pāris reizes ar amammu mellenēs, gaidot, kad vīri pārnāks mājās ar medījumu (īstu, ne metaforisku). Un vēl bija tā reize ar apapu un amammu izcirtumā, kad gājām uz meža avenēm. Bija nenormāla sutoņa un pilns ar aklajiem dunduriem, bet mūsos bija spīts, arī man, sīcim, ka jālasa, kamēr krīt, jo būs taču aveņu zapte. Iespējams, no tās reizes avenēm tapa arī kāds bidons aveņu vīna, kuru dzēra no špicglāzītēm un kurā man pat atļāva pamērcēt pirksta galu. Salds.

Ja nemaldos, tā bija vasara, kad man bija četrpadsmit gadu un es piepelnījos no skolas brīvajos mēnešos, auklējot trīsgadīgu puisēnu M. Ģimenē viņš bija vecākais bērns - tajā gadā bija piedzimis M. mazais brālis un M. bija kļuvis ļoti greizsirdīgs. Mani nolīga, lai vasaras mēnešos brīžos, kad mamma ņemas ar mazo brāli, es pieskatu, izklaidēju lielo puiku - abu mamma bieži bija kopā ar mums mājās, šad un tad, protams, gāja ar mazo pie dakteriem uz pārbaudēm. Mans auklējamais tik tiešām pret mazo izturējās pagalam slikti - sita ,koda, skrāpēja. Tomēr toreiz es ievēroju arī citas īpatnības viņa uzvedībā, kādu iepriekš nebiju redzējusi citos bērnos, piemēram, "iesprūšanu" uz konkrētām spēlēm - viņš varēja stundu ņemties ar vienu spēli vai rotaļlietu, vai izrādīt izteiktu, pat histērisku nepatiku pret dažām lietām un arī krāsām. Atceros, kaut kādā bērnu grāmatā par lācīšiem, kuru kopā lasījām, bija iespējams mainīt sulas krāsiņas, kādu lācītis dzer, no sarkanas uz zaļu un dzeltenu. Viņam vislabāk patika dzeltenā suliņa - viņš ilgstoši varēja spalgajā balstiņā priecāties par to, kā lāčuks dzer dzelteno suliņu, tomēr katru reizi, kad gribēju vai nu šķirt grāmatu tālāk vai, jo īpaši, ja uzliku, ka lācītis dzer sarkanu suliņu, sākās nevaldāma histērija ar speršanu, košanu, tādu raudāšanu, ka trūkst elpas un izmisīgiem bļāvieniem "sakanu nē, sakanu nē!". Vecāki toreiz to norakstīja uz viņa reakciju uz mazo brāli un sajūtu, ka viņš vairs nav svarīgs, kas, iespējams, daļēji tā arī bija. Mums negāja viegli. Pēc katras dienas, kur pavadīju ar viņu apmēram 6 stundas, es biju pārgurusi un uzvilkta.
Vīru es gandrīz nekad nesatiku - tikai tad, ja biju aizķērusies kādu dienu ilgāk, tad sastapu pāris reizes pārnākam no darba. Tajās retajās reizēs man viņš šķita nerunīgs, kluss, bet visnotaļ jauks. Un tajās retajās reizēs, kad viņi, pirms laišanas mani mājās, arī pabaroja, viņš uzlika uz labi apskaņotas aparatūras Niku Keivu. Reiz viņš man vaicāja, ko es par šo mūziku domāju, un es atbildēju, ka man tā ļoti patīk. Es nemeloju. Man tiešām bija iepatikušās šīs melodijas.
Vasaras beigās, pirms jaunā mācību gada sākuma, mūsu pēdējā tikšanās reizē papildus aldziņai, ko tur nopelnīju, viņi abi arī man uzdāvināja sudraba ķēdīti un "Murder Ballads" ierakstu, ko es drillēju no vietas, līdz sāku 'rakt' citus viņa darbus.

Kaut kad daudz vēlāk es uzzināju, ka manam auklējamam M. ir diagnosticēti autiskā spektra traucējumi un vēlāk viņš ir ievietots speciālajā internātskolā, jo bijis nepārtraukti agresīvs pret mazo brāli. Nekas no tā mani nepārsteidza.

Es, piemēram, neuzticos savām atmiņām, kas vecākas par ~ 5 gadiem. Pareizāk sakot, es tās īsti neuztveru vairs par atmiņām, bet drīzāk par sava prāta konstrukcijām, veidojumiem, kurām ar patiesību jau sen visai mazs sakars. Piemēram, par pusaudzību, man vispār vairs nav skaidru atmiņu - viss ir kā miglā tīts. Ir lietas, ko atceros (nu, pirmais skūpsts bla, bla), ir daudz kas arī pilnīgi izzudis (brauciens uz Pēterburgu ~ 13-14 gadu vecumā, atceros tieši neko), bet ļoti daudz kas pārvērties tādā bezformīgā, pelēkā masā, tai skaitā pat liela daļa bakalauru studijas, kaut kas cits atkal sabirzis sīkās lauskās - tā ka nesanāk vairs stāsts, varbūt vienīgi var sakasīt kopā neskaidras pieredžu un sajūtu atblāzmas. Un ja nu pēc 15 gadiem es neatcerēšos arī tagadni? Tas mani drusku uztrauc, jo par spīti savam vecumam, man dažkārt ir sajūta, ka dzīvoju vien pēdējos 5 gadus. Viss, kas bijis pirms tam, pārvērties putekļos.

Rainbow - Stargazer

Bija tikpat drēgna rudens diena kā tagad, man bija kādu divpadsmit gadi un mūs veda klases ekskursijā uz Emīla Dārziņa dzimtajām Jāņa skolas mājām. Mūs uzveda augšā otrajā stāvā, kur telpas priekšā no melna rāmja uz mums nekustīgi lūkojās pats Dārziņš, un nosēdināja uz rindās sakārtotajiem krēsliem, un mēs klausījāmies "Melanholisko valsi". Puse klasesbiedru nebēdnīgi čaloja, citi žāvājās, citi cītīgi klausījās. Es sēdēju pašā priekšā pie melnā flīģela un man gribējās raudāt - no tā, ka es biju viņa mājās, no tā, ka viņš pametās zem vilciena, no tā, cik liegi un skaisti skanēja viņa mūzika, it kā viņš būtu dzīvs ar mums vienā telpā.

Man bija apmēram pieci gadi, kad, stāvot vecvecmāmiņas bērēs pie svaigi izraktā kapa ar rociņā cieši sažņaugtiem pasteļtoņu puķuzirnīšiem, skaidri sapratu, ka tas ir viss - ka te un tā mēs beidzamies un ka talāk, post mortem, izņemot trūdēšanu, nav nekā. Turpmākos apmēram piecpadsmit gadus es mēģināju sevi pievērst ticībai, ka kaut kas taču ir arī pēc dzīves. Tomēr tas viss bija vairāk vai mazāk mēģinājums apmānīt sevi pašu par to, ko sapratu un zināju jau toreiz, maza esot.

Savas garās bizes es ar lielu prieku nogriezu pirms aiziešanas uz skolu, jo vēl šobaltdien' atceros, kā riebās tā bižu pīšana katru rītu, kas savilka manu seju stīvā, mākslīgā smaidā visas dienas garumā. Taču ieskaidrot kārtīgiem padomju cilvēkiem, ka skuķis varētu skriet pinkainu galvu un tas nebūtu pasaules gals, nevarēja. Tā nu beigās skrēju īsiem matiem un, klausoties nepareizu mūziku, ik pa laikam slepus ilgojos būt kā tā smukā meitene no klases, kura varēja saņemt savus matus copē, kas neapšaubāmi bija viena no 90.gadu modes citadelēm. Smukā meitene no manis nu nekādi nevarēja sanākt (un, paldies Mārai, Dēklai un Laimai, ka nesanāca ar'). Biju gudrs, centīgs, humorīgs un straujas dabas žiperis, kas kaitināja puikas un pēc vajadzības varēja viņus arī iekaustīt. Nekas daudz nav mainījies.
Agrā bērnībā atceros noklausījusies famīlijas bažas, ka nez vai Bļanna izaugšot gana inteliģenta, ja reiz nelasa grāmatas. Brīvprātīgi un ar interesi lasīt sāku tikai agros padsmit, tādēļ ir grāmatas, kas vienkārši palaistas garām, par ko tagad žēl, bet vismaz esmu veiksmīgi izvairījusies no "neinteliģentās" štampas :) Toties bērnībā es studēju dabas un ekoloģijas enciklopēdijas, izpildīju bēru rituālus pēkšņi aprāvušamies mušu dzīvēm, vēroju varžu kustības, tām peldot, ēdu skudras, šāvu ar paštaisītiem lokiem un bultām vai lietainās dienās sēdēju pie kaimiņpuikas uz trepītēm, un, skanot "Alvas zaldātiņiem", spēlējos ar automobiļu modelīšiem. Nerimstošais izziņas un atklāsmes prieks. Ziemā nebija lielāka kaifa, kā šad un tad iet līdzi vecmammai uz darbu, kas bija LU bioloģijas fakultāte - ko tik tur nevarēja izpētīt! Viņa man deva dažādus gatavus paraugus, ko skatīt zem mirkoskopa visvarenās acs, vai arī pašai ļāva gatavot savus paraudziņus. Skaidrs bija viens - es būšu biologs un, iespējams, kā hobiju piekopšu taksidermiju, jo izbāzeņu muzejs bio_fakā bija viena no manām mīļākajām vietām uz pasaules.
Vasarās katru dienu ģērbu vienu un to pašu - iemīļoto baltu kokvilnas krekliņu ar Betmena attēlu un īsos, sarkanos šortus, kurus nēsāju tik ilgi, kamēr tie izdila un sāka spiest ciskas un šekumu. Apģērbs bija piemērots manām aktivitātēm. Noteikti biju veiklākā kokos kāpēja šaipus Reinas Daugavas. Mani ceļi un elkoņi regulāri tika nozieķēti ar propolisa šķīdumu un ik pa reizei arī ar briljanta zaļo. Lietainajās vasaras dienās, sprakšķot kamīnam un burkšķot vectēvam (šīs skaņas bija viena otru papildinošas), es zīmēju kluso dabu, savas fantāzijas vai kādas melnbaltas foto reprodukciju. Man tīri labi tas padevās, un tagad ik pa laikam aizdomājos, kādēļ to nekad nedaru. Atbilde ir paredzema un garlaicīga un, iespējams, ne līdz galam patiesa - pa kuru laiku? Dažkārt metu savu domu plūdumu skices sarkanā moleskin'ā, ko nēsāju līdzi. Sajutos hipsterīga:)
Pirmo ežu kļūst mazāk, tie ir retāk sastopami, pārsteigt pašam sevi kļūst grūtāk. Bet var, tikai mazliet vairāk jāpacenšas un, rau, atklāsmes prieks nekur tālu nebija nolīdis.

Bērnībā pie mājas bija lielveikals "Brežņevs". Mājas sienu rotāja milzīga Brežņevonkuļa ģīmetne. Vēlāk šo bildi nomainīja Coca-colas reklāma - un mēs uzreiz sapratām, ka Eiropa platiem soļiem ienāk Latvijā un turpmāk dzīve ies tikai un vienīgi uz augšu.
Brežņevbode bija ieturēta vislabākajās padomju tradīcijās - ar atsevišķām sekcijām maizei, gaļai, konditorejai. Pie katras sekcijas stāvēja vismaz divas pārdevējas - viena svēra un grieza, otra lika kulītē. Tikko atvesta svaigi ceptā maize smaržoja pa visu veikalu. Bet jo īpaši man veikals patika tāpēc, ka tur varēja iegādāties visgaršīgākās ledenes visā bijušajā Padomju Savienībā. Tās bija mazas, krāsainas konfektes, ko pārdeva jau sasvērtas plastmasas kulītēs un kas realitātē bija viens milzīgs ledenes klucis, jo konfektes vienmēr bija salipušas kopā. Tad tās akurāti, bet pielietojot diezgan daudz spēka, ar gaļas āmuru vajadzēja skaldīt mazākās daļās, bet, ejot mājup, tika atplēsts viens maisiņa stūris un grauzts tāpat. Īsta laimes sajūta piemeklēja ikvienu bērnu, kura mutē kusa šīs ledenes. Vismaz man patika domāt, ka tās ir visu laiku mīļākās konfektes visiem Purvciema bērniem. Līdz ar bildes nomaiņu uz veikala mājas sienas, mainījās arī veikala kārtība - šaurās, garās vienvirziena ejas nomainīja īsākas un ērtākas. Gaļas un maizes sekcijā vairs bija tikai viena pārdevēja. Drīz pēc tam maizes smaržu vairs nevarēja just, jo pēkšni uzradās visādas jocīgas higiēnas prasības. Un mēs pie šīm prasībām pieradām. Un manas ledenes vairs nebija nopērkamas.