Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Man bija ļoti buržuāzisks vakars. Tātad es šodien macījos spēlēt golfu. Es, protams, jau pirms tam zināju, ka tas ir daudz grūtāk, nekā izskatās. Bumbiņa drusku lidoja gan (apmēram katru ceturto sitienu; varbūt). Ja turpmākās pāris nedēļas uzsistu ik dienas pa pāris simtiem, gan jau progress būtu :)) Bet vispār. Un, jā, es to pateikšu skaļi. Golfs (atškirībā no hokeja, manas pirmās mīlestības mūžā) nekad nevarētu būt mans sports. Man, goda vārds, traucēja krūtis. Satvēriens, vēziens un sitiens ir pilnīgi citādāks nekā hoķim, un šeitan viņas abas drusku par daudz bija manu roku ceļā, jo sevišķi uz tālajiem sitieniem. Es esmu par pupainu golfam!!!!
Vēl es pabiju daudzinātajā Rocket Bean Roastery jebšu tiem, kas nevar atcerēties visu to penteri (es, piemēram, nevaru) - vienkārši Grauzdētavā. Es gribētu cīši jo cīši paspiest roku interjera dizainerim - man pilnīgi nokaitināja tas, cik ļoti tur viss gaumīgi un pārdomāts, un skaisti, tāds rusty ar glances piesitienu tieši vietā. Laba kafija, super duper aperol spritz, gards ēdiens, no kura sanāk lielisks instagramm food porn (padoms visiem šādu izdarību cienītājiem) un, protams, paliek tukšs vēders. (Jā, man tomēr ir iebildumi pret tām mazmazītiņām porcijām ar pāris mērču triepieniem pār šķīvja maliņu, apzinoties, ka es acīmredzami neko nesaprotu no estētiskā baudījuma un elitārisma kā tāda, jo aizliegums golfa laukumā polo krekliņa vietā nēsāt t-kreklu (uz iesācējiem neattiecas), jo tādējādi tiek pazudināta sporta etiķete un nojāta diena visiem pusmūža kungiem sniegbaltajās sporta zeķēs, manām acīm ir tomēr sasodīti nepārliecinoša.)
Arlabunakti, dārgie draudziņi!

Man bija apmēram pieci gadi, kad, stāvot vecvecmāmiņas bērēs pie svaigi izraktā kapa ar rociņā cieši sažņaugtiem pasteļtoņu puķuzirnīšiem, skaidri sapratu, ka tas ir viss - ka te un tā mēs beidzamies un ka talāk, post mortem, izņemot trūdēšanu, nav nekā. Turpmākos apmēram piecpadsmit gadus es mēģināju sevi pievērst ticībai, ka kaut kas taču ir arī pēc dzīves. Tomēr tas viss bija vairāk vai mazāk mēģinājums apmānīt sevi pašu par to, ko sapratu un zināju jau toreiz, maza esot.

"Pirmsākums" - grūtnieces, spermotozoīdi, zīdaiņi, alu cilvēki, senie latvieši, lielie sprādzieni (mēs tai skaitā), "the all seeing eyes", plaši pārstāvēta kristietība - ādami un ievas, dievi, jēzuliņi + daudz nenosakāmu īpatņu (iespējams, baktērijas?) utt. utjpr. Nekur neredzēju alfabētu. Ja šis nebūtu noticis ar mani tik spontāni, es noteikti būtu alfabēts. Krāšņi un gleznaini bez gala, protams. Kā piezīmēja kāda mana biedre "Te viss tā mazliet dzīvnieciski". Nu ja, nu ja! Ierasties skaidrā būtu liels risks. Mēs neriskējām.

2009. gadā, atbrīvojoties no visiem četriem gudrības zobiem, pirms procedūras sākšanas es iedzēru pretsāpju tabletes un saņēmu dārgāko, jo inravenozo, reiboni manā mūžā, kas ilga apmēram stundu līdz pusotru. Bet tajā brīdī, kad šī viela ieplūda manā asinsrites sistēmā, katru manu ķermeņa šūniņu pārņēma saldme, pacilātība, vieglums un vārdos neizsakāma laimes sajūta. Un es sapratu, kāpēc cilvēki lieto. Tas ir kas neaprakstāms. Es nekad nebiju un vēl joprojām neesmu jutusies tik brīva no raizēm, noguruma un sāpēm - tik laimīga.

Es vairs neesmu Bondiādes jaunava. Piektdien redzēju pirmo Bonda filmu mūžā. Seanss beidzās plkst. 2:30 naktī, mājās jau sen būtu aizmigusi. Atceros visai sirdi plosošus momentus filmā, kad skatītāji aizturēja elpu, bet es skaļi sāku smieties. Tas ir no sērijas: pamēģiniet paskatīties "National Treasure" ar Nicolas Cage galvenā lomā un nesmieties. Bonds, protams, ir labāks, jo, pirmkārt, smukāks (manā iztēlē gan tik un tā P.Brosnans ir īstākais Bonds), otrkārt, gluži vienkārši kvalitatīvāks, jo skaidri jūtams, ka kiča filma.
Jautāju kino biedram, ar ko šī filma atšķiras no iepriekšējām. Viņš saka, ka: 1) neierasti maz seksa (3 dūdiņas, bet ainas diez ko nerāda, pat mutēšanās maz), 2) neierasti maz modernu gadžetu, 3)Bonds 2. reizi raudāja (un es to redzēju!!!), 4)...vēl kaut kas bija

Ak, jā - Javier Bardem Skyfall'ā ir lielisks!
Es to nesauktu par āķi lūpā, bet, ja man tagad gribētos kādu vieglu filmu, kur baigi nav jākustina pelekās šūniņas, tad mierīgi var paskatīties kādu no Bondiem.

Pirmo reizi mēģināju pīpēt upmalā ar bērnības draugu. Mēs pīpējām niedrē ietītu zāli, vulgaris, un, protams, baisi klepojām, skrēju uz māju kampt ūdens malkus. Man toreiz bija 9 gadi, bet draugam 10. Tagad šo draugu satieku visai reti, bet dīvainā kārtā vienmēr atrodam, par ko parunāties un iesmiet. Ar visiem aizgājušo laiku biedriem tā vis negadās, vai ne? 2. vai 3. klasītē bija arī mana pirmā Simpātija. Iespējams, ka pat divi uzreiz - viņi abi bija (ir) Andri un viens no viņiem spēlēja svarīgu lomu 13. džubilejumā, kas aprakstīta tālāk. Mans pirmais apzinātais alkogōls bija alus un man bija 12 gadu. Tas notika mammas un pat vecvecāku uzraudzībā Jāņos. Man pilnīgi noteikti toreiz alus vēl negaršoja, bet pagāja divi gadi un viss mainījās, bet par to mazliet vēlāk, jo apmēram šajā vecumā arī pirmo reizi biju ārzemēs - tā bija Klaipēda! Pirmā buča uz lūpām ar puiku notika manā 13. Dzimumdienā ļoti intīmā gaisotnē vēl vismaz četru vai piecu cilvēku klātbūtnē „griežot pudeli”, viņu sauca (un, cik man zināms, vēl joprojām sauc) Andris Keišs. Un šis ir cilvēks, ar kuru katru reizi satiekoties, un tas nudien ir ļoti, ļoti reti, abiem acīs ir neviltots prieks. Mēs savā būtībā, iespējams, būtu bijuši lieliski draugi, bet nu dzīvē sanācis ir tā, ka esam šķirti gan ģeogrāfiski, gan ... nezinu - vēl kaut kā. Bet, nu, jā - atgriežoties pie alkogōla: mans pirmais nopietnais reibonis bija 7.klasē 13 gados, nu jau bez vecāku klātbūtnes, bet gan draugu kompānijā, dzēru visu pēc kārtas un nekad nevēmu un nesūdzējos par galvassāpēm vai citiem negatīviem efektiem (ko nevaru teikt tagad), laikam arī tāpēc iepatikās. Viņiem visiem bija drusku vairāk gadu, laikam 15 - 16 – tāpat kā toreiz manai māsai, kura stiepa sīko māšeli mājās, kad bija paņemts mazliet par daudz uz krūts (atgriežoties mājās, loģiski bija jāpilda mājasdarbi – algebra, literatūra utt. Es biju teicamniece.) Tajā pašā gadā pirmo reizi uzpīpoju arī īsto cigareti. Šis process līdz pat šai dienai nav iepaticies, bet kādas reizes trīs vai četras gadā to nez kāpēc daru gan. Iedzeršana gan iepatikās un to turpinu regulāri piekopt. Pirmā īstā mutēšanās ar puiku bija 14 gados un viņu arī sauca Andris, bet tas vairs nebija ne Keišs, ne tā otra simpātija no 2.klasītes. Bet otrā kārtīgā bučošanās ar Juri man patika daudz labāk. Tolaik gan man bija hormonu vētras, es to pat sauktu par orkānu, tādēļ vienoties ar sevi, kurš patīk un vai patīk, bija diezgan neiespējami. Tagadiņ, pārcilājot šīs skaistās bērnu dienu atmiņas, nonāku pie secinājuma, ka tas Juris laikam dikti patika. Ejam tālāk. Pirmais īstais darbs bija hokeja spēļu protokolēšana, par kuru saņēmu oficiālu algu un par kuru reizi gadā nācās deklarēt nodokļus,jo biju pašnodarbinātā. Man bija 16 vai 17 gadu. 19. dzīves gada otrajā pusē bija pirmais sekss. Viņa vārdu es neatceros (vai arī nemaz nezinu). Nebija ne zvaigžņota debesjuma, ne zem kājām kaisītu rožlapiņu, bet toties bija diezgan daudz dziru, un par to esmu ļoti pateicīga. Ak, jā - pirmo reizi ar meiteni bučojos 20 gados, un kaut kur tam visam pa vidu bija arī pirmā „zāle”.
Vārdu sakot – esmu bijusi godīga un tikla.

Es vakar pirmo reizi mūžā slaucu kazu.

Četras dienas Latgalē teltīs, Maltas krastā. Četras dienaz ar valodas aizliegumu, kuras laikā tapa jauna valoda. Četras dienas kopā ar lieliskiem cilvēkiem (izņemot vienu). Njā, kārtējo pierādās tas, ka ar lieliskiem cilvēkiem kopā var darīt jebko. Pirmkārt, jau klusēt.



Bet šī diena bija īsts pārbaudījums - emociju pārbagātība. Vieta, kas atgrieza pagātni tagadnē, bet, cerams, ar laiku arī palīdzēs sakārtot sevi. Es tur vēl atgriezīšos, jo gribu un vajag. Varbūt es cilvēkiem, kas šodien bija kopā ar mani, uzvēlu par daudz, bet ceru, ka viņi neņem ļaunā. Nezinu, ko bez "paldies" varu vēl viņiem teikt.

Fantastiskas izjūtas. Lieliska un vērtīga vasara.

Bet vispār esmu atgriezusies civilizācijā tikai pēc dažu dienu prombūtnes, kuras laikā nebija ne telefona, ne interneta, un nekā no tā neprasījās un nekas jau pa to laiku arī nav noticis. Rīga (un es) skrien, skrien, bet savā ziņā stāv uz vietas. No tā vajadzēja kaut maķenīt atiet un attīrīties.

P.S. iespējams, mājās esmu pārvedusi kādu blusu.

Vakar bija mans kārtējais Pirmais Ezis. Es pirmo reizi mūžā pašrocīgi pirku kefīru, lai to arī lietotu. Jo, kā izrādās, aukstās biešu zupas ir daudz garšīgākas, ja pievieno kefīru, nevis tikai ūdeni un krējumu.
Pakas attaisīšana gan bija briesmīgs process, jo jāuzmanās, lai tā šausmīgā, pretīgā viela nepieskaras nekam liekam, piemēram, manai rokai.